*

vakar aizgāju uz Rudens kamermūzikas festivāla noslēguma koncertu un tagad man ir pohas.

mamma atnesa no bibliotēkas kaukādu grāmatiņu par atbrīvošanos no krāmiem. man jau paskatoties uz virsrakstu likās, ka sen nekas šai sakarībā nav darīts. atvēru rakstāmgalda pirmo atvilkni. atradu kladīti, kurā rakstīts, ka es 2005. gadā esmu bijusi vairāk vai mazāk piedzērusies 129 dienas (t.i. katru 2,829 dienu) un 99 dienas nakšņojusi ārpus mājām. diezgan baisa statistika. bet tas arī bija viens no vājprātīgākajiem manas dzīves gadiem.
atradu arī atsauksmju grāmatu - nu tādu bloknotu, kurā mamma lika ierakstīties +/- visiem mājkonča apmeklētājiem. baigi sagribējās atkal kauko tādu uzmočīt. bet nav īsti kad, turklāt telpas jau arī vairs galīgi nav tādas. tur ku Rubenis kopā ar Tesu plosījās tagad ir mūsu klusā un mierīgā čučiņvieta.

p.s. es te pēdējās dienas tik daudz spamoju, jo mans vīrs ir komandējumā, ir rudens un man ļoti negribas darīt neko prātīgu.

ja trīs no viņiem nebūtu bundzinieki, varētu uztaisīt grupu, kurā spēlē Zaķis, Šakālis, Jenots un Ezītis.

vot vakar bija atkal ļoti, ļoti jocīga diena. pirmkārt tas, ka nostījos Ziedoni trešu reizi. izrāde jau bez šaubām forša, bet neatceros, kad pēdējo reizi būtu skatījusies izrādi no skatītāju zāles aizmugures, turklāt, kopā ar daudziem citiem skatītājiem (parasti skatos no balkonija vai arī no tukšas zāles priekšpuses, mēģinājumu laikā). ak jā un bija taču skolas mācību daļas vadītāja, Irisa Rasa, atnākusi. garderobē strādājām 3 gab meitenes no RCHV, tāpēc viņas parādīšanās vienubrīd pilnībā paralizēja darbu, jo visas laidāmies lapās no viņas. nevienai nebija vēlme tapt atpazītai un runāties ar viņu. a pēc tam izvērtās normāla galzoniāde. ar basta un svenskterror un Ķūķi aizgājām uz Nabaklabu. gribēju apzinīgi samaksāt to vienu latu par ieeju, bet Čornijs neļāva. un iekšā tur bija daudz visādu jaunu un vecu krabju, ar kuriem daudzus gadus nebi runāts un tad viņi man metās virsū, bučoja un izteica komplimentus par ataudzētajiem matiem. vairāk nekā mēnesi nebiju lietojusi alhōliskos dzērienus, bet visi man tos alus tā krāmēja, ka nekas cits neatlika, kā beigu beigās normāli piemauties. aij un tagad dulna galva no tā visa, nevar nemaz īsti neko uzrakstīt, bet nu secinājums tāds - ja pēdējos pāris gadus man liekas, ka vienīgais veids, kā forši piedzerties ir darīt to reti un dzīvespriecīgi, tad nu jau man ne visai patīk arī tas. laikam drīz dabīgā veidā kļūšu par sXe. nujā, bet jocīgi viss bija. ļoti, ļoti jocīgi. visādas nopietnas un ne tik nopietnas sarunas un senneredzēti cilvēki. Pavārpuiku es tik piedzērušos laikam vispār nekad nebiju redzējusi. un Šakālis izrādās vēl nav aizbraucis, izrunājos ari ar to. un, kas to būtu domājis, ka Trakais Žurnālists Londonas Skvoteris ir LV. forši arī pilsētsbiedrenes satikt. ai nu ar daudziem visko izrunājos, tas labi. tas labi, jā. tik tagad tā stulbā pohu galva nepatīk. nezinkamdēļ sāp labās rokas mazais pirkstiņš un mans maks neizprotamu iemeslu dēļ atrodas pie spriidiic.

vakar bija šausmīgi gara un ļoti interesanta diena. no koncerta dzirdēju tikai savu Kārli un nospēlēja viņš patiešām forši. pēc tam viņš aizskrēja uz darbu, bet es paliku pavadīt laiku basta sabiedrībā. aizgājām ciemos (tur es darīju lietas, ko nekad nedaru - ēdu zupu ar krejumu, skatījos pa TV ziņas, kaukādas politiķu runas un tizlu franču kriminālseriāli), tad Kārlis beidza darbu, mēs aizbraucām uz Purvciemu pēc kp, a pēctam uz Kalnciemielu, kur es beidzot pirmoreiz paviesojos Pavārpuikas jaunajā restūzī (likās vienkāršs, bet tajā pašā laikā glauns, gaumīgs un elegants. mājīgs tāds). kaukur ap pusdiviem tie, uzpildījuši Pavārpuikas mašīnu ar atspirdzinošiem proviantiem, aizbrauca uz Talsiem. mēs, savukārt nolēmām iemest acs kaktiņu piektdienas nakts Vecrīgā. un tas bija viens elpu aizraujšs piedzīvojums - neatceros, kad pēdējo reizi būtu uzdzīves ugārā tur bijusi. ja viņdienās tas izskatījās tā, ka parasti cilvēki vienkārši izklaidējas un dara to pārmēru paņemot uz krūts, tad vakar likās, ka tas ir milzīgs lopu bars, kam nav ne jausmas, kas pastāv kaukas tāds, kā cilvēciska cieņa un pašcieņa. tādi vienkārši parasti cilvēki īsti nebija manāmi, visa tā masa sastāvēja galvenokārt no urlām, bezgaumīgām čiksām un jēgu pārdzērušiem bērneļiem (jeb varbūt tagad tādi ir visi vidējie cilvēki?). biš sametās arī šķērma dūša, ka pati reizēm ne daudz labāka esu pa to masu kūlusies.
izmetām riņķīti pa visām vietām, kuras pa retam mēdzam apmeklēt. nekur nemanīja nekādu dzīvespriecīgu jautrību ar mums pazīstamu cilvēku piedalīšanos (patiesību sakot dzīvespriecīgu jautrību nemanīja nekur), tāpēc kāpām automašīnā, ap četriem bijām mājā un gājām gulēt. drausmīgforša sajūta to visu vērot necik nedzerot alhōlu un esot visnotaļ labā un labvēlīgā noskaņojumā, kā arī tas, ka šodien nav pohas un nav jānoguļ visa diena, lai vispār būtu spēks no gultas iztrausties. ak jā, un tak naudu ar vispār, vispār necik nenotriecām.
par Depo gan žēl. iegājām tur pirmoreiz pēc tā slavenā remonta un tur izstās šausmīgi. ja agrāk tais drūmajās sienās likās iekodēta tāda asa, sagrābjoša un trū rokenrōlīga dzert un drāzties smaka, ta tagad tur izstās pēc kaukāda gaģušnija pasionāta pasteļtoņos priekš piedzērušiem mazuļiem. pats trakākais, ka izskatījās, ka Guntim, kurš tur spēlēja diseni, tas viss tur tā patīk.

nuvo, sestā programmiņa, kurā rakstīts mans vārds, sestā pirmizrādes puķe un sākums manai ceturtajai piektajai sezonai JRT.
tas, ko es vakar teicu par kandžu izrādījās tikai ziediņi. izvērtās diezgan jauka pirmizrādes ballīte, visnotaļ tematiskās noskaņās - uz grīdas izklātas seģenes, piknika grozi, sviestmaizes un kandža - kā jau kārtīgos, tradicionālos, oldskūl kapu svētkos pieklājas. jau minētā, maestro Gundara Ā. brūnā kandža bija tikai viena no visām. pats amizantākais likās, ka ar kandžas burku, uz kuras rakstīts "Atbalstīsim Latgali" apkārt staigāja viens no jaukākajiem (gan cilvēciskās komunikācijas, gan aktiermeistarības ziņā) JRT aktieriem Vilis D., gādīgi pieiedams pie itin visiem un ieliedams pa graķītim caurspīdīga, garšas ziņā grapai līdzīga, dzēriena. jāpiezīmē, ka viņš pats jau n-tos gadus alkoholu nelieto.
nuvo, pilnīgivaižēl, ka dzīvesbiedrs šodien Saldū rok karpeļus, citād noteikti būtu notikusi kopīga iesaistīšanās visnotaļ jaukā iedzeršanā darbvietā, kas rezultētos ar neizbēgamām briesmīgām paģirām uz rītvakara izrādi.

rr) vakar pirmoreiz apmeklēju Rock'n'Riga. ja, Kārlim nebūtu bijis tur jāspēlē, visticamāk arī nebūtu nekad tur nonākusi. man laikam labāk patīk iet uz vietām, kur tusē visādi veci krabji un tusēt kopā ar viņiem, nevis iet tusēt kaukur, kur salīdzinājumā ar lielāko daļu es esmu tas vecais krabis;
v) par spīti manam sākotnējajam nīgrumam, vakars izvērtās ļoti jauks un es dzīvespriecīgi pieļuļļājos un satiku daudz visādus jaukus cilvēkus;
dk) pieļuļļāšanās gan apgrūtināja šodienas ierakstu, bet sanāca manliekas necerēti normāli. visu gan neierakstījām, balsis, visādus sīkumus un dziesmu Saulstariņi būs jāiet rakstīt citdien. es ceru, ka nepaies ne gads un Duetas Kjū minielbūmiņš būs gatavs;
i) tipiski šādiem gadījumiem, bet tā kā esmu neizgulējusies un mazliet pohaina es pavisam neatceros, ko es te vēl gribēju rakstīt. zinu, ka bija sakrāts viskas sakāms, bet, ko nu tur vairs.
k) ā un Kārlis saka, ka arī jūtoties pohains, lai gan nedzēra neko grāžainu, jo bija vislaik pie stūres

labrīt. vakars izvērtās negaidīti jauks un dzīvespriecīgs, tikai žēl, ka viņš bija tieši vakar, jo mums šodien ir jābrauc saulgriezēt, bet man mazliet sāp galva un es joprojām jūtos pakurla.
nu, jo koncis bija zvērīgs. Tesai beidzot atkal stāv. citādi, pirms tās pauzītes viņi bija sākuši spēlēt kaukādu no pārgatavojušām zemenēm vārītu ķīseli.
un NabaKlabs likās jauks tāds, tikai tas krāsu salikums ne visai omulīgs un vietām drausmīgi smirdēja pēc skābiem kāpostiem kopā ar ceptām desiņām.

un te Jums daži tematiskie ticējumi:
Kas grib, lai visas viņa lūgšanas tiktu piepildītas, tam jānoķer sikspārnis un Jāņu naktī pulksten 12 jāiznes un jānoliek uz skudru pūžņa. Atpakaļ skrejot jāaizbāž ausis, lai nedzirdētu sikspārņa pīkstēšanu, jo tad paliek kurls. Kad skudras sikspārni saēdušas, atlikušie kauliņi jāsalasa, un tiklīdz ka no otra ko lūdz, kauliņi jāpiedur pie tā drēbēm vai rokas, un lūgšana tūlīt tiks paklausīta!

Jāņa dienas naktī jāņem gluži melns suns jeb teļš, jāiet ar to uz mežu, tur jāuzvāra lielā katlā ūdens, un tur jāiemet paņemtais kustonis tik ātri, ka suns nedabū kaukt jeb teļš bļaut. Katlam jāuzliek vāks un tikmēr jāvāra, kamēr gaļa atkrīt no kauliem. Kad tas izdarīts, tad jānodzēš uguns un jāņam kauli laukā. Nu ir jābāž kauli cits pēc cita mutē un jāprasa otram: "Vai tu mani redzi?" Kad otrs atbild: "Redzu", tad jāņam atkal cits kauls, kamēr otrs saka, ka neredzot. Ja šādu kauliņu pie sevis turot, tad, lai ejot kur iedams, neviens kauliņa nesēju neredzēšot.

labdien, mani sauc Inese un es vakar normāli piemāvos.

viss sākās tāpēc, ka mums ar izrāžu vadītāju bija pēdējā šīs sezonas izrāde. sarunājām, ka iesim pēc tam dzert. gājām, gājām, bet viņa vienā brīdī kautkā sagriezās un aizgāja mājas, es paliku līdz otrajam vilcienam Ļeņingradā tērzējot ar Wateru (iedomājaties, izrādās es viņu jau 9 gadus pazīstu. kur paliek laiks?).
stulbākais ir tas, ka man ap 10iem no rīta zvanīja divi cilvēki no darba. to, ka es ar viņiem runāju, es atceros, bet ko - man nav ne mazākas nojausmas. kā lai to tagad uzzina?

bet tā vispār - mīļā vasara, lūdzu, lūdzu pacieties mazliet, man vēl reizīti jāaiziet uz darbu viss nokrāmēt un, tad es būšu pavisam un tikai tava.

p.s. lūdzu, uztaisiet man kāds saldējuma kokteili, citādi es drīz nomiršu.

vot, vakar bija tieši tāda dzīvespriecīga un saviesīga pieļuļļāšanās, kādas man tik ļoti patīk un kādas tik ļoti reti sanāk.

manliekas, pilnīgi visi ir uzaicināti uz ballīti divdesmitotrajā mūsmājās. nāciet jūs a.

ārā ir mans visvismīļākais laiks gadā - maijs un viss zied un viss smaržo un viss foršs.

sunim šodien divu gadu jubilejums. tētim piecdesmitseptiņu.

un vakar man tika uzdots ļoti sarežģīts jautājums - kādu mūziku es klausos ikdienā. izrādās uz to nav nemaz tik viegli atbildēt.

sen nav būts Depiņā.
žēl tik, ka dzīvesbiedram rīt 9os jādarbē.

*) kārtīgi un ļoti buržujiski norokenrōlējām divas dienas. tā jau forši, bet man tomēr dzeršana sagādā arvien mazāk un mazāk prieka. un vispār, kopš tā smadzeņu satricinājuma bieži reibums liekas tāds ļoti smags, tumšs un nomācošs;
*) Kritiskā masa kruta. menti jauki un draudzīgi. man paprasīja tiesības, kuru man nav. bet vispār tas ir brīnums, ka mēs aizkļuvām līdz KM un vēl lielāks brīnums ir, ka mēs pēc tā konča seifandsaund nokļuvām līdz guļamvietai;
*) sen nebija gadījies nemosties mājās. un pamodos es no nenormālām skumjām. karoč man šodien ir ritīgi drūmas un skumjas pohas. gribētos, lai dzīvesbiedram nav nekādā izrādē jāspēlē un pieglausties viņam un gulēt;
*) jā, man vēl vakarā uz teātri jāiet - skatīties, ne strādāt, pārmaiņas pēc;
*) manliekas, ļoti bēdīgi, ja kāds visu laiku dzīvo saspringtā pašaizsardzības režīmā, nujā, bet Kārlis jau vienreiz par to pateica, to, ko domāju arī es;
*) ai, man īsti nerakstās, manliekas, ka es šobrīd rakstu rakstīšanas pēc, nevis tāpēc, ka būtu un gribētos ko teikt, un tas ir stūlbi.

kā jau dzīvesbiedrs to melns uz balta aprakstījis savā burtnicā, pēdējās dienas ir pagājušas diezgan slapjā garā. kā nu ir tā ir, tāpēc uzņemto dzeramvirzienu rīt turpināšu, mēģinot atturēties no jebkādas cietas barības un dzerot tikai bērzeni no pagalma (es sākotnēji uzrakstīju nevis 'pagalma', bet 'pagalam') bērza un varbū kādu tējiņu, ja sagribēsies ko siltu.
kad sāku rakstīt šo ierakstu, man likās, ka pohas pa lielam ir mani pametušas. galu galā mēs nogulējām pusi dienas, aizbraucām piedzīvojumā uz veikalu (vispār iepirkšanās paģiru stāvoklī ir diezgan neveselīga ģimenes budžetam, jo mēs notērējām pussimta latu un es neesmu droša, ka mums to visu patiešām vajadzēja), svētlaimīgi paēdām salatķikus (lapu salāti+tomāti+gurķis+redīsi+mocarella+īsts baziliks no saldētavas+ķiplokpipari+DIY baziliketiķis+tuč tuč eļļa=absolūta ekstāze), izbraucām lielu loku ar riteņiem (memoriāls un dambis) un vēl graužot popkornu noskatījāmies ļoti stilīgu dokumentāriju par saules sistēmas brīnumiem. bet izrādās, ka man tomēr vēl ir tās pohas, jo ir gan grūti savirknēt vārdus loģiskos teikumos, gan vispār saprast ko un kā un kāpēc es gribēju te rakstīt.

kas attiecas uz tusēšanu, es sāku ļoti gaidīt, kad beidzot nokļūšu kādā saviesīgā vakarā, kurā varēs vienkārši, priecīgi dancot pie patīkama muzikālā pavadījuma, nevis kratīties pie kautkādas pretīgas šļurgas vienlaicīgi cenšoties caur visām pōrām izstarot, ka tas netiek domāts nopietni, ka tā nav dancošana, bet tizlošanās. tai Saldus diskotēkā, kurā bijām ieklīduši Klusajā sestdienā, es nevarēju saņemties pat tam otrajam variantam, bet vakar Zirgā vienu dziesmu tomēr nokratījāmies. a es vispār neatceros, kad es pēdējreiz forši izdancojos. gribs kaukādu dzīvespriecīgu Depo mazās zāles dissseni, kur Guntis liek vienu bērnības dienu superhītu pēc otra un apkārt ir milzīgs, saviesīgi noreibušu, pazīstamu cilvēku jūklis, kas visi jautrā dancī lec vai līdz pašiem griestiem, skaļi līdzbļaudami dziesmu tekstus.

gribēju pievienot arī pāris fotoatelu no pēdējām dienām, kuros gan nav itin nekā, kas liecinātu par to, kā šīs dienas patiesībā pagāja, bet šaubos vai paspētu izčakarēties ar tām bildēm, līdz brīdim, kad Kārlis iznāks no dušas un mēs iesim gulēt, tāpēc teikšu Jums - arlabunakti mazie bibji, pasaku par Diegabiksi izlasiet jel paši.

vakardiena man atklāja, ka visi man zināmie cilvēki, kas dzimuši 26. decembrī (tādu ir vairāk nekā viens) plāno pārcelties uz Kanādu un man tas liekas mazliet jocīgi.

tā kā rīt abiem brīvdiena, bija plāns šodien pēc darba iet pa bāriem paelpot svaigu gaisu, bet tā kā vakar normāli aizsēdējāmies pēcpirmizrādes pasēdēšanā, es šaubos vai tas būs iespējams - ne mans prāts, nedz mans ķermenis nav gatavs vairākdienniekiem. galu galā es esmu veca (viendien domāju, ka ir taču nodzīvots jau vidēji trešdaļmūžs), augstprātīga un izvēlīga mājas žurka. par to liecina kaut vai tas, ka gribējās ierakstīt kauko tizlu klabā, bet sanāca tieši šitik nopietni un drūmi.

vakar pirmspusdienas iegriešanās Gaujā uz glāzi šampanieša turpinājās ar Teātra bāru, Ļeņingradu, Orindžu (jā, man tur riebjas, bet mēs izmantojām kaukādu laimīgo stundu piedāvājumu - pērc vienu kokteili un otru tādu pašu saņem par brīvu, un pielakāmies čupu ar pinakoladām), RIMI un mazliet arī Zirgu Salaspilī. pēc tam vēl ar RIMI iegādāto džiniņu pasēdējām zaļajā pieturā, Raiņielas galā.

bet atgriežoties pie paša sākuma un Gaujas -
sēžam, malkojam dzērienus, tērzējam. nav ne viena cita cilvēka. ienāk divi krievu onkuļi gados, viens skatās tur uz tām bildēm pie sienas (kreisajā stūrī virs dīvāniņa divas oldskūlas fotogrāfijas rāmjos. vienā sieviete, otrā divi puisēni) un saka vot, et maja mama, i tam ja s bratam. un tas viss pavisam, pavisam pa īstam. ar to mirkli jau pietika, lai diena skaitītos izdevusies, bet bija jau arī vēl tas viss pēc tam.

es esmu dehidrizēta un kad aiztaisu acis man viss griežas.
un par mani raksta internetos.

šorīt kad sāku mosties, pirms acu atvēršanas vienu īsu brīdi ticēju un cerēju, ka atrodos mājās, savā gultā, bet tā vis tas nebija. viss sākās ar to, ka tā vietā, lai ietu uz jogu, es pieliku vēderu ar falafelu un pēc tam sēdēju viena Teātra Bārā, lasīju grāmatu un lēni sūcu aliņu. tas bija tik forši, ka mani pat sāka šausmināt mans nesabiedriskums, bet tad atnāca Kārlis, atnāca Otrdienu Ģenerālis un nesabiedriskums kaukur pazuda. gājām uz pasākuma norises vietu un pa ceļam paņēmām vēl aliņus (Krustpunktā Tērvetnieks maksā tikai čēēsmitpiecus saņus). koncertu apmeklēja arī pāris mūsu darba kolēģes, kuras dienas lielāko daļu bija pavadījušas maestro Gundara Āboliņa pieēsmit gadu jubilejas svinībās (kuras oficiāli sākās 10:00 no rīta), kas viņu uzvedību padarīja diezgan atraktīvu un jautru un tas pavisam, pavisam izgaisināja jebkādas nesabiedriskuma paliekas, kas manī vēl mita. pats koncis bija ļoti foršs, bet jāatzīst, ka Silards kļūst arvien drūmāks un gruzonīgāks. Tesa arī laikam bija kā vienmēr laba (laikam laba, tāpēc, ka no sāniem, kur es sēdēju, gandrīz nemaz nevarēja dzirdēt giču). tā kā man ir pohas un šāds stāvoklis man ir krietni neierasts un sen aizmirsies, tad man ir mazliet grūti rakstīt un man viss jūk un tā, es ļoti atvainojos, ja te ir kaukas nesakarīgs sarakstīts. nu karoč pēc koncerta visai īpatnējā kompānijā aizgājām uz Ļeņingradu, kur arī saviesīgi pavadījām laiku līdz kādiem trijiem naktī, tad paēdām pelmeņos (to, ka mēs tur ēdām es atceros, bet kā es to darīju ne visai) un gājām pie jautrajām kolēģēm gulēt. tagad man šķiet, ka es esmu aizmirsusi uzrakstīt kaut ko ļoti interesantu un kolorītu, bet diemžēl nekādi nevaru atcerēties, kas tas bija. ā, es vakar pirmo reizi pēc 12. septembra pīpēju cigareti, bet tas nav diezko interesanti un kolorīti. drīzāk pretīgi.
tagad man ir mazliet žēl, ka mums ar Kārli šodien ir pohas un darbs, jo ārā ir nenormālforšs laiks, varētu tur iet kkur ālēties pa sniegu un tā. vēl man ir mazliet žēl, ka mēs nedzirdējām šito, būtu zinājuši, moš nebūtu tik ļoti pieļuļļājušies, bet braukuši ar pēdējo vilču mājās un klausījušies. diez ieraksts nav kaukāds?
ai, labi es tagad beigšu, bet man kaukā šobrīd ļoti patīk rakstīt, par spīti tam, ka grūti. es manliekas varētu rakstīt un rakstīt vēl un vēl.
ā un izrādās mēs patīkam Jēkabam. tas ir labi. mums viņš arī ļoti patīk.

nuvot jā, JRT balle ieiet vēsturē ar sen nebijušu izdancošanos (no kuras man šodien sāp apakšstilbu muskuļi), līdz pat trešajam rīta vilcienam, visā tajā laikā izdzerot vien trīs aliņus un mazliet sidriņa.
nemaz nezināju, ka dzīvesbiedrs ir tik dancīgs, izdancināja mani ritīgi, bet vispār netrūka arī citu dancinātāju. tiesa gan šarmantumā neviens manu, elegantās, šaurās uzvalkbiksēs ar štrumbancēm un baltā kreklā tērpušos, dzīvesbiedru pārspēt nespēja.

ā, ja kas pirms balles noklausījāmies to koncertu Dziesmas par mīlestību un jāsaka, ka viņš ir ļoti gaumīgs, foršs un pats labākais - pašironisks. galīgi nav no citos teātros ierastās, diezgan banālās un trulās, dziedošo aktieru sērijas.

vispār es gribēju teikt vēl kauko, bet tā kā mēs gandrīz visu dienu nogulējām, man tāds ne visai savākts prāts. un es apsolos no janvāra atkal kārtīgi iet pirmdienās uz jogu, pēdējo pusotru mēnesi kaukā baigi maz sanācis aiziet.

p.s. redzkur mēs vakardien.
p.s.2. dzīvesbiedrs tikko uztaisīja ļoti garšīgu parodiju par bezalko mohito - no gāzēta mincīša, piparmētru tējas (kaltētām lapām ai mīn), brūnā cukura, citrona un ledus!

aizgājām uz Bērnu Rīta konci Leļļu mākslas muzejā. vispār tur bija kaukādas izstādes atklāšana, bet to mēs neredzējām, jo tai apkārt vislaik spietoja saviesīgi iereibuši tautieši un negribējās līst tur tūcīties viņiem pa vidu. apskatījām tikai pašu Leļļu muzeja ekspozīciju, kas ir patiešām forša. jāpiebilst gan, ka vismaz viens šī muzeja darbinieks ir ļoti nervozs un nelaipns - pavisam neatbilstošs tādam raibam un rotaļīgam muzejam. Bērnu Rīts likās kaukas ļoti maigs un transcendentāls un rāmi silti smaidīgs. kad viņi ar savu uzstāšanos, kas notika trešajā stāvā, bija tikuši jau gandrīz līdz galam, no pirmā stāva augšup ļoti noteikti sāka kāpt īsto latviešu treļļi (nu tur rallalllā un radiridirīdi utt.). pēc konča jau uzņēmām virzienu uz autobusu, bet kkā aizgājās līdz Ļeņingradai, kur es līdz pēdējam vilcienam pamanījos izsūkt 4 gab staroprāmenus, kas gan bija par maz, lai dzīvesbiedram izdotos pierunāt iet ar viņu kopā karaokē noraut U2 sirdi plosošo balādi With or Without You. to tad kādu citu reizi. bez tam dziedātāju tur tāpat netrūka un visa tā rezultātā man galvā visu laiku skan Black Hole Sun, pie tam ne visai muzikālā izpildījumā. labrīt Latvija.