*

vakarvakarā, tumsā braucot mājās no Daugavpils šausmīgi sagribējās kko tādu, no kā es esmu jau pāris, ja ne gaismas, tad parastos gadus točna tālu prom - 5diensnakti ar dzīvesbiedru noļļuļāt kādā saviesīgā iestādījumā līdz rītam, pārvilkties mājā, nogulēt līdz kādiem četriem-pieciem vakarā, lēnām mosties, vāļāties, nodarboties ar seksu, paēst (vēlams pasūtot uz mājām picu vai ko tādu), uzvilkt mugurā kko glamūrīgi nevīžīgu un ērtu un atkal iziet mazliet ielās, lai satiktu cīņu biedrus, mazliet iemalkotu un patērzētu. ā un tam visam jānotiek kkad ziemā, kad ārā ir pelēkmelna tumsa un klasiskie Latvijas ziemas +/- 2 grādi ap nulli. vēlams bez šļuras.
nujā, bet lai tiktu pie kkā tāda, vajag vismaz divas lietas, kuru mums nav - a) lai ir patika pret dzeršanu un tusēšanu; b) vajag dzīvot Rīgā, jo kā teica dzīvesbiedrs - visā šajā ir ļoti svarīga kontinuitāte, ko grūti dabūt mitinoties vietā, uz kuru no Rīgas pusstundu jābrauc ar vilču. un mēģinājums kko tādu imitēt manliekas būtu pilnīgs dizāsters.
vēl vakarvakrā, tumsā braucot mājās no Daugavpils redzēju trīs krītošasus zvaigznes drakonīdus.

( Salaspils - Daugavpils )

laiks mūs lutina, laiks mūs lolo - vēl ne reizi, kad esam iepriekš nolēmuši kaukur doties, laiks mūs nav pievīlis. Daugavas krasti skaisti, skaisti, rudens dzestrums un smarža kā bērnībā, kā tagad. trepes stāvas kā siena un trepes dubļainas un brīnišķīgi idilliska vieta, kas beigās izrādās privātīpašums/susuru liegums. pilskalni, pilsdrupas un viens cietoksnis. Daugavpils, kā ārzemes. sveša, slāviska, nesaprotama. vēsa un aizdomīga. bet ineteresanta un dzīva, tikai ritms cits, cits laiks un cita telpa. A6 šoseja kā Polija - līkumaina, apdzīvotas vietas seko cita citai, kopā ar ātruma ierobežojumiem un ceļa remontiem. daudz mašīnu, daudz. latgaļu džigiti brauc, ieminot grīdā, kad mēģina šos apdzīt. zirgu mēsli ceļa malās. vientuļa veca sieva tautas tērpā, kaukur nekurienes vidū. slēgtais vakars ar dejām un tostiem kafejnīcā "Randiņš". agri satumst un paliek auksts un salst rokas. nebraukt vairs nekur bez līdzpaņemtām sviestmaizēm - tik labi tās garšo skatoties kā saule noslīkst Daugavā. ritums, rāmums, kustība.

nu labrīt. īsi piedokumentārēšu arī es nedēļas nogales notikumus - 5dien ārprātīgi drausmīga uzstāšanās Depo. nu tā, ka esot uz skatuves, vismaz es, dzirdēju tikai nenormālskaļi fōnējošas ērģeles, nevis to, ko daru es pati un mani grupasbiedri. pēcāk vakars turpinājās Aptiekā, tad vienā Melnajā Kaķī un, kad to aizklapēja, vēl vienā Melnajā Kaķī. visa tā rezultātā 6dienas rītu (pie miera devāmies ap 10iem) grupa Dueta Kjū sagaidīja visnotaļ nožēlojamā stāvoklī un tā pavadīja arī visu atlikušo dienu. koncerts dārza svētkos Jūtustrenču (par tiem vai visa mana frendliste raksta - GG, Erlends un Genucis) mums par laimi izvērtās visnotaļ īss - nu, jo uzstāšanās secība bija nobīdīta laikā, bet mums ar kaarl bija 20:30 jābūt atpakaļ darbā. ap 21iem uzsākām ceļu uz Valkas konci, katrs pie sevis prātā klusībā virknējot dažādus iemeslus, kāpēc šo braucienu varētu atcelt un doties mājās gulēt. bet ne jau nu jaukais un lādzīgais Augļu&Dārzeņu organizators bija vainīgs pie tā, ka mēs iepriekšējā dienā piedzērāmies - tāpēc nebraukt likās negodīgi. un lai arī mūsu fiziskā kondīcija bija graujoša, tas izvērtās par labāko no šiem trim končiem. pasākums ar bija baigi mīlīgs un foršs - vecā, divstāvīgā kantorēkā, kkur Valkas nomalē, dažādas muzikālas aktivitātes notika bezmaz vai katrā telpā. vienīgais mīnuss bija laukos neizbēgami neiztrūkstošā vietējo urlu klātbūtne un kaušanās.
koncertdzīves man tagad pietiek krietnam laikam. tiesa gan Guntis runāja par spēlēšanu Depo oktobra vidū un es kauko aizdomīgu par šo jautājumu spriedu arī ar Aptiekas Kristapu. nu bet tas tā.

vakarvakarā pēc tā visa piemetās nenormālas, pārpasaulīgas, pēcrokenrola skumjas, nu tā ka gribas gulēt uz muguras gultā, blenzt griestos un klausīties gadspīd vai silvermauntzaion, bet tā kā bijām ar dzīvesbiedru darbā un bija jāgaida izrādes beigas, tad gājām staigāt pa Rīgu - izstaigājām līdz galam manu gandrīz dzimto Tērbatas ielu, aizgājām līdz manai vecajai skolai, es ar šausmām atklāju, ka Daugavas sporta namam blakus esošajā bijušajā sporta laukumā ceļ kaukādu briesmīgu betona monstru un vispār aizrāvos ar bērnības ainu uzburšanu - nu stāstīju, kur padomjlaikos bija sakņu bode, kur pirkām siltu maizi un kur mūžīgi mūžos ir bijis grāmatveikals un viss skumjums pagaisa un vispār man tagad viss ir labs tāds.

pēdējās dienas ir bišķi par intensīvu. prāts nespēj līdz galam apstrādāt un ķermenis ar nevelk līdzi.

p.s. vispār jocīgi tā apzināties, ka Tu dzīvo un, ka Tevi visulaiku kāds vēro un vērtē un, ka Tu pats arī vēro un vērtē tā pat un, ka tā pa lielam dara visi visi visi (šajā teikumā ir 3 vārdi "tā" un tas neliecina par stilistiski izkoptu latviešu valodu).

es jau esmu aizmirsusi kā šāda veida posti jāraksta, bet īsumā ir tā, ka vakar Zirgā izdzēru krietni vairāk nekā puslitru šnabi (tas skaitās ļoti daudz priekš manis, jo pēdējos laikos tak nedzeru necik), tad atnācu mājās, paņēmu suni un nezināmu iemeslu vadīta aizgāju vēlreiz līdz Zirgam, kur nopirku X daudzumu alus mazajās kōlas pudelītes.
tajā visā balagānā man visvairāk skumdināja mīlestība, jo visi tur esošie pāri (un arī nepāri) kko rīvējās un disonēja. netīšām pat iekļuvu vienā škandālā. mēs ar dzīvesbiedru gan nestrīdējāmies, jo viņš vispār ir Slovēnijā kopš vakardienas rīta.
ai, man ir liela, trausla un ļoti vārīga galva šobrīd, tāpēc es jau aizmirsu, kas posta sākumā rakstīts, ko un kāpēc es vispār te tagad rakstu. drošības labad pierakstīšu vēl to, ka mājās nav minerālūdens ar gāzi un šajā sakarībā tēts nolika man priekšā aliņu. dieszinkāšodienapaies.

p.s. mamma teica ka es briesmīgi izskatoties. atbildēju, ka šnabi dzēru. viņa akal teica, ka tad laikam man labāk esot alus jādzer, bet pēdējā laikā es no alus ļoti ātri piedzeros, ja sanāk dzeršana kkāda un to šnabi es vakardien dzēru tikai tāpēc, lai nepiedzertos.

( mazliet miglas )

p.s. es vienmēr visvientuļāk esmu jutusies tieši brīžos, kad pohas jāpārcieš vienatnē, bet nu šodien tā vientulības sajūta ir tāda, it kā man visi iekšējie orgāni būtu vispirms cieši sažņaugti dūrē, pēc tam nosieti ar smalku stiepli, kārtīgi, kārtīgi savelkot un tad iemesti katlā ar verdošu ūdeni.

vakardienas koncī gāja ļoti, ļoti, ļoti jocīgi. satiku daudzus sen neredzētus un nesen redzētus cilvēkus. daži nebija satikti tik sen, ka brīnījās par maniem īsajiem matiem (kaut cik gari mati pēdējo reizi man bija 2005. gadā). un, lai gan es biju pilnīgi parasta - izskatījos parasti, uzvedos parasti un jutos parasti, lielais vairums nezkāpēc izrādīja izteiktu vēlmi ar mani mīļoties, bučot mani un teikt visādas jocīgas lietas (pārsvarā glaimus un komplimentus).
bet visdīvainākais bija tas, ka mana drauga bijušās draudzenes bijusī draudzene, kuru es vispār nepazīstu, pasauca mani malā parunāties un teica, ka kāds esot teicis, ka kāds esot teicis, ka kāds esot teicis, ka man liekoties, ka viņai pret mani kaut kas esot, bet patiesībā neesot. to, ka meitenes ir neapšaubāmi virtuozas kluso telefonu spēlētājas es gan zināju jau sen. man arī bērnībā tā spēle patika.

bet tagad man sāk likties, ka dīvainības cēlonis nav vakardiena, bet vispārēja cilvēku jukšana prātā, jo tikko saņēmu savādu vēsti no kāda puikas, kuru esmu dzīvē satikusi tikai pāris reizes un pret kuru bišķ vairāk nekā pirms gada ļoti nelādzīgi izturējos t.i. piedzēros, nogrābu un pametu (un par to man ļoti kauns).

ai, man bija viskascits vēl un savādāk sakāms, bet es ļoti atvainojos - es vakar piedzēros un lieliski pavadīju laiku un šodien gāju uz darbu un tik pirms brīža atbraucu mājās un es absolūti nespēju sakoncentrēties savākt domas un vēl pierakstīt tās sakarīgā tekstā.

1) Frīzfests bija krāšņa parāde, kuras galvenā rota bija nedaudzgadīgas cilvēkveidīgas būtnes, kas demonstrēja jau iepriekš neglābjamai neveiksmei nolemtu, bet spītīgu cīņu ar gravitāciju.
vispār man grūti saprast, kā viņi šai episkajai kaujai bija sagatavojušies, jo atejas smakas pārpludinātajā bārā pārdeva tikai čurūdeņus - alu un sidru.

2) atejas smaka. tas bija, kas iepriekš nepieredzēts un visaptverošs. likās, ka atejas smaka no norises vietas velvētajiem pagrabiem lēni, bet neatlaidīgi kāpj uz augšu, gādīgi ieskaujot itin visu, kas tur atrodas.
mazliet žēl, ka tomēr netikām pāri savai vīzdegunīgajai nepatikai pret ļoti koncentrētu šīs smakas izpausmi un neiegājām vīriešu tualetā, kā mums to vērtīgas pieredzes gūšanas nolūkos rekomendēja Olivers.

3) es saprotu, ka ir forši spēlēt uz saviem aparātiem un, ka nevar laist garām iespēju publiski samērīties ar pimpjiem, bet it īpaši šāda profila (skaļas mūzikas fests provinces kultūrsnamā) pasākumos vidējais statistiskais klausītājs nav ar diezko izkoptu muzikālo dzirdi un nebeidzama tehnikas pārkrāmēšana pirms un pēc katras grupas tikai veicina to, ka mūzika netiek baudīta vispār, jo vidējais statistiskais klausītājs kavē sev laiku papildus lietojot alkohōliskos dzērienus.

4) somu grupas Callisto uzstāšanās izskatījās tā, ka uz skatuves salīdis pulks par sevi ļoti sajūsminātu (un godīgi sakot, neglītu) ļaužu, bet kuru sajūsmas iemesls nav īsti izprotams. nu jo skanēja kā skan, kad govs noliek pļeku. un uz vokālistu bija vispār kauns skatīties. viņš brīžam izskatījās pēc vilkaša, brīžam pēc tāda, kam iedurts nazis mugurā un vēl ik pa laiciņam viņš it kā apvainojās un pazuda no skatuves.

5) es nesaprotu tos cilvēkus (un viņu gaumi), kuriem patīk grupa Enhet. Lomikam bija ideāls salīdzinājums - izklausās pēc kartupeļu maisa izbēršanas. nu nav tur it nekā muzikāla.

6) Tesa vakar spēlēja vecās dziesmas un es sapratu to, ka visi 3 albūmi kopā veido monolītu, majestātisku un masīvu kalnu. lielu, lepnu ar dažādām šķautnēm, nogruvumiem, čalojošiem strautiņiem un ledāju šļūdoņiem. bet jaunā programma (to, ko spēlēja Soundarcade prezentācijā un pirms Nadjas) tam visam galīgi nevelk līdzi. liekas tāda plakana un caurspīdīga.

7) lai kā arī nebūtu, bija jēga to visu pārciest, lai redzētu absolūti lielisko mirkli, kad Sīkajam (Gintam) lēnā, pašapmierināta zombija gaitā, pielavās ar alkoholu intoksicējies, par mani 2x īsāks sievieškārtas bērns un mēģina viņu noskūpstīt (laikam).

gulēt mēs aizgājām 6:24
pa ceļam uz darbu Kārlis nopirka man grāmatu par Ēģipti
tagad man ir pohas un Kārlis manā vietā gludina Soņas kreklus. spilvendrānu jau izgludināja.

starp citu - vakar bija otrdiena un vakar es biju Teātra Bārā.
upd: vēl viens starp citu - rēķins, ko samaksāju bija 6.66 Ls.

čau. sen nebiju tik dzīvespriecīgi un saviesīgi pieļuļļājusies. tas bija lieliski, kā tieši var izlasīt šeit

šodien gan diezkas nav. no 12iem velku savu nožēlojamo eksistenci darbā darot visādas grūtas lietas, kuras vēl grūtākas dara tas, ka vakardien iegādājos (un gan jau arī iztriecu) 10gab pudeles kalsberga. man te vēl jāizcieš līdz 19iem un tad es iešu uz šejieni.
vēl pēc tam es iešu gulēēēēēēēēt!

labrīt, lai, kas arī tagad nebūtu, mani laikam sauc Inese.
vakardienas ieraksts par Lūša zvaigznāju izrādījās liktenīgs, jo pret savu gribu nokļuvu Arvjdienas svinībās, satiku Lūsi, kurš bija šokā par to, ka es esmu Dzert un Drāzties autore un kurš saslavēja mani tik ļoti, ka es sadzēros šņabīti un no mājupceļa atceros tikai jau mājas un uzmācīgu suņa mīļošanu. ā un velosipēda priekšējais atstarotājs nezinkāpēc atradās man kabatā. nuvokā.

ā jā, - laikam sarunāju vēl kko grupas attīstībai. jo Lūsis paziņoja, ka Duetai Kjū esot noteikti jāuzstājas kopā ar 1/2H 1/2W. vēl ir sarunāts ierakstīt vienu dziesmu pie Baušķinieka. un koncertēšanas iespēja Ļeņingradā. tik nez kāpēc mēs neko nedarām.

kad es 6dien no rīta sapnī redzēju, ka eju pa dubļainu Gaujas krastu, man nebija ne mazāko aizdomu, ka tajā pašā vakarā es Gaujā peldēšos. pie tam pilnīgi plika un publiski. vo.

tikko gulēju savā gultā, spēlēju uz vēdera uzliktu sintezātoru bērnu čimčidrilku un domāju, ka digna guļ savā gultā un lasa grāmatu. izrādījās, ka viņa guļ savā gultā un spēlē alta blokflautu.

vakardien iečīkstējos, ka baigi sen nav bijušas pohas un, ka bišk tā kā gribētos. ilgi nebija jāgaida un šodien es esmu dabūjusi, ko gribēju.
forši, ka tā.

labvakar, mani sauc Inese un man nebija ienācis prātā, ka mēģis ar džiniņu, šampi, moku un šņabīti varētu beigties ar to, ka mans plašu atskaņotājs tiek izmantots kā ģitaras pastūzis un es pati, to ģitaru spēlēju. about a girl, jebkas cits un vispār pilnīgs balagāns -

p.s. nabaga mani vecāki

x) man patika nedēļu nebūt mājās. sunim arī patika, lai gan viņš bija nemājās mazāk nekā nedēļu. un Saldus ir tīri smuka pilsēta. tagad man vajag tikt uz ļoti smuko pilsētu Smilteni.

x) ja Zvērā tiek pavadīts harmoniski dzerot un drāžoties, tad prasās pēc daudzveidīgākas muzikālās programmas, nekā, ja Zvērā tiek aizvadīts dzerot un drāžoties pilnīgā vaildā. šogad bija pirmais variants un pārāk vienmuļš muzikālais piedāvājums. manliekas, ka man vislabāk patika grupas Sūdi uzstāšanās. Silards patika. vēl kkas arī patika.

x) festivāls bija ražīgs, jo tā noslēgumā sēžot uz pekeļu čupas tika radīta jauna dziesma Dueta Kю repertuāram. un mēs apsolām saņemties un beidzot savest to repertuāru lietojamā kārtībā. galu galā mums tagad ir pamata featurētājs.

x) suns ir paaudzies un sunim kopš 3dienas rīta stāv augšā abas ausis.

x) blablablabla..... (man diezko neko negribas rakstīt, man vispār viss ir labi. vēl man ir karsti, mazliet nāk miegs, bet laikam jāaiziet kkas apēst).

man ir visai pamatotas aizdomas, ka man ir zudis dzeršanas skils.
enīvei, es nesu mājās kaimiņu, nevis kaimiņš mani.

varbūt 5dien no rīta es to nožēlošu, bet šodien es gandrīz iemācījos spēlēt zoli un iemācīju spēlēt raspizģajus diviem cilvēkiem.
mēs šodien trijatā apēdām trīs kukuļus maizes un izdzērām 12 litrus alus.
es zinu, ka viss beigsies labīīī.
galu galā es esmu mājās.

vispār es rēķinājos
ā un es palaidu garām iespēju izpildīt vienu solījumu

es esmu aizgājusi galīgā vaildā. ko man tagad darīt?
un man abās kājās ir labās kājas kurpes un viena no tām pieder sātanam. nu tā kas sarkanā krāsā.

tas, ka es vakar Rudaku vilcienā satiku laikam bija liktenis. un Rudaka 40 tika nosvinēti godam, jo kā es nokļuvu mājās es zinu gan, bet atcerēties neatceros. neatceros arī kā un kādu apsvērumu vadīta es iepostēju bildi ar zīloņiem, kuru laikam tūliņ ņemšu ārā, jo man ir cita bilde padomā. pamodos un piecēlos tikai tamdēļ, ka jābrauc Kritiskajā Masā un vispār man ir šņabja garša mutē. un visi tie, kuri nebrauc, jo kāds cits nebrauc, jo jāguļ un vēl visādu iemeslu, kuri nemaz nav iemesli, dēļ ir mīkspēdiņi un godīgi sakot es itin nemaz neesmu skaidrā un nemaz nezinu, kurā Vecrīgas bārā es vakardien nebiju.
un te lūk tā bilde bez zīloņiem un sakarā ar šodienu -

p.s. tētis neteikdams ne vārda ienāca un nolika man priekšā Tērvetes Senču. un bildi ar zīloņiem es ārā tomēr neņemšu - tā ļoti labi atspoguļo vakardienu, jo es vakar izdancoju pasaules tizlākās dziesmas hiphopa garā. kopā ar Ivo. un mamma negrib man dot ēst, jo viņa vakar esot svinējusi Vaņkas 41 jubileju.
p.s.2. un lai gan man nebija laika tomēr labi, ka vakar aizgāju uz to Rudakdienu, jo satiku visus savus vecos puikas.