![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
trīs dienas biju Rīgā. uztaisījām to lībiešu izrādi. pa šo pandēmijas gadu esmu ekstrēmi atradinājusies no Rīgas. man negribas būt tajā "šķīstie, tīrie lauki vs netīrā, samaitātā pilsēta" konceptā, bet man tiešām ir grūti. drausmīgi smird, drausmīgs troksnis, drausmīgs nervozums, drausmīgi nogurdinoši. ceturtdien sanāca nostaigāt ar kājām pie 20 km pa pilsētu un man bija viņas žēl. likās tāda netīra un nošņurkusi un nesamīļota un nemājīga. un Rīga man vispār ir mīļa pilsēta. es esmu augusi "uz Tērbatsielas bruģa", dzīvoklī ar augstiem griestiem, čīkstošu parketu, durvīm ar matētu stikliņu rūtojumu, salonpalmu un sekcijā dzinkstošām glāzītēm, jo māja visu laiku vibrēja no pa bruģi braucošajām automašīnām. nespēju iztēloties kā tur džinkst tagad, jo mašīnu ir miljons reizes vairāk nekā manā bērnībā. nujā, staigāju pa to Rīgu, regulāri piefiksējot, ka automātiski cenšos elpot ļoti sekli, jo pieejamo gaisu baigi negribas vilkt plaušās. tas bija putekļains, sāļš un naftains. par spīti pandēmijai, mehānisko transportlīdzekļu ielās bija nemainīgi par daudz, tikai gājēji likās jūtami mazāk. un tādi ļoti nesmaidīgi. mazliet novēroju slavenās čakenes velojoslas. pa velojoslu redzēju braucam tieši vienu velosipēdistu, bet vismaz pieci brauca pa ietvi.
kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.
šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.
kas attiecas uz pirmizrādi - man tur viskautkas patīk, bet nav īsti privāta gandarījuma par padarīto darbu. negribas, gan šajā jautājumā šobrīd vairāk publiski iedziļināties. bet nu vismaz ir prieks, ka izdarījām.
šovakar aizbraucu uz stalli, uzkāpu uz zirga un acumirklī atlaida - gan Rīgu, gan negandarījuma sajūtu. izmetām nelielu loku pa pļavām burvīgā divatnē ar zirgu. satikām dzērves un stirnu baru, redzēju pirmo stārķi, virs laukiem plivinājās ķīvītes un izdvesa savus dīvainos animē robotu pīkstienus, dzirdēju un manīju arī pelēko dzilnu berot savu beramo, koki un krūmi bija pilni ar dziedošiem strazdiem un dzeltenajām stērstēm un vēl visādiem putniem, ko neprotu atpazīt. braucu mājās pa tukšu šoseju uz 120, skaļi klausījos Dead Man saundtraku un atpakaļskata spoguļos uguņoja mežonīgs saulriets.