*

kas gan var būt jaukāks pirms sesijas, kā tas ka kompis vnk neslēdzas iekšā. jāraksta 3 referāti un vēl visādi darbi, daļa materiālu un bildes kompī.

gribas gandrīz visu jaunu - jaunu darbu, jaunu dzīvesvietu, jaunu mašīnu, jaunu datoru, jaunu telefonu, jaunu plīti, kkas vēl tāds bija. viss esošais vai nu knapi darbojas (piemēram, telefons), vai mani regulāri pieviļ (cepeškrāsns, dators) vai nomāc (darbs un dzīvesvieta), vai grib aprīt pārāk daudz naudas remontā (mašīna).

vīrs, draugi un zvēri gan lai paliek tie paši.

man ir kaut kāds mentālais aizcietējums. liekas, ka iekšā saslāņojušies vairāki nesagremoti slāņi. sākot ar visai jaudīgo braucienu uz Zemliku, beidzot ar darbu pie Tīrona Mielasta, par divām nedēļām Indijas nemaz nerunājot.

gribētos vienu (labāk vairākas) dienu sēdēt mājās, dzert tēju, skatīties pinterestā smukas bildītes, ne ar vienu nerunāt un nedarīt neko tādu, kas ir jādara. mierīgi atgremot un pārgremot visu, kas iekrājies. pagaidām nespīd. joprojām neesmu sākusi rakstīt pilnīgi nevienu mājas darbu skolā. bet man līdz semestra beigām jāiesniedz vairāki referāti + darbi par kavētajiem semināriem. zirdziņš mani gaida un noteikti jūtas pamests novārtā. māja ir aizlaista totālos džungļos. aijjjjj.

vispār nav laika. atskrēju no Indijas, ieskrēju Tīrona Mielasta mēģinājumos (tās ir šausmas) un skolā. ļoti, ļoti gaidu, kad beigsies šī nedēļa.
visādi citādi - divus vakarus pēc kārtas biju Nabaklabā. aizvakar bija ļoti savāds vakars. tik savāds, ka dzēru šampi, alu un smēķēju. uzzināju, ka ja kādu laiku atpakaļ būtu pastāstījusi kādai, ka viņu krāpj, tas būtu viņai ietaupījis vairākus simtus eiro. uzzināju arī vēl visādas lietas, kuras totāli negribēju zināt.
vakar bija totāls neizgulējums, minipoha un mēģīsēdēšanasizbesījums, tāpēc drusku paklausījos Beigtos Ulmaņus un braucām mājās.

pie mums šodien nāk draugi uz pusdienām. sāku riktēties, saklāju galdu, atnesu pērnās ābolu sulas pudeli. nolēmu attaisīt un notestēt kvalitāti. pēc sekundes visa virtuve mirka tajā, kas kādreiz bija bijis ābolu sula, bet es ļoti izmisīgi gribēju uzvilkt mētelīti, iziet ārā, aizslēgt durvis, atslēgu iemest renstelē un neatskatoties iet prom. tad no griestiem, man uz galvas, sāka tecēt tā sarūgusī žļurga un es negribīgi atgriezos realitātē. "sula" šobrīd ir pilnīgi visur (dīvainā kārtā - izņemot uzklāto galdu) un mana māja smird pēc sidra brūža. bļeģ.

nekad mūžā vairs nevēršu vaļā ābolu sulas pudeles.

tāks. kūka arī nav sanākusi. t.i. esmu sataisījusi par slapju un neturas kopā.

man galvā ir kaut kāds vižņu sastrēgums - no pirmizrādes mēģināt ienirt skolā (iedzenot nokavēto), tikt galā ar mājsaimniecību un iesaistīties dārza novākšanā, veltīt laiku visiem saviem dzīvniekiem, ēst, pieskatīt, lai ledusskapī nekas nesapūst, gulēt, menedžēt auto remontu, atcerēties par pierakstiem pie zobārsta, gatavot prezentāciju rītdienas iznācienam Rundālē, atbildēt uz meiliem, domāt par dzīvokļa meklēšanu, mēģināt paspēt kaut drusku izbaudīt jauko laiku, piedalīties visādos brīvprātīgi obligātos, obligāti brīvprātīgos, obligātos un brīvprātīgos pasākumos, notikumos un atzīmēšanās, mosties, risināt savas iekšējās psihemocproblēmas - pārāk daudz vienlaicīgi apstrādājamas informācijas. tā rezultātā, es šovakar nākot no skolas iegāju veikalā un nopirku buņņņdžu ar vārītu iebiezināto pienu. tagad degšu vegānu ellē, bet jūtos mazliet labāk.

neskatoties uz to, ka pēdējās nedēļās esmu visnotaļ labi pavadījusi laiku, es jūtos totāli pārsocializējusies. ļoti gribas nekomunicēt nearvienu vispār un sēdēt mājās pilnīgā klusumā. diemžēl, tas nav iespējams, jo līdz augusta vidum pie mums viesojas brālis (ar kuru man jau tā nav īpaši harmoniskas attiecības) ar ģimeni (kas ietver vienu divgadnieku un vienu sešgadnieku).

eu nu kāpēc man jūlija vakarā ir jāvelk vilnas zeķes?

savā apzinātajā dzīvē neatceros nevienu tādu pavasari, kurā būtu nācies nosalt tik bieži un ļoti, kā šajā. arī neatbilstoši ģērbtai - t.i. ļoti biezi un ziemīgi.


attēlā: absurds

p.s. manliekas, ka ir iestājies mūžīgais rudens. pēc apmēram pusgadu ilguša novembra ir pienākušas septembra beigas. es ceru, ka vismaz visas polārās mitrenes dej laimē. pagājšgad jūs dabūjāt jūniju, šogad esat sagrābušas jau maiju.

es ne tikai gribētu iemācīties šaut ar loku un gruzīnu valodu, bet arī tādu vienkāršu lietu, kā normāli skaldīt malku. citādi Kārļa prombūtnes laikā iekurināt kamīnu ir reāls izaicinājums. no Saldus vestās malkas pagales ir dinozauru izmērā un bez skaldīšanas panākt, ka tās aizdegas prasa īpašu viltību un izveicību. lielākoties man tas izdodas, bet tas ir drausmīgs čakars (un, nē degšķidrumu un benzīnu es savā kamīnā neliešu). savukārt, lai iemācītos skaldīt malku man vajadzētu cirvi, kuram galva vislaik nelido nost. citādi es iemācīšos nevis skaldīt malku, bet sevi.

t) tesiņa vakar bija forša, claustrumiņš arī;
a) ja es pusseptiņos vakarā izdzeru pudeli alus ar 5.2% alko, tad 23:45 manā izelpā ir nulle promiļu;
s) nabaklaba subway šodien pa krēsla atzveltni dancoja trekns tarakāns;
b) bijām uz bērtona lielajām acīm - man patikās. nu varēja tā mierīgi un jauki pasēdēt kino;
ū) par spīti rudenī veiktajiem preventīvajiem pasākumiem, vannasistabā jau kādu 4. dienu tek ūdens no griestiem. vienīgais risinājums ir mainīt jumtu, kam, protams, nav līdzekļu;
ūū) paradoksālā kārtā, pa krānu ūdens vannasistabā (un nekur citur arī) netek. sabojājās kkāda truba (kad mans tētis skaidro kko par tādām tēmām man automātiski izslēdzas skaņa, tāpēc es īsti nesaprotu kas tieši sabojājās, bet tas notika tā, ka ja nenogriež ūdeni visai mājai, tad ūdens kkur ar fontānu šļācas ārā);
h) tirgū nopirku 6 medaini debešķīgas hurmas un 3 kg eko banānus pa 0.40 eur kilogramā. braucot mājās banāni uzbruka hurmām un no mašīnas mēs izcēlām hurmu biezeni. par laimi vismaz garšu tas nebojā;

tas laikam īsumā viss

ar visām ballēm, eglītēm, sen nesatiktu cilvēku vizītēm, maziem bērniem, utt. jūtos drausmīgi pārsocializējusies. vispār negribas nearvienu komunicēt, vismaz ne tiešā veidā un ne svešās teritorijās. diemžēl tas nav pārāk iespējams šobrīd.
pilnmēness arī sāk grauzt.

es te dzīvoju jau nepilnus 10 gadus, bet labu laiku jūtos diezgan nemājīgi, attiecīgi bieži nerakstu, to ko gribētos pierakstīt. nepatīk mode iet svešos žurnālos un par katru cenu censties pierādīt, ka posta autors domā nepareizi. visbiežāk to dara latest postu lasītāji. praktiskās lietās tas vēl tā, bet, ja kāds ieraksta kā jūtas un kāds cits mēģina pierādīt, ka viņš jūtas nepareizi, tad ir galīgi neforši.
piemērus neprasiet, man negribas tagad iet un meklēt. bet pašai ir gadījies tā un tā baigi negribas, lai gadās atkal, jo negribas ļauties ievilkties diskusijā, kurā man jāpierāda, ka es drīkstu justies/rīkoties kā vien vēlos. neievilkties tādā diskusijā, vismaz man, ir grūti, tas prasa iekšējus resursus, kādi man šobrīd nav pieejami.
zem atslēgas negribas rakstīt, jo neesmu apmaksāts lietotājs, attiecīgi man nav piedraugoti visādi nerakstoši draugi.
karoč, man ir kaut kāda cibas krīze - rakstīt gribas (jo tas man parasti ir palīdzējis sakārtot savas domas), bet negribas. moš pienācis laiks iet kaut kur citur rakstīt.

līdz ar divnedēļu ārprāta teātrī beigšanos + atgriešanos no komandējuma, ir beidzies arī jaukais, siltais, saulainais un zeltainais rudens.

vēl viena lieta, kas man nepatīk, pienākot rudenim - ka jātura ciet logi un durvis uz āru. es savādāk nevaru, jo esmu salstīgs radījums. pagaidām vēl ciešos cik varu un turu vaļā(un sēžu dūnu vestē).
man tik ļoti patīk tā brīvības sajūta, ko rada logi/durvis vaļā, āra smaržas un gaiss (un lielie gļumie bezmājas gliemji), kas ienāk mājā. visi mājlopi arī var staigāt kā pašiem patīk.
šogad bija ļoti paciešama ziema, bet vasara priekš manis bija par īsu.

katru gadu augusta beigās man riebjas trīs lietas -
z) vilkt kājās apavus un zeķes;
b) vilkt garās bikses;
r) atsākt regulāri braukt uz Rīgu. Rīga man ir ļoti mīļa pilsēta, es centrā nodzīvoju 15 lieliskus gadus, bet tagad esmu ļoti priecīga tur vairs nebūt. pēc vasaras izkāpjot no vilciena Rīgā, liekas tur viss ir šaurs, saspiests, blīvs, intensīvs, ņirbošs, smirdīgs. veikali uzbrūk, rada slimīgu, bet neobjektīvu vēlmi tērēt naudu utt.

žēl, ka šito karstumu nevar sapildīt burciņās un noglabāt. es diemžēl jau tagad domāju par to, kā es pēc tā ilgošos, kad būs ziema.
mīļā saulīte.

es saprotu, ka arī polārajām mitrenēm vajag savu tiesu, bet vai nebūs jau tā kā par daudz? kad, lai es ievācu tējas? pļavas ir konstanti izmirkušas, dārzs tāpat un šis tas vācams jau ir pārziedējis un noziedējis. un, kad būs siena laiks? ko mans zirdziņš ziemā ēdīs, m?

man jau labu laiku gribas uztaisīt kaut ko šitādu atkal, bet kaut kā netaisās un netaisās

atnāca cedele no policijas par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu zirgu lietā. nujā, ko gan citu varēja gaidīt.
vēl man sāk likties, ka bezmaz jāsāk kkāda tanta meklēt savam zirgam. ok, baisajā naktī gūtie ievainojumi dzīst ļoti labi un raiti, bez sarežģījumiem. toties viņš kopš aizvakardienas klibo. nekādu ārēji redzamu problēmu kājai nav, reālākais, ka nēsājoties pa slapju zāli izslīdējis un sastiepis plecu. it kā jau nekas traģisks, bet man tomēr ir drausmīgi apnikusi tā viņa traumēšanās un veselības problēmu sērija. kaut kā baigi ieilgusi.