*

man, lūdzu, šo īpašumu http://www.ss.lv/msg/lv/real-estate/farms-estates/aluksne-and-reg/alsviku-pag/feped.html
ideāla vieta manam "džentle barnam" - skaista apkārtne, ezers, pietiekami liela platība + ēkas diezgan labā stāvoklī, kuras varētu pārveidot par atvērtā tipa stalli/kūti. turklāt skaistākajā Latvijas reģionā - tajā, uz kuru tik ļoti velk mana sirds.

man izmisīgi gribas izslēgt karu no apziņas. es lielos vilcienos zinu, kas notiek un lasu virsrakstus ziņu portālos, bet man bail lasīt vairāk un zināmā mērā priecājos, ka daudz info tiek linkotas krieviski - valodā, kuru es diezko nesaprotu.
pāris dienas atpakaļ salikās, ka vajag tomēr būt drusku informētākai un nopirku žurnālu "Ir". to, numuru, kuram ar lieliem burtiem uz vāka rakstīts "KARŠ". bet kas no tā sanāca? esmu izlasījusi visus rakstus, kuri nav par kara tēmu, pārējiem nevaru saņemties pieķerties.

tā vispār man bail no kara

Cienīts Debesu Spīdekls mani moca. Jau otro nakti. Iepriekšnakt es vienkārši trinos vismaz līdz kādiem četriem rītā, šonakt es taisu svaigēdājmazkūciņas, ko pasniegt draudzenei, kas nāks ciemos otrdien. Taisu apmēram tādas, tikai papildinot ar "raw cheezecake" slāni, kas gatavots no sablendētiem indijas riekstiem ar citronu sulu, medu, mazliet kokoseļļas un vanilju. Garšo debešķīgi.

viss liecina par to, ka mums patiešām ir aizsalusi kanalizācijas truba virtuvē. galu galā 4dienas vakarā vēl mierīgi nomazgāju traukus, bet, kad mēģināju to atkārtot 5dien no rīta, tad truba likās kā aizskrūvēta. tur ir pabijusi sērskābe un sārms un tā trubu bakstāmā drāts, bet bezjebkādiem panākumiem. gaidīsim algu, sauksim kādu meistaru (viņi visi vispār šobrīd ir ļoti aizņemti, jo intensīvi nodarbojas ar aizsalušām trubām) un līdz tam stiepsim traukus mazgāt uz vecāku virtuvi.

man ir sevis žēl, es dusmojos uz sevi par to, un tad es dusmojos par to, ka es dusmojos. jo pareizi un lietderīgi taču būtu nevis žēlot vai dusmoties, bet sevi vienkārši mīlēt. ir viegli sevi mīlēt, kad iet labi. vēl vieglāk ir mīlēt savu dzīvi fotogrāfijās - ekskursijas, tizlošanās, mīlestība, draudzība ar pustonnu smagu, brīvību simbolizējošu, dzīvnieku... taču tie ir tikai mirkļi (neapšaubāmi skaisti un neapšaubāmi spēku dodoši), bet uz to fona viss pārējais ir tik liela, pelēka un nomācoša masa. un tajā sevi mīlēt ir neizsakāmi grūti.
es visiem vienmēr saku, ka vienmēr ir vairāk nekā viena izvēles iespēja, ka vienmēr ir izeja, bet pati jau kādu gadu neredzu nedz izeju, nedz iespēju izvēlēties. tiklīdz man sāk likties, ka kaut ko tādu esmu atradusi vai saskatījusi, tā tas izrādās kārtējais strupceļš.
man liekas, ka prioritāte šobrīd būtu sarunāt ar slimību, lai tā iet, no kurienes nākusi. bet paralēlās sižeta līnijas (parāds brālim, zirga veselības problēmas, tas, ka jāiet uz darbu, jākomunicē ar cilvēkiem, ka ir pienākumi, savas īstās vietas meklējumi dzīvē, tas ka vienkārši sūdīgi jūtos utt.) ir tik skaļas un distortējošas, ka es nemaz nespēju koncentrēties. man gribētos ieiet tādā klusināti baltā istabā, ārpus kuras paliek visas paralēlās problēmas, palikt divatā ar sevi un izdomāt to slimību no sevis ārā. nospiest pauzi un iegūt laiku, mieru, klusumu tikai sev. es mēģinu runāties ar Augšu, bet neatbild. agrāk atbildēja, turklāt pat ļoti skaļi, skaidri un saprotami. tagad, jau labu laiku, ir totāls klusums.
pāris dienas atpakaļ, man meitene, kas dzīvo Francijā, jautāja - vai es saņemot pietiekamu atbalstu no apkārtējiem un sabiedrības. es īsti nezināju, ko atbildēt, jo es nekad neesmu gaidījusi nekādu īpašu atbalstu. no tuvākajiem (un cibas) varbūt jā, bet ne no sabiedrības. turklāt man kopš bērnības allaž ir riebies, ka par mani uztraucas, tāpēc arī biežāk gribas klusēt un nestāstīt, ja iet slikti. un, man nezkāpēc, vienmēr apriori liekas, ka lielākā daļa cilvēku mani nosoda vai nosodīs (vai uzskatīs par tumsoni) tāpēc, ka esmu izvēlējusies neārstēties ar Latvijā pieejamo tradicionālo terapiju (jūs ziniet, ja, ka pozitīvs iznākums ir vien 30% gadījumu, blakus parādības medikamentiem ir ļoti smagas, valsts joprojām šo dārgo, neefektīvo un veselību graujošo terapiju neapmaksā simtprocentīgi, kamēr ārzemēs jau labu brīdi izmanto jaunākas paaudzes medikamentus, ar uz pusi lielāku pozitīvo iznākumu procentu, mazākām blaknēm un mazāk graujošu ietekmi uz veselību - turklāt bez maksas). es izvēlos klusēt, arī tāpēc, ka man liekas nogurdinoši un kaitinoši taisnoties citiem par to, kāpēc mana izvēle ir tieši tāda. īpaši tas attiecas uz tuvāko ļaužu loku un es tagad skaļi pateikšu, ja, ka tas reizēm ir iemesls zināmam vēsumam pret kādu cilvēku.
turpinot domu par atbalstu - manliekas, ka viens no lielākajiem atbalstiem kādu es varu vēlēties - ir cienīt manu izvēli un atbalstīt mani tajā, nevis neiedziļinoties jautājumā (atšķrībā no manis) mēģināt kaut ko iestāstīt, iegalvot vai pierādīt manas izvēles nepareizību.

mums ar Radi bij Jurģi Lieldienās un būs Jurģi arī Miķeļos. Strigi, kur dzīvojām pēdējo pusgadu, likvidējas un pagaidām nav nemaz īsti zināms, kur likt savu zirgu. jocīgākais tas, ka no Dabas zirgiem, kur viss taču bija tik smuki un draudzīgi un zināmā mērā elitāri, man pa lielam pietrūkst tikai meža. Strigos bija tabors, bērnu bars, kas reizēm mantām pieaudzē kājas, nekārtība, ļembasts, krietni neglītāka vide, civilizācija, izturēšanās pret zirgiem, veidā, kas nesaskan ar manu filozofiju, bet no šejienes man kaut kā grūtāk šķirties. kaut kādā ziņā te viss likās dzīvīgāk, pilnestīgāk, krāsaināk un īstāk. tikpat jocīgi liekas, arī ka zirgam te patika labāk nekā Dabas zirgos. tur viņš bija diezgan kaulains, ko norakstīju uz specifiskajām zobu problēmām, bet atbraucis uz Strigiem viņš apvēlās apaļš un spīdīgs pāris nedēļu laikā, vēl pirms biju izsaukusi zobu vīlētāju. Dabas zirgos nekad netiku redzējusi, ka viņš tā spēlētos un rotaļātos ar citiem zirgiem, kā šeit. man likās, ka viņš vienkārši ir tāds nopietns un ieturēts, bet pēc pārvākšanās izrādījās, ka viņš ir daudz jautrāks un nebēdnīgāks, nekā biju varējusi iedomāties.
ļoti ceru, ka mums izdosies ātri atrast vietu, kur pārcelties un, ka tur būs vismaz tik pat labi, kā bija Strigos. diemžēl, mazliet orientējoties zirdzinieku virtuvē, zinot, kas notiek apkārtnes staļļos, esot ar ļoti augstām prasībām pret zirga labturību un piedevām ar ļoti ierobežotām finansēm, šis uzdevums ir, maigi sakot, sarežģīts.

biju ciemos Dabas zirgos un sapratu, ka man pietrūkst meža. daudz vairāk nekā man likās. ļoti, ļoti pietrūkst.
tur tagad smaržo pēc ziedošiem viršiem.

pēdējā laikā vajā izteikta sajūta, ka es nekur neiederos un, ka viss ir nepareizi.
t.i. es ticu, ka kaut kur es tomēr iederos, bet to vietu es vēl neesmu atradusi.

jā, tā fundametāli man neiet diezko labi.

:( vīra ģimenē es jūtos kā citplanētiete, lai gan manā personīgajā pasaulītē citplanētieši ir viņi. es totāli tur neiederos, lai kā arī necenstos (jo tā taču ir ģimene un ģimeni neizvēlas);
:( mans antropoloģiskais pētījums par trakajiem kurzemniekiem ir paplašinājies ar jauniem datiem. es biju sākusi domāt, ka varbūt es pārāk vispārinu, jo var gadīties ka tādi ir tikai Kārļa vecāki, bet šī nedēļas nogale nodemonstrēja visā krāšņumā, ka vismaz Saldus apkārtnes cilvēki diemžēl tiešām perfekti iekļaujas manā vispārinājuma rāmī. pilnam komplektam satiku arī vienu iereibušu un neticami pozitīvu kurzemnieku, kurš paziņoja, ka to (pozitīvismu un sirsnīgumu) esot iemācījies no sievas latgalietes un pats, pirms es vispār muti biju atvērusi, raksturoja kurzemniekus atbilstoši mana antroploģiskā pētījuma datiem;
:( es jau sen ilgojos dzīvot kaut kur tālu laukos, bet pat, ja man izdotos kaut kā nokārtot visas praktiskās un finansiālās lietas, man šķiet, ka man būtu ļoti grūti iedzīvoties tā ārprātīgā provinciālisma dēļ. lai man piedod saujiņa ar nenormāli krutajiem, radošajiem, darbīgajiem latviešiem, kuri dzīvo pasaulē ar plašiem apvāršņiem, bet vidējais latvietis joprojām ir baurs. baurs, kurš dzīvo mazā, šaurā būrītī, ar nenormāli asām un treknām savējais-svešais robežām, aizdomīgs un noraidošs pret visu jauno, atvērto un vienkārši citādo. Rīga vismaz ir pietiekami atvērta un daudzgalvaina, lai būtu iespējams dzīvot ar tumsonību un šaurpierību saskaroties krietni samazinātā devā. no latvieša tieksmes uz salkanu patosu un bezgaumību (a la mērkaķis zīda kleitā) gan ir grūti izbēgt jebkur, kur vien sastopami latvieši, to viņi ved un nes sev līdzi pa visu plašo pasauli;
:( biju otrajās kāzās, neskaitot savējās, un visu laiku ārkārtīgi priecājos, ka mēs apprecējāmies tieši tā, kā apprecējāmies. es saprotu, ka šis pasākums tika veidots tāpēc, lai iepriecinātu vecākus un ģimeni, bet arī tādā gadījumā taču neviens neliedz to izdarīt gaumīgi (vispār es arī esmu ģimene un nejutos pārāk iepriecināta). tas, kas notika Saldus zagsā, vispār bija cirks - lai cilvēki nokārtotu tīri formālas un lietišķas padarīšanas ir iesaistītas trīs tantes - viena spēlē baisas melodijas uz sintiņa un dzied, viena skaita patosainus dzejoļus, trešā arī skaita dzejoļus, kārto papīru lietas un komandē;
:( latvietī parastajā tomēr sēž dziļa un arhetipiska pārliecība, ka jo vairāk gaļas, jo krutāk. viss kāzu galds lūza no vienas vienīgas gaļas. gaļa ar gaļu, ietīta gaļā un aplieta ar gaļu. uzkodās bez gaļas bija tikai un vienīgi siers. pat dārzeņu vai bezgaļas salātiņu nekādu nebija. protams, netika nokopta pat ne puse no tā visa, jo bija jau arī zupa (veģetāra!) un otrais (mums bija speciālas veģetāra porcijas). nujā un kāzu kūka sastāvēja no tīra želatīna. es, protams negaidu, ka kāzu galds būs raw vegan, bet es laikam sāku saprast, no kurienes ir gaļēdāju vidū izplatītais mīts, ka veģetārieši ēd tikai burkānus un salātlapas - jo gaļēdāji acīmredzot ēd tikai tīru gaļu, nemaz nezinādami, ka eksistē arī citi pārtikas produkti un domā, ka veģetārieši dara tāpat.

protams, bija arī jaukas lietas šajā nedēļas nogalē, bet tās man aknu negrauž, tāpēc par tām baigi negribas rakstīt. katrā ziņā pluss jaunlaulātajiem par to, ka nebija visas tās tukšās kāzu tradīcijas (es, protams, ticu, ka ir iespējams tās tradīcijas piekopt arī saturiski piepildītas, bet šis tiešām nebūtu bijis tas gadījums), bankets bija smukā vietā, izbrauciens līdz jūrai bija jauks. peldēties plikiem Skrundā pie Ventas tilta, ceļā uz Dirtfesto bija jauki un pats Mazais Zvērā ar mazo apmeklētāju skaitu likās diezgan jauks (līdz brīdim kad es drausmīgi nosalu un neizgulējos).

man vasarā, it īpaši jūnijā, tik ļoti viss patīk - īsās, gaišās naktis, agrie rīti, vēlāki rīti, dienasvidus (vēlams tveicīgs), novakares, ka šķiet negodīgi, ka vismaz vienu mēnesi gadā nevar pilnvērtīgi nodzīvot bez gulēšanas. vispār ideāls variants būtu, ja apmaiņā pret iespēju negulēt visu jūniju, varētu saldā miegā nogulēt gada pretīgāko un grūtāk pārciešamo mēnesi - februāri.

p.s. cik ironiski - paskat manu iepriekšējo postu, kam ir birka "miegs" klāt.

vienbrīd viss gāja diezgan kūl, bet nu ir atkal dūms klātu.
šodien atvēru slimības lapu - mana pašdiagnoze izrādījās precīza. man ir labās rokas karpālā kanāla sindroms, kas īsi izsakoties ir diezgan normāls pizģec rokas nervam. ārste neieteica pat maizi griezt ar to roku. šodien nodevu analīzes arī uz aknu rādītājiem, lai paskatītos kas notiek, it kā jau jūtos labāk nekā rudenī. toties zirgam baigi traki ar klepu un elpošanu, izskatās ka ir ticis līdz emfizēmai un neatgriezeniskām izmaiņām alveolās. nezinu ko par to domāt, jo pusotra gada laikā, kopš klepus sākās viņu ir apskatījuši trīs krutākie LV vetārsti, kruta krievu osteopāte un viņš ir mēģināts ārstēt gan tradicionāli ar ķīmiju, gan homeopātiju, gan fitoterapiju, gan ezotēriku (pat ļoti modīgā Ragaciema Agnese nepalīdzēja). turklāt klepus sākās apstākļos, kādos parasti zirgus ar elpošanas problēmām ārstē - t.i. dzīvojot ārā. visam piedevām ar naudu atkal sūdīgi, jo nopirku zirgam cita veida ķīmiju pamēģināt un remonts rij baisi daudz naudas. remontu laikam nekad nepabeigsim, bet ir doma vākties tādā puspabeigtā virtuvē iekšā, citādi es sajukšu prātā. nu grīda gan jāpabeidz, nekas iegrābšos atkal overdraftā. rokas dēļ stallī ar neko nevaru atstrādāt.
karoč ir mans mīļākais mēnesis gadā un viss ir tādā normālā pakaļā.

bet kam nepatīk lasīt manas žēlabas, varbūt patiks palasīt manu rakstiņu par LV 90.to gadu andergraundu http://www.alternative.lv/zinas/latvijas-underground-90ie-405/

"Winter is coming"

ļaujiet man jums atgādināt pagājušā gada 22. martu.

p.s. šorīt

lielai manai daļai jau tā liekas diezgan kreizī piecelt savu pūci 4os no rīta, 5os kleberēt uz busu un 6os ietenterēt Bikram jogā. bet, ja tas viss vēl notiek mīnus septiņpadsmit grādos, tad sāk bišķi par traku palikt.
manī sāk rūgt un pūt ziema. riebjas aukstums, sniegs, biezās drēbes, vilnas zeķes, cepures, jakas, džemperi, zābaki, ledus, ass vējš... toties Bikramā sāk iet arvien labāk. nē, nu tizla esmu joprojām, bet pie karstuma laikam esmu pieradusi, galva vairs nereibst, melns gar acīm negriežas un ļimt negribas. sajūtas pēc nodarbībām ir lieliskas, nākamajā dienā arī.

ir tādas dienas, kad viss kaukā aiziet šķībi un katrs mēģinājums, šo šķībumu izlabot un dienu izglābt, tikai rada aizvien lielāku nepareizības un nepareizuma sajūtu.

ir pilnmēness, viss atkal ir tik sarežģīti un man ir skumji

man reāli liekas, ka svētki ir ievilkušies un neprotas beigties.

man kaukā bija sācis likties, ka drūma bija tikai gada otrā puse, bet pa diagonāli izšļūcot cauri šī gada ierakstiem, satikos gan ar nelabu janvāri un februāri, gan "eksistenciālā nīgruma pavasari", gan pārāk īsu, slapju, aukstu un gruzīgu vasaru, kuras beigās "diagnosticēju sev depresiju vieglā formā", vēlāk diagnozi nomainot uz c hepatītu. sanāk, ka šis ir bijis nepriecīgākais un sarežģītākais gads manā mūžā. nu vismaz cik es atceros. aktualizējušies drausmīgi daudz eksistneciāli nozīmīgu un svarīgu jautājumu, par to kur dzīvot, kā dzīvot, kur strādāt un kā pelnīt sev iztikšanu un kā vispār dzīvot tālāk. uz lielu daļu no tiem atbildes joprojām nav atrastas. īpaši praktiskajā ziņā. ar finansēm ar pilnīgā pakaļā. veselības problēmas vispār negribas pieminēt. zirgs slimoja, suns slimoja, vīrs slimoja. es esmu slima joprojām un neizbēgami vēl tāda būšu labu laiku.
+ vēl daudziem labiem paziņām un draugiem visplašākā spektra nopietnas problēmas un nebūšanas.

no labajām lietām:
attiecības ar zirgu un to padziļināšanās (galvenais un gandrīz vienīgais prieka avots šogad);
roudtrips pa Igauniju;
folkloras aktualizēšanās manā dzīvē un sadzīvē;
apziņa, ka man ir visbrīnišķīgākais vīrs pasaulē un apkārt ir vēl vesels lērums lielisku cilvēku.

šodien pirmo reizi rakstīju saskaņoto paziņojumu - vakarvakar beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad šaurajā teātra pagalmā (kurš tajā brīdī gan bija gandrīz pavisam tukšs) sanāca ar kādu sarīvēties. it kā jau nekas - Golfam vispār ne vainas, Toijotai mazliet noskrāpēts bamperis. paskatījos, ka nekā nav un nesapratusi, kam tā Toijota pieder (jo nevienam no teātra tāda nav) aizbraucu mājās. šodien izrādījās, ka Toijotu Gatis paņēmis nomā, jo pats savu mašīnu saskādējis jau pirms tam. nedusmojās, protams, un paziņojumu rakstījām tāpēc, ka nomas mašīna, bet vienalga stulbi.

nesaprotu, kad vienreiz tās nebūšanas atstāsies. pārvākšanās ar ir iekavējusies uz diezgan nenoteiktu laiku, mūsu noskatītās un sarunātās mājiņas īpašnieku problēmu dēļ, bet neko citu atrast nesanāk. darbs ar jauns nemeklējas. nu viens jauks piedāvājums ir, bet izsverot visus par (vides maiņa, mazliet vairāk jāstrādā ar galvu) un pret (atalgojums tāds pats, bet darba laiks apmēram 3x ilgāks), laikam jau tomēr palikšu teātrī. tā jau man tas teātris neriebjas un mīļš ir, vien tiešie darba pienākumi līdz kaklam.

ar veselību nez. dzeru tējas, svaigās sulas un homeopātiju un vispār jūtos labāk un dzīvīgāk, nekā septembrī un oktobrī. kaukāds efekts ir.