*

nevarēju saprast aiz kam man šodien tik sūdīgi. gan fiziski, gan garastāvoklīgi. bet nu tapa skaidrs - rīt ir saules aptumsums un aptumsumi uz mani iedarbojas diezgan līdzīgi kā pilnmēness un mēnešreizes.

( C )

aizvakar vakarā neticami asi un skaidri sapratu, ka apnikušais darbs ir sūds, salīdzinājumā ar dzīvošanu kopā ar vecākiem. es jau labu laiku tuvojoties mājām kļūstu arvien nīgrāka, man ir pazudusi Māju sajūta un liekas, ka te nav gaisa ko elpot. mums steidzīgi ir jāvācas prom. jo ātrāk, jo labāk.
vaina, protams, nav vecākos, bet manā attieksmē, bet paliekot šeit man vienkārši nav spēka viņu mainīt. tā jau viņi neko sliktu nedara un mēs ar diezko neškandalējam, bet man ir 27 gadi, vīrs un vajag savas Mājas un savu Māju sajūtu. patiesībsakot iet prom vajadzēja jau sen. bet visi tie - it kā jau māja liela un mēs viens otram pārāk netraucējam, it kā jau ērtāk un ekonomiskāk, it kā jau forši ka var dārzā iziet, it kā jau rajons un vieta forša, bla bla bla. vienīgais, ko man patiešām ir žēl un grūti pamest ir mūsu lejas istaba, kuru pirms pāris gadiem ar milzīgu mīlestību izremontējām.

tātad dārgie draugi, turiet acis un ausis vaļā un ziņojiet, ja dzirdat, ka ir pieejama kāda mums derīga dzīvesvieta.
mums vajag mazu mājiņu, apkurināmu vasarnīciņu vai mājas daļu kaut kur Rīgas nomalē vai Pierīgā, kur var dzīvot ar suni. ideāli, ja Salaspils, Ķekavas, Plakanciema, Katlakalna apkārtnē, lai pie zirga var izbraukāt. nujā un galvenais nedārgi. laikam jau visu visvairāk sarežģī tas, ka mums nevajag lielu dzīvojamo platību (2-3 istabas), bet vajag āru priekš suņa. ā nu jā, ļoti vēlams, lai var līdz sab.transp. ar kājām aiziet, jo mašīna ta mums viena un otru nevaram atļauties.
ja līdz Jaunajam gadam neko neatradīsim un arī pasaules gals nenotiks, tad apsvērsim arī Kārļa vienistabas dzīvokli, kā pagaidu variantu, suni ar žēlu sirdi atstājot šeit.

dūūms uzņem apgriezienus. Radžai arī diezgan nopietnas veselības problēmas. detaļās neieslīgšu, bet šodien nomainījām vetu, iztērējām 50 latus, bet vismaz ir sajūta, ka šīs problēmas tiek patiešām risinātas un tam, kas tiek darīts ir rīzonabls pamatojums. nevis kārtējo reizi grūstas kaukādas antibiotikas.
pati biju šodien Infektoloģijas centrā uz konstultāciju pie hepatologa. tas neko jaunu vispār nepateica, tikai nozīmēja vēlreiz uztaisīt tādas pašas analīzes, kādas man jau ir svaigi uztaisītas pie Gulbja. tikai pie viņiem rezultāti jāgaida 2 nedēļas (un pakaļ jābrauc personīgi - uz epastu nesūta, pa telefonu nesaka), ja grib pie ārsta - uz atkārtotu vizīti pieraksts mēnesi uz priekšu (pirmā vizīte bija rindas kārtībā). man gan jau Kārļa sakarā palika ļoti, ļoti nelabs iespaids par Infektoloģijas centru (no slimnīcas viņu tā arī izlaida - bez diagnozes).

vispār ļoti sirreāla sajūta. apzinoties to, ka visa mana nepārtrauktā cīņa ar sevi, kas patinot filmu atpakaļ, ilgst vismaz kādu gadu - par to, kāpēc es esmu tik nepateicīga par visu labo, kas man dots un izturos tik nīgri un viegli aizkaitināmi. kāpēc man no rītiem negribas celties, bet gribas gulēt visu dienu. kāpēc negribas seksu, lai gan agrāk gribējās nepārtraukti. kāpēc man nav gribēšanas neko darīt, kāpēc izvairos no cilvēkiem. kāpēc jūtos mūždien nogurusi. dusmas uz sevi, par to, ka nebaudu dzīvi un nepriecājos. mēģinājumi saņemties, kas katru reizi arvien smagāk izgāžas. pārdzīvojumi par to, ka pazudis mirdzums acīs. vainas sajūta mīļo cilvēku priekšā par savu aizvien īgnāko izturēšanos, bez reālām spējām to mainīt...
sirreāli tāpēc, ka tam ir pavisam vienkāršs, bet diezgan briesmīgs izskaidrojums - slimas aknas. ok, diganoze man vēl nav uzstādīta, ir tikai analīžu rezultāti, bet tie ir diezgan nepārprotami. ja tiem vēl pievieno manu ik pa laikam smeldzošo labo "nieri" (nezinu kāpēc, bet es domāju, ka man ik pa laikam sapūš nieri un tāpēc tur kaukas smeldz), svīšanu naktīs (tas bija ļoti aktuāli ziemā), pelēkos riņķus zem acīm, to, ka pa laikam uz pāris stundām uzkāpj maza temperatūriņa un pēc tam pazūd, tad baigi cerēt uz to, ka varbūt tomēr man nekā nav, būtu muļķīgi.

info

saņemšanās uz vispārēju veselības pārbaudi, lai mēģinātu saprast no kā mans pēdējo mēnešu nogurums, negribēšana celties un nīgrums, ir rezultējusies ar pozitīvu C hepatīta rādītāju asinīs. t.i. manī ir tas vīruss, pagaidām tik nav zināms kādā formā - aktīvā, hroniskā vai pasīvā. sirdī tika saklausīta kaukāda neriktīga vārstuļa skaņa, bet uz ehokardiogrāfiju es vēl neesmu saņēmusies aiziet. toties Kārlis kopš šī rīta ir infektoloģijas slimnīcā, ar joprojām nezināmu diagnozi.
esmu iegrābusies overdraftā apmēram divu savu mēnešalgu apmērā. man riebjas mans darbs un ir līdz nāvei apnicis dzīvot kopā ar vecākiem. un Golfs ir pasācis pārāk bieži prasīties uz servisu.

man ir zirgs, bet sāk izskatīties, ka tūlīt es nevarēšu atļauties viņu uzturēt. vismaz gadījumā, ja nāksies ārstēt c hepatītu tradicionālās medicīnas izpildījumā.

nesaprotu pa kuru laiku es pārvērtos par tik garlaicīgu radījumu

laikam nevienu sezonu nav bijis tāds neentuziasms atsākt iet uz darbu, kā tagad. iegāju Talsenē un likās ka nekādas vasaras un divu brīvu mēnešu vispār nav bijis. pusdienu slamstījos riņķī, pļāpāju ar citiem tehniskajiem, taisīju tējas, lai tik nebūtu jāķeras pie Soņas kankariem. un šī bija tikai pirmā darbdiena!
man neriebjas mans darbs un vispār es esmu ļoti pateicīga Kosmosam par iespēju strādāt jēdzīgākajā LV teātrī, būt daļai no tā procesa, darboties tik brīvā un nepiespiestā vidē un esmu pateicīga par garajiem vasaras atvaļinājumiem, bet man ir apnicis. mani vispār neinteresē tas, ko es daru.
es ilgojos pēc iespējas pašizpausties, ielikt darbā kaut ko no sevis, domāt, radīt, iesaistīties, redzēt kā no manis kaut kas top. un vēl es šausmīgi ilgojos pēc ritma. pēc tā, no kā visi parasti bēg - normālas rutīnas. es esmu nenormāli nogurusi no tā, ka darba grafikā nav itin nekādas struktūras un ritma. esmu par to čīkstējusi jau iepriekš. es pat savā kāzu dienā gāju uz darbu un nākamajā pēc kāzām arī.

stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu, ko tieši es gribētu un varētu darīt. kantoris no 9iem-17iem ar nav gluži tas ko man kārotos. un atteikties no vismaz pusotra brīva mēneša vasarā arī būtu šausmīgi grūti.
vispār es gribētu dzīvot nomaļā viensētā ar Kārli, kurš nodotos mūzikai; tusēt ar dzīvniekiem (man būtu Radža, Radis, vēl divi, no desām izglābti zirgi, Radim kompānijai, cūka (arī no desām izglābta - tāpat vien priekam) un neliels kaķu pulciņš); pa reizei aizbraukt uz galvaspilsētu un pavadīt kādu buržujisku vakaru sabiedriskās ēdināšanas, dzirdināšanas un izklaides vietās. tik šī sapņa realizācijai vajag ellīgi daudz naudas un es šobrīd neredzu itin nekādu iespēju pie viņas tikt.

vakar pačīkstēju, ka pārāk daudz laika pavadu internetā, šodien netīšām salauzu savu kompi. pareizāk sakot, nobrucināju vindovzu.
nelīdz nekādi system restore. atkal izdevumi. es gan vakar arī pačīkstēju, ka naudas par maz, bet to laikam neviens nedzirdēja.

es apsolu sev katru jaunu dienu, bet pati pēc tam to sev nozogu.

es nesaprotu kāpēc es katru vasaru uzbarojos. KATRU!
pirms mazliet vairāk nekā 2 nedēļām pirktās, 34. izmēra džinsas vairs nelien uz dibena virsū. kad pirku bija mazliet grūti aiztaisīt pogu, bet tā jau tas jaunām, pieguļošā tipa džinsām piedienas. vecās, ienēsātās trīdesmitceturtnieces gan vēl lien virsū. pagaidām.
svērties neiešu. bail.
mierinu sevi ar domu, ka es parasti rudeņos izkrītos. arī nesaprotu kāpēc.

mati arī sākuši saujām birt ārā. veh.

pilnmēness + magnētiskās vētras + mēnešreizes + kaukas rota vīrusam līdzīgs (pēdējā maltīte, ko sagremoju bija viegla biezzupiņa aizvakar, dienas pirmajā pusē) + zirgam klepus saasinājums (šodien būs vets) + Golfs servisā + ar naudu sūdīgi

man laikam kaukāds transporta lāsts uzlikts:
1) vakar ap 18iem taisījos doties mājup no Dabaszirgiem, bet Golfs spolēja pa slideno sniegu un nespēja uzkūņāties pavisam neiecīgā uzkalniņā, kas jāpārvar izbraucot no stāvvietas. noraku visu iespējamo sniegu, liku pagales zem riteņiem, mēģināju iešūpot (ko gan īsti nemāku) un izbraukt slīpi. nekā. nācās gaidīt Līgas dzīvesbiedru mājās, kurš teicās būt pēc kādas stundiņas un solījās izvilkt. rezultātā nogaidījos līdz pusdesmitiem naktī. viņš pa ceļam bija iebraucis benzīntankā ielaist riepā papildus gaisu, bet skrūvējot vaļā vāciņu rokā bij palicis viss nipelis;
2) šodien diezgan steidzīgi vajadzēja nokļūt ar Soņas kostīmiem no Lāčplēsenes Talsenē. izsaucu taksi. gaidu, gaidu, gaidu - nav. zvanu vēlreiz - a šie - kā, bet jūs taču jau aizbraucāt! kamēr saorganizēja citu taksi...
3) braucam pēc darba mājās. ar dīzeli. parasti iet 25 min. šoreiz velkas visu ceļu izteiktā kapu gaitā. pārsimts metrus pirms Salaspils stacijas apstājas un vadītājs skaļruņos pasaka - tehnisku iemeslu dēļ vilciens nezināmu laiku tālāk nebrauks. un sēdi. beigās sanāca kādu stundu kopumā tai vilcienā nonīkt.

jocīgi. šodien apritēja gads, kopš es ar Radi esmu pazīstama. un kopā. pavadīju brīnišķīgu dienu ar viņu un citiem Dabas zirgu iemītniekiem, atbraucu mājās un uzzināju, ka pirms divām dienām kritusi Upene. sirmais sapņu zirgs, kurš atgrieza manī ticību bērnības ilgām pēc zirgiem.
pāris dienas atpakaļ redzēju viņu sapnī. neatceros ko, tik pamodos no rīta un zināju, ka naktī bija Upenīte atnākusi. vecā, mīļā, mīļā, gudrā ķēve.



vai es neteicu, ka februāris ir viens pretīgs mēnesis?

nepietiek jau ar to, ka ir elles spelgonis, trešā progonoze jau vismaz nedēļu (izskatās, ka barometrs labprāt uzrādītu vēl augstāku atmosfēras spiedienu, nekā rāda šobrīd, bet nav vairs iedaļu), vēl arī pilnmēness nāk. notresījos visu nakti pa gultu kā lietuvēna apsēsta un skatījos visādas bezjēdzības. murgus nē, nekas baigi briesmīgs nebija, tikai un vienīgi nebeidzama, nogurdinoša bezjēdzība. jāatzīst gan, ka aizpagājšnakt sapņoju ko ļoti skaistu - metu ārā visādus krāmus un pēc tam piesnigušā dārza viena pēc otras uzplauka visādas krāsainas un liegas puķītes.



un kad Kārlis gāja uz darbu, Golfiņš nepieleca. kad man būs jāiet, mēģināšu vēlreiz. ļoti ceru, ka izdosies.

kaut kas nav ar šito mēnesi kārtībā. pārāk daudz sliktu ziņu, lai arī tās visas (vismaz pagaidām) uz mani attiecas vairāk vai mazāk pastarpināti.

skumīgi, ka man jau otro vakaru jāiet gulēt bez Indrāniem*

_________
*vīrs man no komandējuma sūta pašierunātus Blaumaņa "Indrānus" sērijās - viena sērija puscēliens. es ta iemetu pleijerī un gulētejot noklausos. a pēdējās div dienas šim viesnicā nav internets, tāpēc Indrāni nepienāk. bet palicis kā reiz pēdējais cēliens ar visu razvjasku. es vispār nekad nebūtu iedomājusies cik interesanta un aizraujoša var būt tāda skolas laikā piespiedu kārtā lasīta latviešu klasikas luga, ja to pasniedz šādā veidā.

mjā, kas man pietrūkst abiem ar Kārli strādājot darbā ar ļoti grūti paredzamu un nepārtraukti mainīgu darbgrafiku, ir iespēja plānot notikumus, kas ritmiski atkārtojas noteiktā laikā. par kursiem un mācībām nemaz nerunājot.
man baigi gribētos ieviest kaukādas stabilas un nemainīgas tradīcijas, kuras varētu apaudzēt ar dziļāku jēgu un saturu. piemēram, kad draudzējos ar Šakāli, mums bija tradīcija 7dienās taisīt visiem (t.i. sev un maniem vecākiem) pusdienas un tad kopā pusdienot. kaukas tāds būtu forši arī tagad. vai, piemēram, katra mēneša trešajā 6dienā iet vakariņās pie digna, vai reizi mēnesī rīkot spēļu vakaru pie mums mājās un aicināt draugus ciemos. un to visu tā, lai tas pirms tam nav 10 reizes jāsaskaņo, jāpārskaņo un vēl iepriekšējā vakarā jāsazvanās, bet gan lai tas ir skaidri zināms, ka tā tas būs un notiks - visi zina un ar to rēķinās.
strādājot teātrī kaukas tāds ir pilnīga utopija. es ta vismaz zinu savu darba grafiku mēnesi uz priekšu un man 99% brīvas pirmdienas. bet Kārlis parasti nākamās nedēļas grafiku dabū vēlā 7dienas vakarā un tur var būt gan 4 brīvdienas, gan brīvdienu var nebūt vispār.
es pat nevaru izvērst savus kārotos saulgriežu/saulstāvju rituālus - vasaras saulgriežos man bija jāstrādā un būs jāstrādā arī ziemas.

skumīga diena šodien. viss pelēks un drūms. aizvedu no rīta Kārli uz lidostu, atpakaļceļā iebraucu pie zirga. aizgājām paklimst pa mežiem. viss forši, bet uz beigām atkal sāka klepot. man jau likās, ka viss ir cauri un kārtībā, bet nē, nav tomēr.

un man laikam sāk palikt bail domāt. pārāk bieži pēdējo pāris dienu laikā negaidīti matrealizējas tas par ko tiek domāts vai runāts. pirmais uzskatāmais gadījums bija pagājšcetrutdien - jājām divatā, ceļabiedre stāstīja lai uzmanās no suņa, kas var izskriet no priekšā esošās mājas un tiklīdz tas bija pateikts, divi lieli suņi riedami sāka test pakaļ no aizmgures. zirgi, protams, nomīza un laida lēkšos projām, bet ceļabiedrene palika krūmos. nākamajā dienā braucam kursabiedrenes, arī salīdzinoši jaunas autovadītājas mašīnā, uz 115 km/h pa šosē. taujāju cik viņai mēnesī aptuveni izmaksā auto un kā ar remontiem. sarunas laikā pēkšņi visi dačoki nokrītas pa nullēm - nu tur tahometrs, spidometrs, bāka utt.
šodien jāju pa mežu, atceros to pašu pirmo gadījumu - kā Radis panesās no tiem suņiem. uzreiz dzirdu šausmīgu čaboņu krūmos un jūtu, ka atkal brangā ātrumā nesamies kaukur. čaboņa bij tik baisa, ka ja es būtu pati uz savām kājām, ar noteikti būtu metusies skriešus. a beigās izrādījās, ka esam stirniņu izbaidījuši. tiklīdz zirgs ieraudzīja, kas ir trokšņa vaininieks, uzreiz apstājās un es sāku pilnā rīklē smieties. bet tas vēl nav viss - braucu vēlāk mājās, atceros par gadījumu ar stirniņu un te pēkšņi tieši mašīnai priekšā pāri ceļam nesas stirnāzis. pat nepaspēju sākt bremzēt, kad jau bij pazudis pretējā ceļa pusē. un nav jau tā, ka tās Plakanciema stirnas pa cilvēku acīm vien danco - iepriekšreiz stirnveidīgu radījumu tai apkaimē redzēju šķiet, ka agrā pavasarī.
karoč penteris garš un samērā bezjēdzīgs, bet tātad domāt un ne-do-dies kauko ne to padomāt, man tagad ir bail.

+vēlu jums pacietību un izturību. tā kā Kārlis būs prom trīs mūžamgaras nedēļas, ta es noteikti te spamošu un spamošu, jo kaukur jau man sevi būs jāliek un savs ikdienišķais vārdu un komunikācijas limits jāiztērē.

naktī, sapnī redzēju savu mīļoto kaimiņu ar asiņainām, gaļainām, zili atdauzītām un ārkārtīgi tievām kājām. izsaucu ātro palīdzību un sapnis beidzās. pāris stundas vēlāk mana mīļotā kaimiņa mīļoto kaķenīti, viņa mātes acu priekšā saplosīja cita kaimiņa suns.*
gāju vakarā pa staciju uz vilcienu un pretī nāca bomzīga paskata un ar pekelēm apkrāvusies ķoķa un žēlabainā balsī krieviski bļāva - mani nabaga kaķīši, mani nabaga kaķīši.

_____________
* dārgie pilsētas biedri, kas šo lasa - lūdzu, nestāstiet Naurim par to, kādu galu ņēma viņa mīļais kaķis. viņa māte domā, ka ja viņš to uzzināšot, viņš iešot un nositīšot to suni.