*

aizvakar vakarā neticami asi un skaidri sapratu, ka apnikušais darbs ir sūds, salīdzinājumā ar dzīvošanu kopā ar vecākiem. es jau labu laiku tuvojoties mājām kļūstu arvien nīgrāka, man ir pazudusi Māju sajūta un liekas, ka te nav gaisa ko elpot. mums steidzīgi ir jāvācas prom. jo ātrāk, jo labāk.
vaina, protams, nav vecākos, bet manā attieksmē, bet paliekot šeit man vienkārši nav spēka viņu mainīt. tā jau viņi neko sliktu nedara un mēs ar diezko neškandalējam, bet man ir 27 gadi, vīrs un vajag savas Mājas un savu Māju sajūtu. patiesībsakot iet prom vajadzēja jau sen. bet visi tie - it kā jau māja liela un mēs viens otram pārāk netraucējam, it kā jau ērtāk un ekonomiskāk, it kā jau forši ka var dārzā iziet, it kā jau rajons un vieta forša, bla bla bla. vienīgais, ko man patiešām ir žēl un grūti pamest ir mūsu lejas istaba, kuru pirms pāris gadiem ar milzīgu mīlestību izremontējām.

tātad dārgie draugi, turiet acis un ausis vaļā un ziņojiet, ja dzirdat, ka ir pieejama kāda mums derīga dzīvesvieta.
mums vajag mazu mājiņu, apkurināmu vasarnīciņu vai mājas daļu kaut kur Rīgas nomalē vai Pierīgā, kur var dzīvot ar suni. ideāli, ja Salaspils, Ķekavas, Plakanciema, Katlakalna apkārtnē, lai pie zirga var izbraukāt. nujā un galvenais nedārgi. laikam jau visu visvairāk sarežģī tas, ka mums nevajag lielu dzīvojamo platību (2-3 istabas), bet vajag āru priekš suņa. ā nu jā, ļoti vēlams, lai var līdz sab.transp. ar kājām aiziet, jo mašīna ta mums viena un otru nevaram atļauties.
ja līdz Jaunajam gadam neko neatradīsim un arī pasaules gals nenotiks, tad apsvērsim arī Kārļa vienistabas dzīvokli, kā pagaidu variantu, suni ar žēlu sirdi atstājot šeit.