*

šodien manās rokās kādu pusstundu intensīvi asiņoja mans suns*.
man gan jau mostoties likās, ka šai dienai providence paredzējusi kaut ko skābu.

______________
*dzīvs, sašūts, ieģērbts manā maikā un guļ uz sava tepiķīša

( kāpēc labāk nesapīties ar zirgveidīgajiem radījumiem un dzīvniekiem vispār )

man sabojājusies zvēru karma.
vakar Radis sāka klepot. cerējām, ka moš kaukāds siena gruzis kaklā ieķēries. bet nekā, klepoja arī šodien. rīt brauks vetārsts skatīties.
atbraucu mājā, pēc brīža atbrauc vecāki ar suni - bijuši kaimiņiem palīgā karpeļus novākt. skatos Radžai tāds kā kupris uz skausta, no rīta toč tāds nebija. sāku taustīt - kaukāds liels bumbulis ar šķidrumu iekšā. zvanu savai vetārstei - šī neceļ ārpus darba laika. saņēmos un piezvanīju Pavārpuikas sievai - arī vetārstei. viņa ieteica mēģināt veikt punkciju un paskatīties, kas tur tek ārā. es turēju degunu, digna iedūra un patecināja tādu bāli sārtu, ūdeņainu šķidrumu. daudz gan nedabūjām notecināt, jo mājās bija tikai ļoti maza špircadata, caur kuru viss ļoti lēni notikās un Radžai vienā brīdī apnika un viņa izrāvās. izskatās, ka varētu būt asinsizplūdums pamatīga uzsituma rezultātā, bet kur kartupeļu tīrumā var uzsist skaustu es nesaprotu. cerams uzsūksies.
citādi vienos vetārstos, vienos izdevumos (zirgam tā noteikti nebūs maza summa) un pats galvenais - vienos uztraukumos.
tagad jau aizdomīgi skatos uz kaķiem. viņi gan tīri teorētiski pieder maniem vecākiem, tāpēc cerams mana sliktā karma viņus neķers.

kādu, apmēram, nedēļu nejūtos kā es. kaukāds drūmums, neiecietīgums un niķīgums iemeties.
šodien vispār:
nogulēju līdz vieniem dienā (neatceros, kad pēdējoreiz kaukas tāds būtu noticis. parasti līdz 10iem kaut kā pamanos izkārpīties no pēļiem. bija gan dzīvē tāds laiks, kad viens dienā skaitījās agrs rīts);
uzvilku krūšturi (man riebjas nēsāt krūšturus un es to daru ļoti reti. pārsvarā tāpēc, ka apģērbs, piemēram, kleite to prasa. šodien nebija kleite. kādreiz, kad bija lielāki pupi, ta jau gan valkāju ikdienā);
uzvilku zābakus (iepriekšējā reize, kad es viņu vilku, bija 2007. gada Zvērā);
gribējās piedzerties (pēdējoreiz piedzēros pagājušā gada 21. oktobrī). nepiedzēros. darba laikā izsūcu litru medalus (Ģetrūdielas izlejamo alu veicī akcija - puslitrs pa 0.64 santiņi), novācu izrādi un braucu mājās;
atbraucu mājās un gāju braukāt ar riteni. agrāk es tā darīju ļoooti bieži, bet tagad es neatceros, kad vispār pēdējo reizi braucu ar riteni.
karoč no kautkurienes nezinkurienes lien ārā vairākus gadus veci paradumi un uzvešanās. turklāt ne gluži no tās sadaļas, kuru gribētos reanimēt.

redzkur, draugi, jums neliels ieskats tajā, kā bij stāvēt pie loga un tai visā noskatīties. tik neaizmirstiet labi skaļi uzgriezt, jo tas troksnis bij tāds, ka lai sazinātos ar ģimenes locekļiem vaidzēja bļaut.

VIDEJO

p.s. tētis reportēja, ka visā Saļikā koki esot sagāzti un dažas ielas neesot izbraucamas. tagad satriekti simtlatnieki ar motorzāģiem to visu likvidēt. var arī labi dzirdēt kā tas notiekas.

šitas bija vājprātīgākais negaiss manā ne visai garajā mūžā. un es domāju, turpmākajā mūžā arī daudz tādu negadīsies.
karoč vienā mirklī debesis sagriezās ar zemi kopā, vējš ar mežonīgu spēku un apdullinoši skaļu troksni trieca pret logu gigantiskus krusas graudus. vienu brīdi likās, ka stiklu izsitīs.
zibeņi kaukā jocīgi atspīdēja mājas iekšpusē. nekad tā vēl nebiju redzējusi, nu tāda sajūta, it kā iekšpusē zibeņotu. es nemaz nemāku aprakstīt to, kas notika. nav man tādu vārdu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu.

ārā pilnīgs destrojs - dārzs totālās lupatās. lielās skaistās saulespuķes pagalam, eņģeļtaures, vīnogas un kaņepes saplosītas. plūme pilnībā nolauzta (ardievu, tkemali), sīpoli izrauti no zemes. balkona puķu kastes norautas lejā, puķu podi sašķaidīti, vannasistabā un pagrabā gāžas ūdens, siltumnīcas jumtam norauti pāris stikli un izšķaidīti pa dobēm un viss, kas vēl dārzā palicis dzīvs mirkst milzu ūdens paltīs, kurām pa virsu peld krusas ledus kārta.
šausmīgi, šausmīgi skumji noskatīties kā mamma staigā pa dārzu un klusi noskatās tai postažā

( destrojs )

mana cīņa ar šugaradikšenu kā ar vējdzirnavām. kamēr dzīvoju mierīgi pa māju, kamēr nav PMS vai pilnmēness - tikmēr ir okej. bez rafinētiem cukuriem iztieku bez problēmām. ij neprasās. bet.
tiklīdz sanāk kāda iziešana vai ciemošanās vai PMS vai pilnmēness tā viss vējā un pēc tam atkal lomkas un lēna nostkāpšana. un galvenais, ka kopš pirmā nopietnā nostkāpšanas mēģinājuma man cukursaldumi (īpaši veikala. pašceptos, kuros tiek likts 2x mazāk cukura nekā prasa recepte un ij tad mēdz būt par saldu, vēl nespēju pilnībā norakstīt) vairs īsti negaršo. no viņiem nāk tāds pliekansalkantaukains lipīgums. es gan mēdzu viņus saēsties, nē - sarīties, bet nekādu baudu no tā negūstu. ir pat mazliet pretīgi. karoč sajūta apmēram tāda pati, kā tad, kad vēl nebiju līdz galam atmetusi pīpēšanu - pa retam mēdzu smēķēt, lai gan pašai tas tīri fiziski riebās. nezinu kāpēc man tā vajadzēja darīt un kāpēc es tā daru tagad.
pēdējās dienas Saldū saēdos gana daudz visādus cukuriņus, pirms tam vēl pašai sanāca divas cukurkūkas cept, tagad atkal jāmēģina kāpt nost.

nuvo, ta pirms brīža uznāca kārtējā cukurlēkme. nezināju ko darīt, tāpēc paņēmu:
pāris saujas upeņu;
pāris saujas jāņogu (bišķi mazāk nekā upenes);
mazliet ķirbja (man bij saldētavā bišķi aizķēries);
kādu banānu. varbūt divus;
medu pēc garšas;
sablenderēju.
un uz pannas apgrauzdēju trīs saujas auzu pārslu, sezama sēkliņas, kanēli un vienu ēdamkaroti muskovado cukura (jā, jā cukurs paliek cukurs, bet medu šim nolūkam man likās bezjēdzīgi ķērnāt).
samaisīju abas substances kopā un apēdu gardu muti.
tā pirmā substance, starp citu, man mazliet palikās pāri, tāpēc salēju saldējumtrauciņos un ieliku sasaldēties. manliekas sanāks kruts upeņu "saldējums".

akjā, mājās braucot tak gadījās lielisks atgadījums.
braucu, logs vaļā, mati plīvo, muzons priecīgi skan, viss forši tā.
pārbrauktuve ciet, priekšā divi busiņi. stāvu, gaidu, priecājos, ka aizmugurē neviens nav, jo man joprojām bišķi raustījiens par uzsākšanu ar mazmotorGolfiņu slīpā vietā. protams, īsi pirms pārbrauktuve attaisās piebrauc kaukāds Opelis tieši pie manas pakaļas. nu tā, ka tuvāk vairs nevar. es saņemos un uzsāku ideāli, ne milimetriņu neatripojot. sākam braukt, a tie priekšējie busiņi kauko tur pēkšņi nobremzē un es savā otrajā ātrumā sāku bišķi raustīties un slāpt. bet nu ne ar kādu īpašu muļļāšanos nenodarbojos un braucu tālāk. aizmugurējais Opelis sāk nenormāli histēriski pīpināt. man vienā brīdī apnīk, izbāžu pa logu roku un parādu nepieklājīgu žestu. Opelis, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas, piebrauc blakus un sāk mani ļoti intensīvi spiest iekšā apmalē, kas atdala brauktuvi no gājēju ejas.
spieda, spieda līdz, mirkli pirms sapurnošanās ar pretimbraucošo mašīnu, panesās garām un aizbrauca.
sajūta neizsakāmi pretīga.

Ņem, Jāniti, bēru zirgu,
Apjāj manu rudzu lauku,
Izmin smilgas, izmin lāčus,
Lai aug tīra rudzu maize.

rudzu lauks gan nebij pa ceļam, lāči arī ne, bet divi bēri zirgi un gara, burvīga izjāde pa mežu gan bij.
Radikam apvīlēti zobi, izrādās mutē pilnīgas šausmas bijušas. nu tik šausmīgas, ka visi brīnās kā viņš vispār dzīvs ir, jo ar to, kas viņam tur mutē darījies, bijis bezmaz neiespējami kko nokost un sakošļāt. un kopš šodienas mēģināšu pāriet uz beztrenžu iemauktiem - saidpulu. izmēģinājuma jājiens bij tā neko, tik sākumā zirgs likās samulsis. un likās tāds manāmi cietāk jājams, bišķi kārās tais iemauktos iekšā un staipīja riņķī. nu redzēs, gan jau kaukā iepratīsimies un sapratīsimies.

rīt piespiedu brīvprātīgā kārtā jābrauc ar maniem vecākiem pie Kārļa vecākiem uz Saldu. pagaidām liekas, ka būs diezgan ļoti boooring, bet varbūt to es sev tikai tā iestāstu un beigās viss būs pavisam savādāk. bet es sabēdājos, kad uzzināju, ka viss notiksies nevis laukos, bet pilsētas mājā. jau iztēlojos kā no vienas, tuvākas vai tālākas kaimiņmājas, dārd tuci tuci, no otras LR2, no trešas tautasdziesmas mūsdienīgā skanējumā un visam pāri kopā savijies visu tuvākās apkārtnes cepto līķu smārds. nujā, bet nedrīkst jau tā iepriekš negatīvi noskaņoties, jā. nedrīkst, Inese, nedrīkst!

ķ) mīļie draugi, kam pieejamas ķiploku dobes. ir pats īstākais laiks taisīt ķiploku ziedu/kātu pesto. es gan taupības nolūkos visu reducēju līdz minimumam - vienkārši sablenderēju ķiploku kātus/ziedus ar labu olīveļļiņu un burkās iekšā. it kā rakstīts, ka vajag glabāt saldētavā, bet izgājšziem burciņas stāvēja pagrabā un nekas nesabojājās. ļoti labs smērēšanai uz maizītes, pievienošanai zupām un citiem ēdieniem;
v) un vīgriezes zied pilnā sparā. kam vajag miega tēju, tam jāiet lasīt;
n) gribu iemācīties pati apgriezt zirgam nagus. šodien skatījos kā to dara Radika īpašniece un neko nesapratu. bet beigās dabūju pavīlēt priekškāju nagiem malas. skatoties kā to dara kāds cits, tas izskatās viegli un ātri, bet kad pašai jāķeras klāt viss izrādās pavisam savādāk;
m) labi, ka ar mašīnu viss tik veiksmīgi sanāca - šodien izgāja skati, bez jelkādiem servisa tēriņiem;
p&a) pilnmēness un rītdienas aptumsums gan spiež. jūtos nīgra, niķīga, gražīga un nenormāli rijīga. pati nenormāli krītu sev uz nerviem.

šodien, īsi pirms izrādes sākuma, mani sasniedza ziņa, ka mani meklē viena no aktrisēm. parasti tas nozīmē to, ka zeķubikses nav pareizajā tonī, ka kaut kas atiris vai pazudis vai nav nolikts īstajā vietā vai vienkārši kļuvis aktrises acīm neredzams. sakodu zobus un gāju augšā. bet izrādījās, ka aktrise A un aktrise B uzzinājušas, ka esmu apprecējusies un atnezušas man puķītes. citas ar pievienojās sveikšanai, spieda roku, apkampa un bučoja un es beigu beigās biju nenormāli samulsusi. nujo tas bija kkas absolūti negaidīts (un jauks) - nav man ar viņām diezko tuvas attiecības. sveicinamies (bet var gadīties, ka nemaz ar nesasveicinamies), sasmaidamies, reizēm pārmijam pāris teikumus un viss.
tai pašā laikā viena cita kolēģe - neaktrise, ar kuru vislaik bija ļoti labas, draudzīgas un foršas (arī ārpus darba) attiecības, kopš apprecējāmies vairs diezko nerunā ar mums. izturas tā ļoti vēsi un nedraudzīgi. sākumā likās, ka man varbūt tikai liekas, bet vairs neliekas, ka liekas. turklāt izrādās, ka arī Kārlim tā liekas un tad jau točna mums neliekas. nekādi nevaru saprast kāpēc tā ir. nesaprotu, arī, kā pabeigt šito ierakstu, jo, lai pabeigtu vajag kaukādu skaidrību, bet tādas man nav. zinu tik, to, ka ir ļoti skumji par to kolēģi. bija jau pirms tam, bet tagad, uz tā aktrišu apsveikuma fona, ir vēl skumjāk.

pēdējās dienās man galvā ir šausmīgi daudz domu par cilvēkiem un mani attiecībā pret (par) viņiem. es ceru, ka tur beigās kaut kas sanāks un ka tas notiks drīz, citādi man galvā ir pilnīga putra un es no tā visa saprotu arvien mazāk un mazāk.
nujā, tāda sajūta, ka galvā savēlies milzīgs murčkulis ar dažādiem striķiem, bet kaukā vajadzētu viņus visus atšķetināt un satīt vienā kamolā.

iekšā sajūta, ka šobrīd noslēdzas viens loks/posms/cikls manā dzīvē un sākas jauns. pēdējos mēnešos ļoti intensīvi ir būvējusies platforma tam jaunajam - mums atdeva mašīnu, es nokārtoju tiesības un varu izbraukāt pie zirga, kurš mani atrada pats. beigu beigās arī apprecējāmies.
tagad liekas tāds baigais pēcnoskrējiena atslābums. nav vairs neparko jāiespringst un jāplāno, kā rezultātā negribas darīt vispār, vispār neko. tikai tupēt mājās un pūt uz dīvāna vai internetos. divas dienas jau esu nodirnējusi, neizdarot neko vairāk kā kuslu pamājsaimniekošanu. liekas, ka vajadzētu pietikt, bet nepietiek. neko, neko vispār negribas darīt.
šodien, piemēram, krūmu tīrīšanas talka Dabaszirgos. runāts bij ap 12iem savākties un sākt, bet re kā es vēl klimstu pa māju un nevaru vien iztaisīties.
nē, nu vajag jau manliekas ļaut sev arī papūt un atslābināties. tik baigi grūti notrāpīt to pareizo brīdi, kad atkal jāceļas un jāsāk kustēties. ja sāk par ātru, tad var dabūt riebumu pret darāmo un iekšā paliek kaukas līdz galam neizsēdēts, kas vēlāk var ļoti neizdevīgā brīdī izlīst ārā. abet, ja to momentu nokavē, ta pēc tam šausmīgi grūti iekustēties un izrauties no tās slinkošanas.
vispār manliekas, ka es tagad visus šitos garos penterus rakstu tikai tāpēc, lai varētu vēl necelties, netaisīties un nebraukt.

man pēdējā laikā drausmīgi negribas atbildēt uz jautājumiem.
it īpaši tādiem - uz kuriem nav atbildes vai tā ir bezjēdzīga; uz kuriem atbildi var mierīgi uzzināt bez manas palīdzības; kurus uzdod jautāšanas pēc, bez īpašas ieinteresētības; kuru atbildēm nav nekāda sakara ar jautātāju; uz visiem klasiskajiem dežūrjautājumiem un tamlīdzīgi.
mani pat kaitina, tas, ka man uzdod šādus jautājumus un tad savukārt mani kaitina, ka mani tas kaitina.
īsti nevaru saprast kas man uznācis un kāpēc tā.

protams, tas nekādā ziņā neattiecas uz saturīgām sarunām, kur visi sarunbiedri (ieskaitot mani) ir patiešām ieinteresēti apspriežamajā tēmā vai, ja kādam patiešām var noderēt mana pieredze attiecīgajā jautājumā (bet tas jau tāpat iekļaujas ieinteresētībā).

kaukā jocīgi sanāk. ja visu laiku ir ko darīt, tad diena sāk likties vienlaikus garāka un īsāka. garāka tāpēc, ka izrādās viņā var tik daudz paspēt. īsāka tāpēc, ka kā vienu lietu beidz, tā jau jādara kaut kas pavisam cits - nupat vēl bija rīts, bet nu jau vēls vakars.
vispār pa lielam ir forši tā, lai arī grūti pierast - galu galā pēdējos pāris gadus mana dzīve ir bijusi ļoti dīki plūstoša un samērā laiska.

lai gan tādas dienas kā šodiena ir par traku. 7os no rīta piecēlos, lai dotos uz autoskolu un 22os vakarā beidzu darbu. pusdivpadsmitos ievilkos mājās un tik tikko kā beidzot apsēdos, lai ēstu savus vakariņu salatķikus. kājas smeldz, mugura biš sāp, galva dulna un smaga.
vismaz rīt ir pavisam brīs un itin nekas nav ieplānots.

v) baigi forši tomēr sajemt vēstulītes par pastu. un no svešām zemēm, turklāt. smaidīgi un tas vairo vitamīnu C;
t) man sametušās kaukādas tīņu pumpas. nezinu, no kurienes nākušas, bet ceru, ka drīz aizies. iespējams trūkst B vitamīns;
f) fevrāļi jau gadiem ir mani nemīļākie mēneši. ziema parasti noriebusies (es esmu vasaras cilvēks, ja!!!) un vienmēr kaukādas iekšējas vai ārējas problēmas. šogad it kā viss baigi labi ritinās uz priekšu, visādi tālejoši plāni bīdās un viss tā veiksmīgi, bet iekšā kaukāds pūznis un problēmas ar patikšanu pašai sev. drošvien par maz D vitamīna, vai kaukā tamlīdzīga.