*

mana cīņa ar šugaradikšenu kā ar vējdzirnavām. kamēr dzīvoju mierīgi pa māju, kamēr nav PMS vai pilnmēness - tikmēr ir okej. bez rafinētiem cukuriem iztieku bez problēmām. ij neprasās. bet.
tiklīdz sanāk kāda iziešana vai ciemošanās vai PMS vai pilnmēness tā viss vējā un pēc tam atkal lomkas un lēna nostkāpšana. un galvenais, ka kopš pirmā nopietnā nostkāpšanas mēģinājuma man cukursaldumi (īpaši veikala. pašceptos, kuros tiek likts 2x mazāk cukura nekā prasa recepte un ij tad mēdz būt par saldu, vēl nespēju pilnībā norakstīt) vairs īsti negaršo. no viņiem nāk tāds pliekansalkantaukains lipīgums. es gan mēdzu viņus saēsties, nē - sarīties, bet nekādu baudu no tā negūstu. ir pat mazliet pretīgi. karoč sajūta apmēram tāda pati, kā tad, kad vēl nebiju līdz galam atmetusi pīpēšanu - pa retam mēdzu smēķēt, lai gan pašai tas tīri fiziski riebās. nezinu kāpēc man tā vajadzēja darīt un kāpēc es tā daru tagad.
pēdējās dienas Saldū saēdos gana daudz visādus cukuriņus, pirms tam vēl pašai sanāca divas cukurkūkas cept, tagad atkal jāmēģina kāpt nost.

nuvo, ta pirms brīža uznāca kārtējā cukurlēkme. nezināju ko darīt, tāpēc paņēmu:
pāris saujas upeņu;
pāris saujas jāņogu (bišķi mazāk nekā upenes);
mazliet ķirbja (man bij saldētavā bišķi aizķēries);
kādu banānu. varbūt divus;
medu pēc garšas;
sablenderēju.
un uz pannas apgrauzdēju trīs saujas auzu pārslu, sezama sēkliņas, kanēli un vienu ēdamkaroti muskovado cukura (jā, jā cukurs paliek cukurs, bet medu šim nolūkam man likās bezjēdzīgi ķērnāt).
samaisīju abas substances kopā un apēdu gardu muti.
tā pirmā substance, starp citu, man mazliet palikās pāri, tāpēc salēju saldējumtrauciņos un ieliku sasaldēties. manliekas sanāks kruts upeņu "saldējums".