*

piezīmes par dzīvi divtūkstošdivdesmitrešā gada marta sākumā:
Decibels nav rādījies jau vairāk nekā nedēļu. Rikardo vakar bija uzbrucis klimstošs suns. kaimiņiene bija tīrījusi sniegu, redzējusi un metusies glābt, bet kungs atnāca mājās klibs. šodien vismaz ir labāk.
joprojām dirsā ar mašīnām. fords izgāja skati ar 5. reizi, bet braucot ārā no skates garāžas iedegās ček endžin lampiņa un izzuda spidometrs. šodien dabūju no servisa, it kā bijusi elektriska kļūda abs devējā. braucu mājās un likās, ka tagad savukārt ļoti jocīgi bremzējas (abs darbojas kur tam, manuprāt, vajadzētu būt klusam un mierīgam). volvo stāvēja nojumē un gaidīja rindā uz servisu. šodien sagaidīja. tagad gaidām ziņas no servisa cik miljonus tas maksās (aizdomas, ka jāmaina ģenerators).
vakar braucot aplī man pa priekšu brauca fūre, kas veda ekskavatoru. un man priekšā no viņas izgāzās ekskavatora kauss. tāds visnotaļ paliels.
ar naudu pilnīgā dirsā. ir 7. marts, bet man no algas palikuši pārdesmit eiro. biju cerējusi, ka Līgām KKF kko iedos, bet neiedeva. ā un pirmo reizi VID loterijā izvilku nelaimīgo lozi - esmu parādā valstij. ne dramatiski daudz, bet tomēr.
staļļa saimniece atrakstīja, ka par 30 eur ceļ zirgam pansijas mēnešmaksu. zirgs šoziem ir apēdis vājprātīgas summas putrās. jūs nevarat iedomāties cik mūsdienās maksā lopbarība. bet vismaz viņš izskatās ļoti labi, apaļš un smuks un enerģisks. daudz labāk nekā pagājšziem. nopirku viņam jaunu lietussegu pa 122 eur, uzliku, viņš drusku pastaigāja un es sapratu, ka ir par lielu. kas ļoti hujova, jo mainīt vai atgriezt vairs nevar. un viņam pilnīgi visas citas segas ir tā paša izmēra, viena pat tās pašas firmas, tās pašas līnijas.
kaut kā jāsaņemas risināt Salaspils un kaķu kaku situācija. es esmu iztērējusi jau pārāk daudz terapijas sesijas par to runājot. pēdējo reizi, kad biju iebraukusi Saļikā, mamma bija dzērusi. tas uz mani ar iedarbojas kā bullim sarkana lupata. man neizsakāmi riebjas kaut nedaudz iedzērusi māte. es vienkārši nevaru.
darbā izrādījās, ka staļļa tualetes nav vienkārši aizdambējušās Mielava jaungada pasākumā, bet gan būvnieki nokatojuši (rūpīgi noslēguši) pievadtrubu. tipa arhitektu plānā neesot bijis, ka tur jābūt funkcionālām tualetēm. un trubas gals zem skaisti iekārtotā un sakārtotā parādes pagalmiņa. savukārt kabinetā nepienāk paredzētais siltums. būtu jābūt, bet nav. neviens nesaprot, kāpēc.
ar topošās izrādes producēšanu iet daudzmaz normāli. ir visādi negludumi un neērtības, bet arī nekas ļoti ekstrēms. pagaidām. daži no tiem negludumiem gan tādi pariebīgi. labprāt būtu iztikusi.
gribēju iet vienos indiešu tiešsaistes jogas kursos, lai motivētos un atsāktu jogot. bet man bija savāda telefonintervija ar guru palīdzi un mani neuzņēma. nezinu kāpēc. nebija nekādas ziņas. vnk neuzņēma un viss.
ļoti gribas slēpot, kamēr vēl ir sniegs, bet nav naudiņas, nav ar ko aizbraukt un dzīvesbiedram nav laika (un es vispār esmu uz viņu šobrīd drusku dusmīga par vieglprātību un neorganizētību).
es saprotu, ka tas viss ir vienkārši dzīve, mani tikai šausmīgi nogurdina tas, ka viss notiek vienlaicīgi. parasti visādas šitādas lietas izstiepjas laikā un telpā un tad neliekas tik traki. nahui, piemēram, mašīnas nevar bojāties uz maiņām. nahui, tas notiek vienlaicīgi, turklāt brīdī, kad riktīgi vajag braukāt ārpus šajā pilsētā pieejamā sabiedriskā transporta skedžaliem. (FYI: uz Smilteni pēdējais buss iet 19:05, toties uz Valmieru ir vēl 3 busi pēc tam. taksis no Valmieras uz Smilteni maksā aptuveni 27-30 eur. un tā sanāk lētāk nekā ņemt nomas mašīnu)

p.s. šis ir ieraksts, kurš nelūdz pēc padomiem un ieteikumiem. es vienkārši gribu izčīkstēties.