*

pa virtuvi vienā mierā, lēni un laiski pastaigājas pele. es skumji skatos un nezinu, ko darīt. es negribu, lai viņas te savairojas un visu sagrauž. es negribu slazdus, jo negribu ņemties ar līķiem un es negribu indi, jo nepatīk indes un negribu ņemties ar mumificētiem līķiem. man ļoti, ļoti, ļoti gribas kaķi, bet aukstajā gadalaikā mēdzot būt prom no mājām 3+ dienas tas nav variants, pat, ja es viņam iekārtošu midziņu šķūnī un atstāšu tur ēdienu, jo atnāks visi miljons apkārtnes kaķi un viņu noēdīs. pieliekamo jau pieslacīju ar piparmētru ēterisko eļļu, jo izlasīju, ka pelēm nepatīkot, bet citām darbībām man nav enerģijas. karoč es te sēžu, skatos kā viņa pastaigājas, jūtos bēdīgi un tā, ka ļoti, ļoti, ļoti negribas neko risināt, bet ļoti, ļoti, ļoti arī negribas, lai viņa te visko sagrauž.
gribas, lai atnāk kāds pieaugušais un visu nokārto, turklāt vilks paēdis, kaza dzīva stilā. enīvan?