*

koronavīrusa ziņās - izrādās vēl diviem zināmiem cilvēkiem, iepriekšminētā pasākuma apmeklētājiem, ir slikti. vienam, apmēram, tas pats, kas man. otram ļoti augsta temperatūra un mājas testā rādījies kovids, bet otrā svītriņa tāda bālāka. viņam ir citas nopietnas veselības problēmas, nokļuvis slimnīcā, kur paņemts laboratorijas tests, bet tas savukārt bijis negatīvs.
dzirdēju baumas, ka Spēlmaņu naktī daudzi sagrābušies kovidu. un tā kā dzirdēju arī baumas, ka pagājšnedēļ puse no Valmieras teātra bijusi slima, tad iespējams dāvana svētkos kolēģiem no kolēģiem. es saprotu, ka tagad laikam visiem viss vienalga un visi atkal ir iemācījušies slimi iet uz darbu, bet es, piemēram, nenovēlu citiem ne klepot, ne ciest ciet degunu, ne bezspēkā gulšņāt. man arī neliekas, ka kovids ir kļuvis par parastu saaukstēšanos, jo lai gan simptomu apraksts ir visnotaļ līdzīgs, sajūta un vaibs ir pilnīgi atšķirīgs.
man īstenībā drausmīgi riebjas temperatūra ap 37. tāds in limbo stāvoklis. it kā nekāds baigi slimais neesi, bet vesels arī nē. viņa prasa kaut kā ļoti daudz enerģijas un liekas, ka nekas nekur nevirzās. labāk kkāds ~38, tad vismaz ir sajūta, ka kaut kas notiek, krāsniņa kuras, organisms cīnās, ir kaut kāda virzība laikā un telpā. ar 37 šķiet, ka viss (izņemot darbi, kas netiek darīti, jo nav spēka) stāv uz vietas kaut kādā pelēkā, bezgalīgā un bezformīgā miglā. un ar šo kovidu man visu laiku ir tie 37, maksimālais, kas bija - 37,2.

es vakar nekur neaizbraucu, sapratu, ka sniega tīrīšana ir izsūkusi visu man pieejamo enerģiju. šodien toties aizkratījos līdz stallim - vajadzēja sabērt piedevu trauciņus, sajaukt putras sastāvdaļas vienā mucā un uzlikt zirgam ziemas segu. man nenormāli patīk jāt pa svaigu sniegu, likās, ka moš saņemšos, bet tomēr nebija spēka. tikai samīļoju zirgu, piebāzu pilnu ar kārumiem, nomainīju segu un braucu mājās.

ārā ir nenormāli skaisti. tieši tāda ziema, kā man patīk. ir gana daudz sniega un patīkami, ne pārmērīgi, mīnusi. viss skaists, balts, mierīgs un kluss.

koronavīrusa ziņās:
dotais lielums - piebāzts pasākums mazā telpā, 3 cilvēki ar visnotaļ identiskiem simptomiem, bet
man - divi dažādi mājas testi pozitīvi
K - divi dažādi mājas testi negatīvi
ex - divi mājas testi negatīvi

simptomi - sāpošs kakls, klepus, puņķi, ciet deguns, temperatūra ap 37 (Š. arī augstāka). es kopumā neticu, ka vismaz mums ar K nav viens un tas pats. galu galā mēs ne tikai bijām vienā koncertā, bet arī guļam vienā gultā.
vissūdīgāk jutos ceturtdien, vakar spēju arī daļu dienas apdarīt kkādus steidzamus darbus kompī. šodien hvz. esmu ļoti slikti gulējusi, jo K bija (joprojām ir?) migrēnas lēkme un man bija ciet deguns. manliekas, ja būtu labi izgulējusies, būtu diezgan ok. tagad nesaprotu kā man būt. braukt uz Savvaļu un tupot maskā, kaut kādos krūmos, paskatīties Tesu vai nebraukt.
katrā ziņā pagalmu atraku no sniega, lai var izbraukt fordu. rokot gan brīžam likās, ka paģībšu. daudz tā sniega un smags un apakšā tāds lipīgs ledus. vēl jau gan nav teikts, ka fords vispār pieleks.

* ir septembra otrā puse. joprojām ražo sviesta pupiņas. joprojām ražo āra gurķi. un pat viens āra tomāts. viss ir zaļš un ziedošs. nu, gandrīz viss. staigāju basām kājām un šortos un peldos vairāk nekā jūnijā. tikai tā tumsa. tā agrā un biezā tumsa.
* jumta cilvēki ir gandrīz, gandrīz, gandrīz pabeiguši. ja pareizi saprotu, tad palikusi ir vēl kkāda maliņa aizšķūnijā. šodien neatbrauca.
* vakar bija sēņu svētdiena. mans plāns bija aizvest mammu no rīta pasēņot, tad braukt uz stalli, tad rosīties dārzā. bet rezultāts bija 14 h ar sēnēm. 4h mežā, atlikušās 10 tīrīšana un daļēja pārstrāde, kas turpinājās vēl šodien (šodiena nav tajās 14h iekšā). un drusku turpināsies vēl rīt. paralēli vēl jātiek galā ar tomātu kvantumu, avenēm un vēl visko.
* no kaut kādām random sēnēm, kuras vairs nezināju, kur likt (visādas bekas un gailenes, kas neielīda kaltētājā) uztaisīju sēņu garšas pastiprinātāju - sacepu, iemetu blenderī, piemetu klāt svaigus zaļumus, šļuku olīveļļas. sablendēju, saliku mazās kastītēs. iztēlojos, ka būs forši mest klāt zupām un risoto utt.
* mežā atradu stirnas žokli. laikam atsākusies kaulu satikšanas tendence.
* kolēģei kovids.

medžik - kovids un mēnešreizes sākās vienā dienā. not sure, kurš uzvar cīņā par hegemoniju par ietekmi uz pašsajūtu

es jūtos sabļukusi. protams, tas, ka būs tie ierobežojumi bija skaidrs, bet tāpat nomācoši. savus iekrājumus notriecu jau pagājšziemas dīkstāvē, jaunus nav bijis iespējas paspēt uzkrāt. es tiešām, tiešām neticu Kariņa skaistajam solījumam, ka 15.11. vakcinēto cilvēku dzīve atgriezīšoties zaļajā režīmā. pilnīgi nekas no līdzšinējās pandēmijas pieredzes neliecina, ka tas varētu būt iespējams. turklāt, kuram gan tā šausmīgā teātra pārprodukcija ir vajadzīga.
kas attiecas uz naudu - man ir divas idejas papildnodarbēm. pie vienas jau diezgan entuziastiski metos klāt, gribēju kārtīgi iztestēt pa šo brīvo laiku, bet izrādās nebūs iespējams, jo tas prasa cilvēku no 2 mājsaimniecībām tikšanos. otra ideja ir lēnāka un čakarīgāka un tur jāprototipē. pasūtīju šujmašīnu. neesmu šuvusi kopš videnes. varbūt izmetu naudu misenē, jo nesanāks un riebsies. auduma atgriezumus, ar ko eksperimentēt ar tagad nevar nopirkt.
drausmīgu stresu rada tas, ka māte joprojām spītīgi atsakās vakcinēties. man ir tiešām bail, ka viņa varētu nomirt no kovida. es runāju ar viņu un viņas draudzenes runā, bet nē - kā pret sienu. stulbais brālis konspirators, antivakseris izskalojis viņai smadzenes. tāpat ir drausmīgs stress par draudzeni, kas īrē mūsu bijušo dzīves platību Saļika mājā, pie maniem vecākiem. viņai ir drausmīga depresija, drausmīgs bomžatņiks un drausmīgi parādi. vasaras sākumā pierakstīju un pie rokas aizvedu pie psihiatra, bet nu pagaidām neliekas, ka AD baigi strādā. mamma netiek ar viņu galā. viss pilns ar kaķu kakām un smird un ir skaidri redzams, ka viņai vispār nav enerģijas dzīvot, lai gan viņa visu laiku cenšas izlikties, ka viss baigi normāli. man vairs nav ne spēka, ne padoma, ko ar to visu iesākt. papildus tam visam - K tētis dziest. nu pa lielam no vecuma. un pieklātos jau vairāk būt tur klāt, bet tur tas viss arī ļoti sarežģīti.
iepriekšējo dīkstāvju laikā kaut kas, kas ir turējis mani pie normalitātes sajūtas un devis prieku ir iknedēļas braucieni uz jāšanas treniņiem Valmiermuižā, bet nu jau arī tos nevarēs.
gribētos parunāt ar terapeitu, bet pie manas iepriekšējās kaut kā negribas iet, jaunu meklēt šobrīd liekas pizģec un cik painteresējos apkārt - nav jau tā, ka baigi kāds tagad ilgojas pēc jauniem klientiem. + piķis, piķis, piķis.
jebal

vispār jocīgi, ka es provincē savu otro AZ dabūju tajā 9. nedēļā, kā sākumā solīja (t.i. šodien), bet draugiem un paziņām, kas vakcinējās apmēram vienā laikā ar mani ir visiem pārcelts uz priekšu (un daži tāpēc ir ļoti sašutuši par izčakarētajiem ceļošanas plāniem).

citās ziņās - Smilčā bija palaistas baumas, ka zobārstes vīrs nomiris 20 minūtes (citās versijās stundu) pēc otrās vakcīnas. manai mammai to bija sastāstījusi viņas māsīca - pēc profesijas medmāsa, kas esot teikusi, ka tāpēc uz otro vakcīnu neiešot. sākumā ievācu ziņas no kaimiņienes - viņa par vakcinēšanos neko nezināja, bet teica, ka tas vecis esot iepriekšējā dienā kārtējo reizi izlaists no Strenčiem un viņam esot pie stūres sirds apstājusies. esot bijis drausmīgs dzērājs un regulārs viesis Strenčos. pirmā sieva jau rudenī brīnījusies, kā viņš vēl var būt dzīvs. šodien vakcinācijas kabinetā apjautājos vakcinētājām par šo gadījumu un viņas teica, ka tas cilvēks vispār neesot saņēmis nevienu poti.
tikmēr māte atsakās iet vakcinēties. iepriekšējais arguments - lai savakcinējas visi, kam vairāk vajag, es tad, ja paliks kaut kas pāri - laikam vairs neturas īsti kopā. tāpēc tagad ir jauns - viņai liekas, ka tā kā viņa daudzas desmitgades pīpē, tad vakcīna būšot pārāk liels trieciens organismam un pielikšot punktu viņas dzīvei. nu līdzīgi kā tam dzērājam, zobārstes vīram no Smiltenes. kurš nemaz nebija vakcinējies.
es esmu dusmīga uz savu prātā sajukušo brāli, kurš sūta mammai visus šitos te kovidsneeksistēvakcīnasirļaunas mēslus. un uz mammas māsīcu, diplomētu medicīnas darbinieci, arī.