![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
koronavīrusa ziņās - izrādās vēl diviem zināmiem cilvēkiem, iepriekšminētā pasākuma apmeklētājiem, ir slikti. vienam, apmēram, tas pats, kas man. otram ļoti augsta temperatūra un mājas testā rādījies kovids, bet otrā svītriņa tāda bālāka. viņam ir citas nopietnas veselības problēmas, nokļuvis slimnīcā, kur paņemts laboratorijas tests, bet tas savukārt bijis negatīvs.
dzirdēju baumas, ka Spēlmaņu naktī daudzi sagrābušies kovidu. un tā kā dzirdēju arī baumas, ka pagājšnedēļ puse no Valmieras teātra bijusi slima, tad iespējams dāvana svētkos kolēģiem no kolēģiem. es saprotu, ka tagad laikam visiem viss vienalga un visi atkal ir iemācījušies slimi iet uz darbu, bet es, piemēram, nenovēlu citiem ne klepot, ne ciest ciet degunu, ne bezspēkā gulšņāt. man arī neliekas, ka kovids ir kļuvis par parastu saaukstēšanos, jo lai gan simptomu apraksts ir visnotaļ līdzīgs, sajūta un vaibs ir pilnīgi atšķirīgs.
man īstenībā drausmīgi riebjas temperatūra ap 37. tāds in limbo stāvoklis. it kā nekāds baigi slimais neesi, bet vesels arī nē. viņa prasa kaut kā ļoti daudz enerģijas un liekas, ka nekas nekur nevirzās. labāk kkāds ~38, tad vismaz ir sajūta, ka kaut kas notiek, krāsniņa kuras, organisms cīnās, ir kaut kāda virzība laikā un telpā. ar 37 šķiet, ka viss (izņemot darbi, kas netiek darīti, jo nav spēka) stāv uz vietas kaut kādā pelēkā, bezgalīgā un bezformīgā miglā. un ar šo kovidu man visu laiku ir tie 37, maksimālais, kas bija - 37,2.
es vakar nekur neaizbraucu, sapratu, ka sniega tīrīšana ir izsūkusi visu man pieejamo enerģiju. šodien toties aizkratījos līdz stallim - vajadzēja sabērt piedevu trauciņus, sajaukt putras sastāvdaļas vienā mucā un uzlikt zirgam ziemas segu. man nenormāli patīk jāt pa svaigu sniegu, likās, ka moš saņemšos, bet tomēr nebija spēka. tikai samīļoju zirgu, piebāzu pilnu ar kārumiem, nomainīju segu un braucu mājās.
ārā ir nenormāli skaisti. tieši tāda ziema, kā man patīk. ir gana daudz sniega un patīkami, ne pārmērīgi, mīnusi. viss skaists, balts, mierīgs un kluss.
dzirdēju baumas, ka Spēlmaņu naktī daudzi sagrābušies kovidu. un tā kā dzirdēju arī baumas, ka pagājšnedēļ puse no Valmieras teātra bijusi slima, tad iespējams dāvana svētkos kolēģiem no kolēģiem. es saprotu, ka tagad laikam visiem viss vienalga un visi atkal ir iemācījušies slimi iet uz darbu, bet es, piemēram, nenovēlu citiem ne klepot, ne ciest ciet degunu, ne bezspēkā gulšņāt. man arī neliekas, ka kovids ir kļuvis par parastu saaukstēšanos, jo lai gan simptomu apraksts ir visnotaļ līdzīgs, sajūta un vaibs ir pilnīgi atšķirīgs.
man īstenībā drausmīgi riebjas temperatūra ap 37. tāds in limbo stāvoklis. it kā nekāds baigi slimais neesi, bet vesels arī nē. viņa prasa kaut kā ļoti daudz enerģijas un liekas, ka nekas nekur nevirzās. labāk kkāds ~38, tad vismaz ir sajūta, ka kaut kas notiek, krāsniņa kuras, organisms cīnās, ir kaut kāda virzība laikā un telpā. ar 37 šķiet, ka viss (izņemot darbi, kas netiek darīti, jo nav spēka) stāv uz vietas kaut kādā pelēkā, bezgalīgā un bezformīgā miglā. un ar šo kovidu man visu laiku ir tie 37, maksimālais, kas bija - 37,2.
es vakar nekur neaizbraucu, sapratu, ka sniega tīrīšana ir izsūkusi visu man pieejamo enerģiju. šodien toties aizkratījos līdz stallim - vajadzēja sabērt piedevu trauciņus, sajaukt putras sastāvdaļas vienā mucā un uzlikt zirgam ziemas segu. man nenormāli patīk jāt pa svaigu sniegu, likās, ka moš saņemšos, bet tomēr nebija spēka. tikai samīļoju zirgu, piebāzu pilnu ar kārumiem, nomainīju segu un braucu mājās.
ārā ir nenormāli skaisti. tieši tāda ziema, kā man patīk. ir gana daudz sniega un patīkami, ne pārmērīgi, mīnusi. viss skaists, balts, mierīgs un kluss.