*

Viņa bija neparasts suns. Man bieži likās, ka viņa vispār necik nav suns un, ka būšana suņa ādā viņu apgrūtina un apbēdina. Viņa bija nesunīgākais suns, kādu es esmu pazinusi. Vairumam suņu, ar kuriem man iznākusi darīšana ir neapšaubāmi gudri, saprātīgi, skaisti, bet – sunīgi. Piemēram, viņu emocijas ir kā tīras, košas, trekniem triepieniem krāsotas krāsas. Radžai tā nebija. Viņas emocijas vijās sarežgītā tīklojumā, ar niansētiem pustoņiem, virstoņiem, zemtoņiem. Viņai nekas nebija vienkārši. Es nevaru noliegt, ka reizēm man tas lika just bezpalīdzību un iedomāties - nu, kāpēc tu nevari būt parasts suns. Mēs, piemēram, spēlējamies dārzā. Mētājam bumbiņu, skrienam ap ābeli, esam priecīgas. Tad pēkšņi notiek kaut kas man nezināms, viņa izspļauj mantiņu, nolaiž ausis, ieskrien mājās un ielien savas vietiņas stūrī. Es saucu viņu atpakaļ – nenāk. Eju, apsēžos pie viņas, paijāju, prasu – Radžiņ, kas notika? Bet viņa tikai skatās ar bēdīgām, aizvainotām acīm un spēlēties vairs nenāk. Runā, ka suņi visu piedodot, bet Radža mēdza apvainoties uz ilgu laiku. Tā, ka pat aicinājums iet pastaigāties, nespēj viņu iepriecināt un atkausēt.

Līdz vismaz gada vecumam viņa ļoti bieži apčurājās no spēcīgām emocijām. Un spēcīgas emocijas viņai sagādāja daudz kas – kāds atnāk mājās, viņa no prieka lec pa gaisu, skrien pretī un – skat, koridorī uz grīdas peļķīte. Viņu sarāj par kaut ko, viņa bēg uz savu vietiņu un – skat, uz grīdas peļķīte. Turklāt ieraugot, kas viņai gadījies viņa bieži pārdzīvoja tā, ka uzradās vēl viena peļķīte, lai gan mēs viņu par to nesodījām un nerājāmies. Ar gadiem tas pamazām uzlabojās, bet ik pa laikam, spēcīgāku pārdzīvojumu brīžos, gadījās vēl ilgi.

Man vienmēr ir licies, ka viņa nemaz negribēja būt suns. Ka viņa gribēja būt cilvēks, it īpaši cilvēku acīs. Par spīti tam, ka bērnībā centāmies viņu socializēt, draudzināt ar citiem suņiem, viņa pret tiem allaž bija augstprātīgi atturīga. Izlikās neredzam, bet, ja tie nāca klāt, ošņājās un aicināja rotaļāties, viņa rādīja zobus. Liels bija mans pārsteigums, kad pa logu redzēju, kā viņa spēlējās ar Oposumu – mazo Plakanciema šuneli. Un pārtrauc – tiklīdz saprot, ka viņu vēro. Līdzīgi bija ar mūsu rudo kaķi Nikolaju – es daudz reižu pa logu slepeni esmu vērojusi, kā viņi spēlējas, bet Radža nekad to neatļāvās cilvēku klātbūtnē. Neviens viņu nekad nav sodījis par spēlēšanos ar kādu citu dzīvnieku, mēs esam centušies to visādi veicināt. Man liekas, ka viņa bija iedomājusies, ka tas viņu diskreditē cilvēku acīs. Viņai trūka arī tās sunīgās pirmatnējās gudrības, kas raksturīga sunīgajiem suņiem. Viņa bija ļoti, ļoti gudra, bet tā bija cita veida gudrība. To sunīgo viņa bija izslēgusi, jo tā ir pārāk ārpuscilvēciska.

Viņu dedzināja greizsirdība. Mans sapnis par laimīgu dabas baudīšanu kopā ar suni un zirgu izplēnēja ļoti ātri. Ja sākumā, kad es tikko biju nopirkusi zirgu, viņa vēl skrēja mums līdzi apvidus izjādēs, tad ļoti drīz vienkārši atteicās kāpt ārā no mašīnas, kad saprata, ka esam atbraukušas pie tā lielā, briesmīgā, neuzticamā dzīvnieka, kurš nolaupa manu laiku un uzmanību. Es pārstāju ņemt viņu līdzi. Kad es viņai pateicu, ka drīz mūsu mājās ienāks Vilnītis, viņa nepārprotami saprata, par ko es runāju un izskatījās sagrauta. Dienā, kad es atvedu Vilnīti mājās, viņa jau no paša rīta grima bēdās un sāpēs. Un, nelīdzēja viņai atkal un atkal stāstīt, ka viņai ir sava, neaizskarama vieta manā sirdī un, ka tajā nav vietas, ne zirgam, ne Vilnītim, nedz kādam citam. Protams, situācijas uzlabošanai galīgi nepalīdzēja arī Vilnīša ne gluži maigais raksturs.

Varbūt sāk izklausīties, ka viņa nebija pārāk jauks suns, bet viņa bija. Viņa bija visjaukākais suns, kādu es jelkad esmu satikusi. Mani vienkārši grauž tāda kā vainas sajūta, ka es nepratu tikt viņai līdz galam klāt, ka nepratu palīdzēt viņas pārpasaulīgajās skumjās, nepratu tās remdēt un brīžiem vienkārši padevos. Viņai likās, ka viņa nav pietiekami laba mums, bet man likās, ka es neesmu pietiekami laba viņai. Vairāki cilvēki, kas viņu tuvāk pazina, ir teikuši, ka viņa sevī nes kaut kādas nesaprotamas skumjas. Pat tēvs, mani vakar patīkami pārsteidza, pēc apbedīšanas skatoties bildes ar viņu un sakot, ka viņai bija skumjas acis jau kopš bērnības. No viņa es to negaidīju. Ne tās parastās – žēlīgās suņa acis, bet ar kaut ko daudz dziļāku un smagāku. Man varbūt būtu vieglāk to saprast, ja viņas dzīves sākumā būtu noticis kaut kas traģisks – zaudēta māte, viņa būtu pamesta mežā – nu kaut kas tāds. Bet, nē, viņa ieradās pie mums apmēram divu mēnešu vecumā, pa taisno no mammas pupa.

Man reizēm likās, ka viņa šausta pati sevi, ka nav pietiekami laba, ka neatbilst kaut kādām mūsu ekspektācijām, ka ir mūs pievīlusi. Viņa nebija tas suns, kurš nāk atbalstīt bēdās – viņa bēga un izvairījās no bēdām, pati tajās grimstot, jo, šķiet, viņai likās, ka, ja kāds no mums ir bēdīgs, tad vienīgais iespējamais mūsu bēdu avots ir viņa. Lai gan tā gandrīz nekad nav bijis. Protams, neskaitot reizes, kad kaut kas nebija labi ar viņas veselību vai, kad es vienkārši bēdājos par to, ka nespēju palīdzēt viņai nebēdāties.

Viņa bija šausmīgi mīļa. Bieži, kad es naktīs prokrastinēju gulētiešanu un dirnēju internetā, viņa pamodās, atnāca pie manis un bakstīja ar purnu, lai eju viņai līdzi. Pagāja laiks, kamēr es sapratu, ko viņa grib – ārā neiet, ūdens bļoda pilna, vakariņas paēdusi, ir nakts vidus – ko gan suns vēl varētu gribēt? Viņa sauca mani līdzi uz savu istabu, apgūlās un man bija viņa jāmīļo, jāpaijā un jāieskā. Tie bija brīnišķīgi brīži. Tikpat brīnišķīgi kā tie, kad es no rīta piecēlos un atvēru logu, lai izvēdinātu istabu – viņa uzreiz skrēja pie loga, iebāza galvu un tad mēs kopā ilgi, skaļi un garšīgi gaudojām. To mēs reizēm darījām arī, kad viņa mūs sagaidīja mājās un arī vienkārši tāpat – kad nu sagribējās pagaudot.

Daudzējādā ziņā viņa bija tieši tāds suns, par kādu sapņoju. Daudzas lietas viņai nebija jāmāca, likās, ka viņa ir piedzimusi to protot. Viņa nedarīja lielāko daļu lietu, kas man suņos nepatīk un, kas daudziem suņiem ir tipiskas. Viņa bērnībā nesagrauza gandrīz neko, kas nebija paredzēts sagraušanai - tikai vienu čību un apgrauza divas grāmatas. Un nekas no viņas netika speciāli slēpts. Viņa nekad nebēga prom, ne pastaigās palaista no pavadiņas, ne, ja bija vaļā vārti vai ārdurvis. Viņa neēda un nevārtījās sūdos. Ok, pēdējā laikā viņa tika pieķerta ēdam kaķu kakas, bet viņa to nedarīja cilvēku klātbūtnē. Viņa ejot pa ielu, pat atlaista no pavadiņas, neskrēja gar sētām atbildēt žogu iekšpusē skrienošajiem un rejošajiem suņiem. Neskrēja pakaļ bēgošiem kaķiem un citiem dzīvniekiem. Viņa nebaidījās no uguņošanas un negaisa trokšņiem. Utt. Viņas lielākās blēņas ir šis un tas garšīgs nosperts no galda (bet, lai ko viņa nespertu, viņa vienmēr atstāja vienu kumosu/gabaliņu neaiztiktu), pāris reizes izrevidēts papīrgrozs (kad bijusi atstāta netipiski ilgi viena pati mājās) un pa kluso gulēšana gultās, kuras it kā skaitījās viņai liegtas.

Par spīti vienmēr klātesošajām fona skumjām, viņa nodzīvoja brīnišķīgu dzīvi. Viņa bija mīlēta un aprūpēta. Viņai bija pašai sava istaba un sava gulta, savs dārzs. Un, manuprāt, viņa savu nepilnu deviņu gadu dzīves laikā ir bijusi vairāk ekskursijās nekā mana mamma savos 60+. Un, protams, kopā ar sāpēm par viņas straujo aiziešanu, manī mēdz uznirt lavīnveidīga vainas sajūta – par lietām, ko es jau kopš viņas kucēnības, būtu varējusi darīt labāk, vairāk un citādāk. Bet es ļoti cenšos tam cīnīties pretī, es negribu, lai vainas sajūta aptraipa atmiņas par kopā pavadīto laiku.

Kaut kādā ziņā viņa man spēcīgi saistās ar manām un Kārļa attiecībām. Viņa piedzima tad, kad mēs ar Kārli pa īstam sagājām kopā. Mēs to it kā skaitām no 9. maija, bet tas nav tik noteikti. Radža piedzima četras dienas vēlāk - 12. maijā – tajā pašā datumā, kad dzimis mans tētis. Tagad ir jocīga sajūta par to, ka kopš mēs ar Kārli esam bijuši kopā, vienmēr ir bijusi Radža. Bet, tagad viņas vairs nav. Viņu uzdāvināja man, bet viņa nebija ne mans, ne Kārļa suns, viņa bija ģimenes suns. Viņa mūs visus ļoti, ļoti mīlēja. Mēs viņu arī.

Viņai bija skaista dzīve, viņa aizgāja salīdzinoši viegli, ilgi nemocoties un mājās. Man žēl, ka mēs ar Kārli nebijām klāt. Man vispār žēl, ka pēdējo pusgadu pavadījām ar viņu tik maz laika. Bet mani vecāki bija klāt, viņa nebija viena, viņa bija ar lielu daļu no savas ģimenes. Un grūtāki viņai bija tikai pēdējie mēneši, pēc ļaundabīgā audzēja operācijas un straujas sirds mazspējas progresēšanas. Varbūt, ja mēs nebūtu nolēmuši operēt, viņa būtu nodzīvojusi mazliet ilgāk, bet audzējs izpletās. Viņa nodzīvoja gandrīz 9 gadus – tas ir ilgs laiks, lai atstātu milzīgu nospiedumu mūsu sirdīs un vienlaikus tik neizturami īss. Viņa dzīvoja skaisti un tikpat skaisti tika apglabāta. Apmēram kilometru no mājām, kaimiņa mežā, vietā, kuru viņš bija paredzējis pats savam sunim. Mēs visi kopā viņu satītu segā ielaidām kapā, ielikām līdzi sprungulīti, ko viņa bija atnesusi mājās no pēdējās, pa īstam aktīvās pastaigas, kopā aizbērām un apklājām ar skujām. Tā kā viņa bija princese, es mēdzu viņu tā saukt – par princesīti, viņai uz kapa uzliku sarkanas rozes. Kā jau princesei Radžai pieklājas. Es domāju, ka viņai patīk, ka viņu apglabāja pa cilvēku vīzei. Viņa tagad guļ vietā, kas viņai bija viena no mīļākajām – mežā. Drīz viņai visapkārt uzziedēs zilās un baltās vizbulītes un tās mazās dzeltenās pavasara puķītes, kurām neatceros nosaukumu. Un nākamajā dzīvē viņa noteikti būs smalka jaunkundzīte, skaista, piemīlīga, ļoti, ļoti gudra un mīlestības pilnu sirdi.

Man vajadzēja to visu uzrakstīt

p.s. milzīgs paldies visiem par atbalstu un līdzjūtībām