*

r) vakarnakt pirmo reizi mūžā piededzināju rīsus;
ē) Kārlis mūsistabā uz grīdas atrada milzonīgu, asinis sarijušos ērci;
i) bijām ĢIT uz izrādi "Heavy metal". man nepatika. bija kaut kādas foršas vietas, bet kopumā nepatika;
r) Radžai vakar palika 6 gadi;
s) nosapņoju šausmīgi garu, sarežģītu un detalizētu sapni par labo burvi (veca indiāniete) un ļauno burvi (kaut kas tumšs un nekonkrēts). bija ļoti spraigi un bailīgi.

man patīk, ka Radža mēdz naktīs pamosties - atnāk pie manis, glaužas klāt un baksta ar degunu. Tad es viņai prasu vai viņa grib ārā, vai varbūt ēst. Bet viņa luncina asti un vedina mani sev līdzi. Aiziet atpakaļ savā gultā un tad man ir viņa ilgi jāmīļo.

es tak jums teicu, ka Vilnīti vajag pārsaukt par Rakšasu - tas būtu daudz atbilstošāk. viņš šodien dzenāja nabaga Radžiņu pa dārzu. Sunim aste kājstarpē, austiņas nolaistas, purnā izmisums un kaķis pakaļ.
visādi citādi šodien bija lieliska diena. ierados stallī, kad tur notika neliels Laurudienas pikniks, kurā mani aicināja pievienoties. rezultātā piknikoja 4 cilvēki, 2 takši un 2 zirgi. mans zirdziņš uzvedās aristokrātiski pieklājīgi, izņemot to, ka iesūca mutē un steidzīgi norija banāna mizu. ar visu uzlīmīti. pēc tam devāmies 14km izjādē uz mūsu nesen atklāto Acones mežu un iemēģinājām jaunu taciņu. tas, ko mēs atradām man lika vienu brīdi domāt, ka esmu piknika laikā pīpējusi spaisu un par to paspējusi aizmirst. vispirms bija kaudzes ar betona blokiem, tad karjers (un joprojām betona bloki), tad mājas uz vistas kājām, tad milzīgs sudraba zirgs (un vēl betona bloki) un lieli skursteņi (stabi?) cilvēku formā.
karoč mūsu jaunatklātais mežs ir ļoti mitoloģiska vieta - tur ir Rūķu purvs, Sudraba zirga ceļš, pa kuru var aizjāt līdz Valpurģu ciematam un vietā, kur ceļš izved no meža pie Valpurģu ciemata, ir liels betona kubiks, nu tāds kā betona rāmis, kuram var izjāt cauri ar zirgu. nospriedām, ka tas droši vien ir Portāls, pa kuru uz raganu sammitiem ierodas viesi no paralēlajiem universiem.
noslēgumā vēl aizvedām zirgus paganīties pavisam jaunā un svaigā zālītē. viņi bija ļoti priecīgi. pašas sēdējām saulītē un ēdām ananāsu.

( Lielā Piektdiena )

Vilnītis ir iedzīvojies diezgan labi. viņš ir nozūmējis manu mīļo rokaspulksteni, kuru man pirms kādiem ~11 gadiem uzdāvināja Šakālis (precīzāk sakot, viņš to atrada Purvciemā uz ielas) - es nespēju to nekur atrast, lai gan tam vajadzēja būt uz kumodes. vēl viņš kādu laiku vajāja manu mīļāko puķi, pareizāk sakot naudas koku, jo viņam bija salicies, ka nav pasaulē labākas vietas, kurā kakāt. puķupods bēga pa visu māju, Vilnītis ar savām kakām pakaļ, bet beigu beigās pods ir paslēpts dziļi vecāku teritorijā aiz mūžam aizvērtām durvīm. ceru, ka mans naudas koks nenonīks. ar kakāšanu ar paliek labāk, jo Vilnītis sāk arvien drošāk iet ārā un eksplorēt teritoriju. ar Radžu koeksistē normāli. slikti tas, ka vienreiz kad Radža gribēja šo pieklājīgi apostīt, viņš Radžai iecirta ar nagiem, bet Radža ir no tām, kas apvainojas un savu aizvainojumu ilgi marinē. es ceru, ka viņa kādā izdevīgā brīdī neizdomās atriebties. ar Nikolaju un Trīni arī pagaidām ok. Trīne cenšas Vilnīti vienkārši neredzēt. Nikolajs ir sapīcis, bet akurāt virsū nekrīt. viņi reizēm mēdz nodarboties ar telepātiskām cīņām blenžot viens uz otru pa pāris metru attālumu. izskatās gan, ka Vilnītim gribas draudzēties. vēl Vilnītis ir atklājis, kur tiek baroti Nikolajs un Trīne (ar to nodarbojas mani vecāki) un savu glauno sauso barību cenšas aizstāt ar Nikolaja un Trīnes neapēstajiem viskas un kitekat konserviem, par ko es galīgi neesmu sajūsmā.

( pats )

es atvainojos, ja, ka pēdējā laikā postēju tikai par zirgiem vai kaķiem vai abiem kopā (vai cūciņām), bet šobrīd citās manas dzīves jomās nekas īpašs nenotiek. tā, ka arī šis posts būs par maniem mājlopiem, pareizāk sakot iespēja ar viņiem iepazīties tuvāk.

( mājlopu stāsti )

ar manu jauno mājdzīvnieku šodien viss gāja kā smērēts. nebija nekur aizblandījies no staļļa, godīgi gulēja uz siena ķīpas tieši tādā augstumā, lai no gaiteņa viņu ērti aizsniegtu un paņemtu klēpī. būrītī iekāpa pavisam mierīgi, neprotestēja pret restīšu pielikšanu un ārā nerāvās. mašīnā, līdz vetārstei braucot, mazliet paņaudēja, bet mierīgi guļot. pie ārstes viņam sanāca diezgan pailgi būrī sēdēt un gaidīt rindā (gandrīz 2 h), bet viņš esot visu laiku bijis pilnīgi rāms, pat nemēģinājis lauzties ārā. kad apnicis skatīties, kas notiek, saritinājies un aizmidzis. nu ir mājās, bez oliņām un izguļ narkozi.

Radžai jau pirms pāris dienām sāku stāstīt, ka būs vēl viens zvēriņš mājās. viņa saprata uzreiz un palika tāda sērīga un žēlīga. šodien jau no rīta viņai bija skaidrs, ka tā diena ir klāt, staigāja kā uz adatām un skābu ģīmi. kad pārvedu Vilnīti, viņa viņu apošņāja gandrīz ar asarām acīm. tagad staigā pa māju, nevar nogulēt mierā, skatās ar izmisušu skatienu, pienāk, pieglaužas man un iet atkal prom. es viņai visu laiku saku, ka viņai ir sava vieta mūsu sirdīs, bet kaķītim sava un, ka Radžas vieta uz mūžīgiem laikiem pieder tikai viņai. tad viņa paskatās ar tādu "jā, jā, tu neko nesaproti" izteiksmi un aiziet.

rīt pārvedam zirgus,

bet Kārlim laikam gripa.

Dāmas un kungi, vēlos jums pastāstīt, ka vakar piedzīvoju foršāko salūtu mūžā. Mani gan pārsteidz, ka bija Salaspilī jānodzīvo 10 gadi, lai līdz tam nonāktu, jo par spīti tam, ka še esmu sagaidījusi vairākus Jaunos Gadus, uz dambja, ārpus pilsētas, gadumijā vēl nebiju bijusi. Mašīnu nolikām pie Ako un pagājāmies pa dambi uz Salaspils pusi un tur nu tas bija - pilns perimetrs salūta. skaties, uz kuru pusi gribi - visur šauj. sajūta kā tādā sirreālā karā. ok, uz Ikšķiles pusi koki bija priekšā, bet Salaspils, Daugmale, Ķekava un tuvāk Dārziņu meža koku galiem, arī Rīgas, raķetes bija visas mūsu acu rīcībā. Jāpiebilst, ka visu šo jums tik aizgrābti klāsta cilvēks, kam vispār neinteresē salūti, kurš tos uzskata par bezjēdzīgiem un nekad nevēlas speciāli doties skatīties uguņošanas.
Ja izvēlaties nākamās vai kādas vēl tālākas gadumijas salūtu vērot no Salaspils dambja, iesaku, ar ledu pagatavota bērnu mohito vietā, līdzi labāk ņemt siltu tēju termosā. tur tomēr pūš, pat, ja decembris ir izvēlējies uzvesties kā marts.
katrā ziņā dambis izrādās ir ideāls ne tikai perseīdu plūsmas ķeršanai, vēja (virs 20 m/s) pelžu pieņemšanai un veloizbraucieniem.

p.s. un es ļoti lepojos ar Radžu. viņa kā allaž bija imūna pret visu to trako troksni un mazliet apgrūtināja salūta vērošanu aicinot mūs mesties rotaļās ar kociņu.

Racēji pārraka gāzes vadu. Nav apkures. Suns pa pagalmu dzīvojoties saelpojās gāzi.

manam sunim izrādās jauns vārds:
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2013. gada 10. aprīļa sēdē (prot. Nr. 27) ar klātesošo komisijas locekļu balsu vairākumu nolēma apstiprināt šādu svešvārdu pareizrakstību latviešu valodā:
1) ājurvēda;
2) kāmasūtra;
3) rādža;
4) šitake (lokāms).

šodien pirmo reizi mūžā biju dzīvnieku patversmē. baisi. centos neskatīties nevienam sunim acīs, bet joprojām galvā skan viņu rejas, kurās jaucas cerība, izmisums, vilšanās un nolemtība. 160 suņi - 160 nodevības (+ vēl kaķi).

man, manam sunim un manam zirgam ir vienāda attieksme pret medicīniskām manipulācijām un tiem, kas tās veic. tikai katrs no mums to izpauž atbilstoši savai būtībai.
Radža kā plēsējs ir bailīgi agresīva, Radis kā prejanimālis mēģina izrauties, nonest visu, kas ceļā un aizbēgt, bet es kā cilvēks mēģinu apspiest sevī bailes, riebumu un negribēšanu kā jau sociālajā kōdā pieņemts. iekšēji gan gribas darīt tāpat kā Radim. mani gan, atšķirībā no maniem zvēriem, visvairāk šausmina ne pašas porcedūras, bet milzīgā un cilvēkam absolūti nedraudzīgā tradicionālās medicīnas birokrātiskā Mašīna.

dūūms uzņem apgriezienus. Radžai arī diezgan nopietnas veselības problēmas. detaļās neieslīgšu, bet šodien nomainījām vetu, iztērējām 50 latus, bet vismaz ir sajūta, ka šīs problēmas tiek patiešām risinātas un tam, kas tiek darīts ir rīzonabls pamatojums. nevis kārtējo reizi grūstas kaukādas antibiotikas.
pati biju šodien Infektoloģijas centrā uz konstultāciju pie hepatologa. tas neko jaunu vispār nepateica, tikai nozīmēja vēlreiz uztaisīt tādas pašas analīzes, kādas man jau ir svaigi uztaisītas pie Gulbja. tikai pie viņiem rezultāti jāgaida 2 nedēļas (un pakaļ jābrauc personīgi - uz epastu nesūta, pa telefonu nesaka), ja grib pie ārsta - uz atkārtotu vizīti pieraksts mēnesi uz priekšu (pirmā vizīte bija rindas kārtībā). man gan jau Kārļa sakarā palika ļoti, ļoti nelabs iespaids par Infektoloģijas centru (no slimnīcas viņu tā arī izlaida - bez diagnozes).

( ilustrētā nedēļas nogale )

aizvakar uz Otello skatītāji bija gribējuši nodot garderobē suni. un ne jau tur kādu komisāru ar augstāko izglītību, kuram pasaki guli&gaidi un viņš neij ūsiņas nepakustina kamēr viņam atnāk pakaļ. nē, atstāt gribēja 4 mēnešus vecu kucēnu. garderobisti apžēlojās un paņēma arī, lai jau cilvēki iet un skatās izrādi, bet administrācija, kad pēc izrādes sākuma ieraudzīja, diezgan nonīgrojās. tāpēc, dārgie draugi, vismaz jūs, lūdzu, tā nedariet.

šodien bij eglīte Dabaszirgos. pēc dubļainas izjādes pa mežu, ār-eglītes rotāšanas ar zirgu uzturā lietojamiem rotājumiem un pamatīga mielasta (man nenormāli garšo cepeškrāsnī cepti kāļi un rāceņi), izrādījās ka saimniece itin labi prot spēlēt akordeonu un, ka liela daļa sanākušo nesaprotamā kārtā prot dziedāt tautas dziesmas latgaliski. es nemācēju, bet viena bija tik lēna, gara un sērīga, ka ap vidu jau varēju itin labi pavilkt līdzi. bij arī ciemiņe, kas pieprot kokles spēli un demonstrēja mums ļoti apgarotus Circenīša Ziemassvētkus (tos gan neviens nemācēja iesākt tā, lai nevienā mirklī visiem nepaliktu par augstu un neizdziedamu). visādas spēles arī notikās, kuras vienā brīdī izraisīja masu smieklu histēriju.

visi slavēdami ēda tās manas mokošās piparkūkas (varbūt formas dēļ?). mafinus gan arī. bet tos, kas bija atstāti mājiniekiem aprija suns. pa kluso noķeksēja no galda malas.

un zirgs šodien bija pilnīga pulvermuca. likās, ka sprāgst no enerģijas. knapi valdīju.

( tā )

uz labās rokas man, šobrīd, ir Nikolaja galva (rakstu ar kreiso), bet uz kreisās kājas - Radžas galva.
abi klusītēm krāc.

šodien manās rokās kādu pusstundu intensīvi asiņoja mans suns*.
man gan jau mostoties likās, ka šai dienai providence paredzējusi kaut ko skābu.

______________
*dzīvs, sašūts, ieģērbts manā maikā un guļ uz sava tepiķīša

man sabojājusies zvēru karma.
vakar Radis sāka klepot. cerējām, ka moš kaukāds siena gruzis kaklā ieķēries. bet nekā, klepoja arī šodien. rīt brauks vetārsts skatīties.
atbraucu mājā, pēc brīža atbrauc vecāki ar suni - bijuši kaimiņiem palīgā karpeļus novākt. skatos Radžai tāds kā kupris uz skausta, no rīta toč tāds nebija. sāku taustīt - kaukāds liels bumbulis ar šķidrumu iekšā. zvanu savai vetārstei - šī neceļ ārpus darba laika. saņēmos un piezvanīju Pavārpuikas sievai - arī vetārstei. viņa ieteica mēģināt veikt punkciju un paskatīties, kas tur tek ārā. es turēju degunu, digna iedūra un patecināja tādu bāli sārtu, ūdeņainu šķidrumu. daudz gan nedabūjām notecināt, jo mājās bija tikai ļoti maza špircadata, caur kuru viss ļoti lēni notikās un Radžai vienā brīdī apnika un viņa izrāvās. izskatās, ka varētu būt asinsizplūdums pamatīga uzsituma rezultātā, bet kur kartupeļu tīrumā var uzsist skaustu es nesaprotu. cerams uzsūksies.
citādi vienos vetārstos, vienos izdevumos (zirgam tā noteikti nebūs maza summa) un pats galvenais - vienos uztraukumos.
tagad jau aizdomīgi skatos uz kaķiem. viņi gan tīri teorētiski pieder maniem vecākiem, tāpēc cerams mana sliktā karma viņus neķers.

atbrauca ciemos brālis ar divgadīgo dēlu.
tas puika nepārtraukti ņirb un vītero kā vesels tropu mežs vienlaicīgi.
Radža no bailēm, ka tāds nesas pakaļ, apčurājās.
izskatās, ka tuvākais mēnesis būs interesants. ļoti skaļš.