*

( paladziņš par vasaru, zirdziņiem un mani )

( man šodien ļoti labs garastāvoklis, tāpēc būšu jauka un nestaipīšu jūsu frendlistes )

*) šorīt ļoti jocīgs rīts. visjocīgākās bija divas lietas - tas, ka par spīti šim, mans vilciens nokavēja tikai 5 minūtes. un tas, ka pa ceļam uz staciju, starp milzumdaudz automašīnām, kas gaidīja rindā pie aizvērtas pārbrauktuves, ratos iejūgta stāvēja arī mana mīļā Upene. izskatījās ļoti skaisti - lērums ar izplūdes gāzes smirdinošām mašīnām, bet pa vidu tāds sapucēts balts sirms sapņu zirgs;
*) izrādās, ka pierunāt ļoti dubļainu Radžu iekāpt duškabīnē, lai noskalotu viņas vēderu un ķepas nav nekas baigi grūts un sarežģīts. izskatījās, ka viņa pat neapvainojās;
*) sanāca tādas kaukāziskas pusdienas - Kārļa taisītais, garšīgais veģetārais plovs un mans vakardien, kaukādā prāta aptumsumā nopirktais sarkanvīns. bet es regulāri ilgojos pēc Gruzijas;
*) 4dien lielā 60 jautājumu ieskaite autoskolā, bet jo tuvāk viņa nāk, jo man mazāk gribas mācīties un, jo vairāk kļūdu es pieļauju;
*) bij vēl kkas, bet es jau aizmirsu.

manliekas, ka es nekad neesmu sapņojusi par kautko viengabalainu un lielu. es vienmēr sapņoju par mirkļiem. tādām mazām un diezgan konkrētām ainiņām. brīsniņiem, nieciņiem, sīkumiņiem. un kad kaut kas no tā precīzi piepildās, tad iekšas staro no pārlaimības un milzīgas pateicības izjūtas.
šodien kas tāds atgadījās pat vairākkārt:
*) jāju viena pati ar tipa savu (nu viņš man nepieder, bet man viņam ir neierobežota pieeja un neviens cits ar viņu neko nedara) zirgu pa ļoti smuku mežu. ir silti, spīd saulīte, debesis zilas un līdzi rikšo mans foršais suns;
*) tupju uz sniega kupenas ar ķieģeļrupjmaizes kukuli rokās. no vienas rokas maizīti ēd zirgs, no otras suns;
*) un tamlīdzīgi.

( sīkāk )

ōjē, Plakanciema paparacci tikko piesūtīja pāris bildes, kur Kārlis ar Naudiņu kopā redzami un mēs ar Radiku arī. es, protams, esmu vīīī un kvīīī un ūūūū sajūsmas pilna

( jēēē )

z) putniņi beidzot uzoduši Kārļa taisīto barotuvi - šorīt bija vesels pūlis - pārsvarā zīlītes, bet strazdiņš arī;
a) tā kā Sāras Keinas dēļ suns netika līdzi vakardienas eckursejā, izbraucām šodien līdz dambim un pļavai. diezkasjaununebija - uz dambja viss vienā ūdenī un aukstā vējā, bet pa pļavu nevar paskriet, jo kājas lūzt sniegā iekšā.

( dauzīšanās )

šodien ļoti laba diena. nogulēju līdz 11iem, pamodos lieliskā garastāvoklī, iztaisīju miljons sveicienus saulei, patējoju un gāju ārā ar suni. nostaigājāmies pa Bot.dārzu krietni ilgāk nekā plānots, atnācām mājās, paēdu un gandrīz uzreiz bija jāiet uz atkal uz Bot.dārzu - treniņš.

laika pārbīdīšana nav treniņiem baigi par labu nākusi, jo uz darbošanās beigām bija tumsā grūti saskatīt pat abas baltās - Upeni un Lēdiju. es šodien ņēmu Kapellu un man labpatīk domāt, ka tas ir tāds kā sākums jaunam posmam. man viņu gribēja iesmērēt jau pirms gada, kad tikko sāku iet uz to stalli, bet tad es galīgi nebiju viņai gatava. nezinu vai pilnībā esmu tagad, bet vairāk nekā toreiz noteikti. viņa ir jauns, izlaists, nestrādāts, novārtā atstāts brīnišķīgs zirgs. tramīga, jaunkundzīga, mazliet cimperlīga un ļoti nepieredzējusi. nav tāda rafinēta viltniece, kā Lēdija - Kapellai vienkārši absolūti trūkst izpratnes un pieredzes, par to, ko nozīmē strādāt ar jātnieku un cilvēku vispār. viņai ļoti vajag mīlestību, pacietību, mieru un regulāru darbu.
pie viņas nevar vienkārši slāt iekšā boksā un krist ap kaklu kā to var ar Upeni. pirms tikt pie viņas notīrīšanas ir labu laiciņu pacietīgi jāstaigā viņai pakaļ pa boksu un jārunājās, vienlaicīgi izvairoties no viņas pēcpuses, ko viņa sākumā ļoti intensīvi cenšas pavērst pret jebkuru, kas ienācis viņas teritorijā. kad viņa ir pārliecinājusies, ka nekas slikts viņai netiks darīts un, ka ienācējam pacietības un miera netrūkst, tad viss sāk ritināties jau pavisam raiti uz priekšu.
pēc resnās Upenes un apaļīgās Lēdijas jāt uz šīs smalkās, graciozās būtnes liekas kaukāds pavisam cits kosmoss. viņa ir vienīgais īstais sporta zirgs tai stallī - tēvs anglis (vai pusanglis?). gaita dziļa un plaša, bet viegli izsēžama. un pats krutākais - tā kā ar viņu nejāj un netizlojas mazās meitenes, viņa lieliski reaģē uz kāju. vadās tīri no šenkeļa, par mutes vadību var vispār aizmirst. pavadās arī nekaras kā to dara Lēdija. galvenā problēma ir tas, ka viņa sākumā iet ļoti saspringti, ar augstu uzrautu galvu, turklāt brīžam liekas, ka viņai tā galva neiet kopā ar kājām un viņa taisa kaukādas jocīgas un liekas kustības. kaklu viņa sāka atslābināt pēc rikšiem un normāls viņš palika tikai pēc lēkšiem, kurus pārmaiņas pēc ņēmām otros. vēl var just, ka viņa nav pieradusi pie regulāriem treniņiem, jo likās, ka viņai grūti noturēt uzmanību līdz pašām treniņa beigām.
ā un visa tā treniņa laikā es vārdu savienojumu laba meitene viņai pateicu vismaz 1537 reizes. tas ļoti, ļoti palīdz.
nujā, tātad plāns tagad ir koncentrēties uz sadarbību ar Kapellu. ar Upeni ir bišķi par garlaicīgu palicis, nav nekādas izaugsmes iespējas, bet Lēdija, lai arī ļoti interesanta, nav tomēr īsti zirgs priekš manis. vēl vajag kaukur sagrabināt striķapaušus un padarboties ar Kapellu no zemes pa načural horsmenšip vīzei. tas manliekas viņai dotu milzīgu labumu. man ari.

( bildes no pastaigas ar suni )

1) šodien darbā palasījos Sestdienu, kura mētājās TBR, a tur intervija ar Ziedoni iekšā. un viš tur saka, ka viņam patīk izrāde. ka viņš skatās uz Znotiņu un, ka viņam liekas, ka viņš pats tur tā ir. nuvot, tagad, lai visi tie, kas Ziedoni šīs izrādes sakarā žēloja un kratīja ar pirkstiem, ka tā nedrīkst par lielo tautas dzejnieku izņirgāties, lai izplēš šito rakstu no žurnāla, saveļ bumbiņā, iebāž mutē, kārtīgi sakožļā, norij un iemācās pasmieties paši par sevi. es ticēju, ka uz Ziedoni šai gadījumā varēs paļauties!

2) mājās braucot izdomājām, kāpēc ir tik maz jaunu un foršu mūzikas ierakstu. ja jau trīs gab Duetas Kjū dalībniekiem ir tik grūti savākties kopā, lai pabeigtu ierakstu, grupām kurās ir vēl vairāk dalībnieku, tas droši vien ir pavisam neiespējami, tāpēc arī nav pasaulē nekā jauna un laba, ko klausīties. nuvo, atnākam mājā, atveru draugiem.lv, a tur priekšā vēstule ar atkārtotu uzaicinājumu spēlēt Takā. ko lai tagad daram, nezinu;

3) vakar uz mūsu ielas parādījās labi pastāvējusi, neiela suņa maita. nu tāda, kas izskatās krietni jau zemē padzīvojusi. galvaskausiņš jau nopuvis tīrs un balts, a pārējais ķermenis tāds kaulu, kažoka un bišķi vēl gaļiņas murčkulis. pilnīgvai pretīgi iet pa to pusi, tumsā bail vispār iekāpt. labi, ka vismaz nesmird. un labi, ka iela mums tāda īsa un pakavveida - var iziet pa otru galu arī. diez, kur tāds ērms varēja uzrasties?

( ārā )

*) Mīlas Vasara bija jauka un mīlīga, kā jau allaž. patika siltā nakts, patika nepiedzerties, patika beidzot nomēģināt Andrīša brūvēto aliņu, patika krītošās zvaigznes un ļoti jēdzīga saruna ar cilvēku, kurš dzīvo Jēzū Kristū. patika, ka tēta Volvo pikaps piedāvā lielu, horizontālu platību gulēšanai, jo telšu celšanas un gulēšanas ārā man laikam jau līdz kaklam. patika aizmigt ar vienu aci pa bagažnieka stiklu, kā pa TV, vērojot pēdējās grupas uzstāšanos (ļoti jocīgs kaukas), kas dziedāja dziesmu par to, ka kantrī patiesā dzimtene ir Smiltene. patika arī piecelties 8os no rīta, aiziet pavisam vienai nopeldēties Gaujā un tad gulšņāt, lasot grāmatu par budismu un gaidīt, kad modīsies Kārlis;
*) Mīlas Vasarā nepatika tas, ka tie pārsimts cilvēki pamanījās sataisīt lielāku miskasti nekā 3000 Labas Dabas apmeklētāji. un šausmīgi nepatika apdzērušies latviešu bērni, kuri nepārtraukti lamājās un vispār izrunājās nenormāli prasti, trakāk vēl par pieaugušiem krievu urlām;
*) jā, bet laikam labāk par pašu festivālu man patika rīta eckursija uz Sietiņiezi. nebiju bijusi nekad. ļoti skaista un mierīga vieta. kaukādu enerģiju arī tur sajutu. izstaigājām iezi un pieņēmām ļoti jauku peldi burvīgā Gaujas līkumā, kur Gaujas siltie ūdeņi mijās ar tajā ietekošās upītes ledainajiem. beidzām līdz ar negaisu. negaiss bija arī virs Rīgas, pa gabalu redzējām kā spurainzobainas zibens saknes sazobē Kosmosu ar zemi;
*) un viss, man ballīšu un nakšņošanu ārpus mājas ir līdz ūkai gana. drausmīgi negribu redzēt savā tuvumā nevienu piedzērušos cilvēku. tagad es gribu pavisam mierīgi un rātni dzīvot mājās. gribu atjaunot bišķi parisušo saikni ar suni (suns vispār liekas krietni pieaugušāks un patstāvīgāks kļuvis), gribu atsākt kārtīgi iet darīt jōgu, gribu izdzīt Gruzijā uzēstos taukus no riepas un vēl visu ko tādu;
*) ir vēl viens liels, liels plāns, bet par to nākamnedēļ un/vai tad, kad tas jau būs patiešām noticis.

tikko bija kruts pusģimenes skrējiens lietū. pirmie izlikāmies mēs ar Kārli laukā, kad jau vēsi palika un izmirkuši nācām uz iekšu, mamma ar neizturēja un izgāja ārā izliedēties. tīra svētība.
ā, suns arī mazliet piedalījās, bet viņai tas vispār necik nepatika un pie pirmās izdevības viņa iebēga iekšā.
žēl, tik ka neiborhuds neļauj plikiem skraidīt, tā būtu vēl foršāk.

bet rīt, lūdzu, atkal saulīti, man pirms prombraukšanas jāizmazgā un jāizžaun visādas tur gultasveļas un tepiķīši un viss tāds.

man ļoti patīk, ka man ir liels suns. esmu jau vismaz 10 reizes teikusi, cik ļoti man riebjas būt vienai uz pohām. un tā kā šodien man ir pohas, bet dzīvesbiedrs ir komandējumā, tad vismaz varu ievilkt suni dīvānā, ieritināt savā līkumā un ņurcīt un priecāties par viņas labsajūtas rūcieniem. tā ir tāda šausmīgi skaista, silta un mājīga skaņa. zema un vibrējoša.
bet man, protams, viņa patīk vienmēr, ne tikai tad, kad man ir pohas. man patīk rīta satikšanās rituāls gaudo kopā ar suni - nu mēs satiekamies un, tad visi trīs (es, Kārlis, suns) gaudojam. man patīk viņas dzirkstošais saprāts - brīžam liekas, ka viņa bēdājas, par to, ka būšana par suni ierobežo viņas iespējas izpausties, ka viņai ir par maz vietas suņa ādā. man patīk, ka, ai, man viss viņā patīk. nu, labi ir viņa briesmīgi spītīga un izlaista un ātri apvainojas, bet tas nekas, tāpat nenormālforša.

nākammēnes būs pilni divi gadi kopš viņa dzīvo mūsmājās.

Kārlis šorīt ierosināja aizbraukt līdz kūdras purvam, pafotoaparātēt kukainīšus, bet ārā tāds vējš, tāds vējš, ka visi kukainīši nervozi, nervozi - skrien un ņudzinās un tekalē un nekā nevar iestindzināt bildē iekšā.
a es vakar esmu kaukur sastiepusi, sagriezusi sānu. droši vien jājot, bet nemanīju kā tas notika, tik vakarā jutu bišķi stīvumiņu. un pēc šitā riteņizbrauciena sāns nu ir pavisam pagalam - sāp un es tagad tizla.

( kūdras purvs gaišā dienas laikā )

vot, vakar bija tieši tāda dzīvespriecīga un saviesīga pieļuļļāšanās, kādas man tik ļoti patīk un kādas tik ļoti reti sanāk.

manliekas, pilnīgi visi ir uzaicināti uz ballīti divdesmitotrajā mūsmājās. nāciet jūs a.

ārā ir mans visvismīļākais laiks gadā - maijs un viss zied un viss smaržo un viss foršs.

sunim šodien divu gadu jubilejums. tētim piecdesmitseptiņu.

un vakar man tika uzdots ļoti sarežģīts jautājums - kādu mūziku es klausos ikdienā. izrādās uz to nav nemaz tik viegli atbildēt.

no rīta kaukāds aprīļa vidus, taga jau pilnīgnormāls jūnijs

( vēl 4 gab )

jo vecāka palieku, jo vairāk par sevi manīt liek katrā latvietī mītošais zemnieks. manējais, pie tam, ir diezgan tāds sentimentāls (kaukas bezmaz no Virzas Straumēnu sērijas). ja agrāk mani dārzā varēja dabūt tik ar dakšām dzenot, tad tagad jau sāku pamazām uzprasīties pati - liekas, ka vajag no mammas samācīties visas zaļpirkstīšu gudrības. un, ja agrāk es tā garāmskrejot papriecājos par mammas saaudzētajā puķītēm un tomātiņiem utt., utt., tad tagad gribas līst pie katra asniņa, brīnīties, makrofotoaparātēt un pēc tam vēl pie monitora ūūū-ināt un uķiķuķināties par visiem tiem matiņiem/punktiņiem/dzīsliņām/faktūriņām/utt., kas tā vienkārši uzmetot aci parasti paliek nepamanīti.
un tas vis nav no tā, ka 15 gadus skaitījos pilntiesīga galvaspilsētas mamzele - lauku un dabas manā dzīvē nekad nav trūcis. ij pa siena talkām esu noņēmusies, ij mazus telēniņus barojusi, ij bietes kaplējusi un vienreiz pat mēģināju pagaršot cūkas pienu pa taisno no pupa.

nuvo - šodienu tātad pavadījām ganoties pa dārzu mammas virsvadībā. es ķemmēju mauriņu, Kārlis apšņikāja jasmīnu un kurināja nost zarus un vēl šis tas tamlīdzīgs bija programmā.
vēl es salasīju svaigas gārsiņas, pieneņlapiņas, nātrītes un lociņus un pievienojot tiem kefīru, tiku pie brīnumjaukiem zaļumu salātiem forfrī. nu tik cik tā kefīra lāse bija jānopērk. tiesa gan tās nātres pamanījās man pamatīgi sadzelt rokas, par spīti visai manai izveicībai un cimdiņiem.

( fraktāļi )

( redzkur solītās bildes (daudz, daudz) no eckursijas uz Zvejniekciemu )

izgājām ārā, izstaigājāmies, atnācām atpakaļ, iztīrījām katrs pa vienai vasarai istabai, uzcepām cepeškrāsnī siermaizes, iekūrām kamīnu, daudz sveču un izmuzicējāmies.

redzkur mūsu saulgriežu bluķis un tā galvenais vilcējs


( vēl )

atzīšos, ka šobrīd ēdu Roltonzupīti, kurai piejauktas trīs karotes mammas vārītās vīriešu zaptes un pierīvēts mazliet tā lētā Krievijas siera no RIMI, klāt piekožot grauzdētu maizīti ar Filadelfijas sieru un pāris zaļo olīvu šķēlītēm virsū. garšo visnotaļ karaliski.
bet pirms ēšanas man gadījās nebijis gadījums - es sēdēju dīvānā un lasīju, Radža gulēja pie kreisā sāna ar galvu man klēpī un blakus viņas galvai, turpat klēpī bija ieritinājusies Trīne (tiem, kas nezina - šitiem diviem zvēriem ir vissliktākās attiecības mūsmājās).
pēc tam dzeršu tēju, ēdīšu šokolādi un pabeigšu lasīt to šausmīgi auksto grāmatu. viņa ir tik auksta, ka vairāki tās varoņi ir apsaldējuši rokas un kājas. būs jāamputē.

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )