*

Dāmas un kungi, vēlos jums pastāstīt, ka vakar piedzīvoju foršāko salūtu mūžā. Mani gan pārsteidz, ka bija Salaspilī jānodzīvo 10 gadi, lai līdz tam nonāktu, jo par spīti tam, ka še esmu sagaidījusi vairākus Jaunos Gadus, uz dambja, ārpus pilsētas, gadumijā vēl nebiju bijusi. Mašīnu nolikām pie Ako un pagājāmies pa dambi uz Salaspils pusi un tur nu tas bija - pilns perimetrs salūta. skaties, uz kuru pusi gribi - visur šauj. sajūta kā tādā sirreālā karā. ok, uz Ikšķiles pusi koki bija priekšā, bet Salaspils, Daugmale, Ķekava un tuvāk Dārziņu meža koku galiem, arī Rīgas, raķetes bija visas mūsu acu rīcībā. Jāpiebilst, ka visu šo jums tik aizgrābti klāsta cilvēks, kam vispār neinteresē salūti, kurš tos uzskata par bezjēdzīgiem un nekad nevēlas speciāli doties skatīties uguņošanas.
Ja izvēlaties nākamās vai kādas vēl tālākas gadumijas salūtu vērot no Salaspils dambja, iesaku, ar ledu pagatavota bērnu mohito vietā, līdzi labāk ņemt siltu tēju termosā. tur tomēr pūš, pat, ja decembris ir izvēlējies uzvesties kā marts.
katrā ziņā dambis izrādās ir ideāls ne tikai perseīdu plūsmas ķeršanai, vēja (virs 20 m/s) pelžu pieņemšanai un veloizbraucieniem.

p.s. un es ļoti lepojos ar Radžu. viņa kā allaž bija imūna pret visu to trako troksni un mazliet apgrūtināja salūta vērošanu aicinot mūs mesties rotaļās ar kociņu.