*

pēdējā laikā visur, kur griezies - mazi bērni. to skaitā viens gadnieks un viens piecgadnieks uz ~ mēnesi manā mājā. vai nu es drīz sajukšu prātā vai pieradīšu. man ticamāks gan liekas pirmais variants, jo man bērni, ar ļoti retiem izņēmumiem, nepatīk un arī, ja patīk, tad ļoti mazās devās.

atbrauca ciemos brālis ar divgadīgo dēlu.
tas puika nepārtraukti ņirb un vītero kā vesels tropu mežs vienlaicīgi.
Radža no bailēm, ka tāds nesas pakaļ, apčurājās.
izskatās, ka tuvākais mēnesis būs interesants. ļoti skaļš.

pie mums te tagad kopš pagājšnedēļas uz diviem mēnešiem apmeties 3 mēnešus vecais brāļadēls Kristofers ar savu mammu. nuvo un, vislaik, kad skatos bēbim acīs, liekas, ka tajā skatienā ir dziļa, dziļa, mūžsena un draiska gudrība iekšā. šķiet, viņš visu zina un saprot (piemēram, to, no kurienes ir nācis, kāpēc ir nācis un, kas vispār viņam šajā dzīvē jāizdara) un ir pats labprātīgi izvēlējies nokļūt šādā maza bērna stāvoklī un tagad nenormāli izbauda to bēbjošanos - piena ēšanu, niķošanos, brīnīšanos par pasauli, smaidīšanu un runāšanos un visu pārējo, kas nu ir tāda zīdaiņa ikdienā.