*

esmu tik ļoti noilgojusies pēc labām izrādēm, ka pirmo reizi savā teātra darbinieces karjerā paņēmu ielūgumus uz pirmizrādi. pati priekš sevis. tā jau kruta, jā, bet man kaut kas drusku pietrūka. nu vai likās par daudz. aktieri izcili (kā vienmēr), scenogrāfija smuka (cerams viņi satrenēsies precīzāk pārvietot tos aizslietiņus), ir visādas vietas, kur izsmieties utt.

katrā ziņā, man pietrūka redzamākas tēlu attīstības (man tais 4h nenolasījās kā Ipolits kļuva par slepkavu) un drusku koncentrētāka satura izklāsta (Krasta mazgāšanās aina ir savā ziņā ģeniāla un nenoliedzami meistarīga, bet tomēr par garu. tāpat arī stāsts par grāfu-eremītu).
bija kaut kādi momenti, kuros novētīja "šitais-jau-i-redzēts" sajūta - Kabala, Oblomovs un dīvainā kārtā arī Peldošie (Vlads man sēdēja tieši priekšā un daudz skaļi smējās). Gundara atsauce uz Oblomovu ar teātrī jau folklorizējušos frāzi "Kad ta būs tās kāzas" gan bija eleganta.

kas man patikās - Keišs - ļoti nekeišīgs. tādā ziņā, ka nešļūc ar savu tipisko keišīgumu, kas protams ir foršs, bet lielos daudzumos apnīk. Baiba un Guna - brīnišķīgas. Žeņa foršs, Vilis arhivāra lomā foršs (bet kluba sarga lomā baigi atsita Zaharu). Ģirts it kā foršs, bet arī trūka tēla attīstības. viņš, protams, brīnišķīgi tizlojas, bet 4h laikā apnīk smieties par vienu un to pašu. Gundars tāds nesaprotams - brīžiem ritīgi kruts, brīžiem kkas ritīgi pietrūkst vai pazūd. moš nepaspēja. Alvis esot teicis, ka lai uztaisītu mega māsterpīsu, esot divu mēnešu par maz, bet nu hvz. varbūt pie vainas, tas, ka es sēdēju diezgan uz aizmuguri un otrajā cēlienā sāku izteikti mirt no skābekļa trūkuma.