*

šodien atkal skatījos to franču cirku. no 4ās rindas foršāk nekā no 16ās.
un beigas tik sērīgi siltas - kad viņi meiteni, kuru kāds varens un nepielūdzams spēks cenšas pacelt gaisā un uzraut debesīs, iekrāmē milzu krāmu kaudzē, lai noturētu pie zemes, līdz pēdējam brīdim gribas ticēt brīnumam, ka augšupceļošais spēks būt tik liels, ka meitene beigu beigās uzlidos augšā kopā ar visiem tiem krāmiem.

ā un viens no tiem francūžiem šodien ilgi, ilgi sēdēja sieviešu tualetē (norādīts tas nav, bet mums teātrī pieņemts, ka tā ir sieviešu), kas ir melno trepju pusstāvā un ļoti skaļi dziedāja. tā, ka visas trepes skanēja.

1) šī un nākamā nedēļa man jārukā vispār, vispār bez brīvdienām. tā nebūtu, ja nebūtu piekritusi ģērbējhaltūrai uz franču cirku, kas pie mums viesizrādē Homo Novus ietvaros. un, ja nebūtu piekritusi haltūrēšanai, drošvien nebūtu aizgājusi noskatīties izrādi, kas ir ritīgi, ritīgi kruta. tā ir izrāde, kas precīzi parāda kāda ir dzīve - trausla, nepārtraukti mainīga, neparedzama, bieži vien neērta un mazliet klaustrofobiska. tā ir par to cik viss nepastāvīgs un cik daudz lieka fona mūs ikdienā ieskauj. varbūt izklausās drūmi, bet tā tas nebūt nav. viss tiek rādīts ar nerimstošu enerģiju un eksistenciālu prieku.
arī sākotnējais skatuviskais izkārtojums ir ar diezgan nepārprotamu eksistenciālu mesidžu - skatuves priekšpuse ir kā aizkulises - beksteidžs, bet īstā skatuve ir aiz sarkanā priekškara, kas piekārts pie skatuves dibensienas - cik no mums gan nenodzīvo savas dzīves sētaspusē, iziešanu uz skatuves jeb dzīvošanu pa īstam atliekot uz nekad, nekad nepienākošo rītdienu?
izskatās gan pēc totāla bomžatņika (ne tikai izskatās, bet arī ir ritīgs bomžatņiks), ij dekorācija, ij kostīmi - viss tāds no atkritumiem savākts un knapi turas kopā.
rīt un parīt arī rāda. biļetes var dabūt. ejat un skataties. ļoti silti un cilvēcīgi. netrūkst arī humors un skaistas ironijas;
http://2013.homonovus.lv/lv/programma/viesizrades/2951/

2) šodien dabūju no Dagņa savu saremontēto kompi atpakaļ. sajutos stulbi, ka veco laiku draugus meklēju tikai, kad man no viņiem vajag kaut kādu praktisku palīdzību. bet, kas attiecas uz kompi, ta bezmaz tāda sajūta kā pārvācoties. viss tukšs un tīrs un pa jaunu iekārtojams. nevar saprast no kura gala ķerties klāt. turklāt jāpierod pie septītā vindovza (pagaidām liekas, ka XP bija ērtāks). un pēc nedēļas, nodzīvotas Kārļa portatīvajā, mans 22" monitors liekas nenormāli milzīgs un vienā skatienā neietverams.
+ nevaru atrast kā var importēt bukmārkus no xmarks.com uz Hromi(?)

3) dzeru Iļģuciema medalu no izlejamo alu veikala, kuru nejauši pamanīju uz Ģertrūdielas braucot mājās + esmu nogurusi = iespējams šī ieraksta teikumu konstrukcijas un vispārējā uzbūve īsti neatspoguļo manu spēju augstākās robežas.

t) pirmais Oblomova bloks ir beidzies. vakarvakar pēc izrādes visi izskatījās mežonīgi pārguruši. izrāde ir piedzimusi, mana sestā sezona teātrī sākusies un vasara ir prom. pavisam, pavisam prom.
Oblomovs spītīgi negrib un negrib saīsināties, pirmizrāde vispār beidzās 23:20, tas ir piecas minūtes pirms aiziet pēdējais vilciens uz Salaspili. gribi negribi nākas paplašināt savu komforta zonu autobraukšanā. pārvietoties pa, ar dārgām mašīnām pieblīvēto, teātra pagalmu un trāpīt šaurajā vārtrūmē. pagaidām visi dzīvi.
un, ja pēc Oblomova mēģiem bezjēgā migu ciet, ta pēc izrādēm aizmigt nevaru. vakarnakt ar notrinos pa gultu līdz nezincikiem (galvā vislaik skanēja Costa Diva) un šorīt tikai 11os spēju uzcelties;
v) kārtējo reizi apstiprinājās manas dzīves likums - katra otrā vasara ir krutāka, spilgtāka un krāsaināka. tāda bija pagājšgad. šogad viss šausmīgi rāmi un mierīgi. ievērojamākais notikums laikam bij pirmais laivu brauciens manā mūžā. ar zirgu sanāca salīdzinoši mazāk darboties, nekā biju domājusi, jo visu jūliju bija tie vājprātīgie dunduri. nujā, bet viss labi tā. pašiem jau ar neko īsti vairāk negribējās, kā luņot pa māju;
l) bet vispār par īsu likās šī vasara. drošvien tāpēc, ka teātra sezona beidzās vēlāk nekā citus gadus un sākās ar nenormāli ātri - ar komandējumu uz Cēsīm pašā augusta sākumā un Oblomova mēģosnīkšanu. es vispār tagad labprāt vēl vienu maiju vai jūniju nodzīvotu. bet ir jau labi, ir jau labi arī tā kā tagad ir.
f) gaidu kad ieslēgsies rudens uzrāviens. parasti man ir tāds.

*) vakar pie mums rādīja VDT Krāsainās pasakas. aizgāju un nostījos. tā arī nesapratu, kam īsti izrāde domāta bērniem vai pieaugušajiem (no tiem kas vēl skatījās, neviens to nebij sapratis). it kā visādi bērnišķīgi izgājieni, tai pašā laikā daudz tikai pieaugušajiem uztveramu lietu. reizēm jau gadās, ka šāds piegājiens nostrādā, bet šoreiz kaukā nu tā. šite tās pieaugušo lietas brīžam pat kaitināja. piemēram, Zilā pasaka būtu baigi foršā, ja nespiestos cauri kaukāda bezjēdzīga atsauce uz Eiropas savienību.
otrais cēliens noteikti labāks par pirmo. it īpaši otro cēlienu ievadošā Lillā pasaka. tā bij burvīga un asprātīga. toties ļoti nepatikās klišejiskie joki par nacionalitātēm (nu tur par eskimošiem un čainīzeriem). temps izrādei ļoti raits un spraigs, uztaisīts raibi un krāsaini. Zaļajā pasakā pilsētas smakas ļoti precīzi attēlotas. akjā un tie valmierieši šausmīgi skaļi un skaidri runā. sākumā vispār likās ka bļauj, bet pamazām pieradu. mūsējie reizēm līdz pašai pēdējai rindai īsti neaizrunā (diemžēl).
no Imanta Ziedoņa gan izrādē maz. domāts laikam bijis kā sāls un pipari pie zupas, diemžēl piebēries tā, ka pipari ir, bet tās sāls tomēr nava.
par režisoru Meikšanu gan bij baigi labais iespaids radies pēc Partitūras ekosistēmai. gribētos tos viņa Straumēnus ar apstīties;
*) vakar bija arī pēdējā Rudzītes Sarkano lukturu ziemas izrāde. ņem nost no repertuāra, jo beidzas autortiesību līgums un cilvēki kaukā nenāk, lai būtu jēga maksāt par pagarināšanu. bišķi žēl, jo manliekas, ka nebij slikta izrāde, turklāt man viena no pirmajām, pie kuras kā ģērbējai bij jāstrādā. es vispār nesaprotu, kāpēc uz Rudzītes (Olingeres) izrādēm cilvēki nenāk. gadās jau viņai ne visai darbi, bet ir arī foršas izrādes. Puspietura bij baigi labā, bet to ar noņēma, jo cilvēki vispār nenāca. Rudzītei gan manuprāt ir viena nelaime - viņa kaukā taisa, taisa, taisa tās izrādes, bet kauko līdz galam neuztaisa. sāls it kā ir, bet tie pipari pietrūkst. nu kaukāds tāds mazs knipucītis, lai būtu līdz galam un pavisam pa īstam. nujā, bet Lukturus tātad noņēma un es dabūju ierāmētu bildi ar zirgu no rekvizītiem;
*) pa vidu starp izklaidēšanos ar Krāsainajām pasakām un strādāšanu uz Sarkano lukturu ziemu, paspējām aiziet uz Andreja Granta fotoizstādi VMM. baigi labā bija, forši ka aizgājām - nujovakarbija pēdējā diena, kad tas bij izdarāms;
*) man (paldies jebkam!) ir atgriezusies mūzikas un mākslas mīlēšanas sajūta. kaukāda tāda dzīvespriecīga interese. citādi vienu brīdi jau viss bij vienā lielā, pelēkā masā. nekas nepatīk un neaizrauj, neko ar negribas, bet tāpat, inerces un ieraduma pēc, mēģina sev iebāzt iekšā ar varu. tagad ir atkal kaukas atvēries vaļā - viskaukas patīk un interesē un gribas;
*) vispār gribas bišķi vairāk Rīgu Rīgas pēc, nevis tāpēc ka jābrauc uz turieni strādāt, jāpastrādā un jāsteidz atpakaļ uz mājām. parkus gribas un siltā novakarītē ritināties ar velosipēdu cauri un pasēdēt kafē un aiziet uz kīno. bet kīnō man būs. rīt.

( Rīgā )

Skujas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā, un visi ceļi atved paša durvju priekšā...
bet ko tad, ja neviens nelaiž pa tām durvīm iekšā?
Ziedonīt...

ilgi nevarējām izdomāt uz kurieni lai šodien aizbrauc eckursejā - beigu beigās aizbraucām uz Zvārtes iezi un gāja ļoti labi.

( eckurseja )

m) kaarl jau gan pa lielam ir aprakstījis mūsu šīvakara laimību. nu to, kā mums ļoti paveicās ar brīvu ietikšanu brīnišķajā izrādē-lekcijā Partitūra ekosistēmai. ievērības cienīgāku šo faktu padara tas, ka mums abiem vienlaicīgi ir beigusies nauda un biļeti nemaz īsti nevarējām atļauties (bet bijām gatavi maksāt) un tas, ka biļetes vispār bija izpārdotas. izrādes iespaids bija tik jauks, ka izejot ārā un minoties uz staciju visi parastie pilsētas trokšņi likās savādāki nekā ierasts un pavisam interesanti;
d) vispār jāsaka, ka šodien bija laba diena - visi darbi un ieceres ritinājās kā pa pamatīgi ievaskotu diedziņu;
i) daudz arī informācijas uzņemts/saņemts. un pārdomas par to, kāpēc ir tik grūti tā vienkārši ticēt sev. šodien, piemēram, ieguvu ārēju apstiprinājumu daudzām savām iekšējām sajūtām. ja vienkārši ticētu, apstiprinājumu taču nevajadzētu un mazāk laika un enerģijas tiktu tērēts šaubām;
t) jā, bet sākt teātra sezonu ar strādāšanu pie pirmizrādes ir bišķi par traku. ja veseli divi mēneši ir noplūsti nepievēršot uzmanību konkrētam laikam, dienai, datumam, ta tagad pēkšņi viss laiks lieks nenormāli saspiests un uzbāzīgi intensīvs - tikos jābūt tur, līdz tikiem jāpaspēj tas, pa vidam zobārsts, treniņš, vēl tur kaukas. šodien tik 4diena, bet gan fizisks, gan garīgs pārgurums milzīgs. un tā pirmizrāde būs vēl tikai 6dien.

aizbraucu uz teātri klausīties budistu mūku. mūks brīnišķīgs, stāstīja visuko interesantu un vērtīgu. tikai par tulku (no angļu valodas ar birmiešu akcentu uz latviešu) bija nolikts cilvēks, kurš to nevarēja celt, kur nu vēl nest. viena pērle piemēram -
mūks: is hair a human being? is eye a human being? is nose a human being?
tūlks: vai šeit ir kāda cilvēciska būtne? vai es esmu cilvēciska būtne? vai deguns ir cilvēciska būtne?
sākumā vienkārši bija žēl to nabaga onkuli, kurš tur uz skatuves mocījās un jaucās un nesaprata un atkārtoja to, ko viņam teica priekšā no zāles. pēc tam jau pašai prātiņš sāka kārties augšā. mēģināju klausīties tikai to, ko runā mūks, bet tā tulka mocības lauzās iekšā apziņā. kad to atslēdzu, tad nepaspēju atkal laikā ierubīt uz mūka stāstījumu.

tai lekcijā sastapu Marcipānu, nu paziņu tādu, ar kuru runāts reizes trīs varbūt. viņai bija lieks ielūgums uz laikmetīgās dejas izrādi VEF kultūras pilī. rādīja Indras Reinholdes kamerbaletu. gājām kopā vesels bars meiteņu (daudz svešas meitenes mani parasti dara nervozu). nu nekas baigi kruts nebija, likās diezgan banāls, dejotājiem kliboja sinhronitāte, gaismotājs bija vienkārši ārprātīgs, bet kopumā priecājos par to - forši aiziet paskatīties, kauko, kas nav mūsu JRT, forši pabūt VEF kultūras pilī, kur nav būts gadiem un vispār forši tā kauko neplānotu, ar svešiem, bet jaukiem cilvēkiem, padarīt.

gan turp, gan atpakaļ gāju kājām. būtu vispār nenormāli forša un gaisīga (silts vējš tak) pastaiga bijusi, ja ne pa vienai kuļķenei uz katra pleca. viena parastā ar ikdienas lietiņām. otrā 4 kg ābolu, kas palika pāri pēc sezonas pēdējās Melnā piena izrādes un, kurus es rīt grasos izbarot zirglopiņiem. tagad sāp mugura mazliet no staipīšanas.

( bet tā man šodien galvā tikai vadi un debesis )

pateicoties Priečam tikām šodien uz baleta Apburtā princese ģenerālmēģi. likās baigi kruta, pēc mūsu teātra ikdienišķības un brīžiem pārdōzētā minimālisma, paskatīt kautko grandiozi krāšņu, spilgtu un vienkārši saprotamu. likās arī, ka būs vairāk ko šiten teikt un rakstīt, bet nav. patika ļoti, ļoti, par spīti visām mēģīgajām lažām.
un ta jau pie reizes piebildīšu to, ka izgājšsvētdien bijām arī uz modernās dejas izrādi Mannersache (es publikā, dzīvesbiedrs ar basu uz skatuves). tas man arī laikam patika, bet tā kā tai dienā man bija tās drūmās pohas, tad sajūta bi tāda - zālē esmu es, zālē ir izrāde, bet mūs abas nekas īpaši nesaista. visvairāk atmiņā palikās aina, kur viens dejotājs noģērbjas līdz mazbiksiņām un izpilda visādus klasiskā baleta elementus - lecienus, piruetes, utt. un var ļoti smuki tuvumā redzēt kā viņam muskuļi kustas. tāda inčīga sajūta it kā skatītos, kas lācītim vēderā. par šito skatiņu brīžam iedomājos arī šodien operā skatoties absolūti klasisko baletu.
vot.

r) no rīta mūs modināja saule un bija forš sehs;
z) nodzīvojos stundas četras pa stalli. sākumā kādu stundu tīrījām zirgus - tik cītīgi, it kā taisītos jāt parādē par godu pašai Pasaules Mātei. pēc tam vairāk nekā stundu jādelējām riņķī pa Botānisko dārzu. viss smaržoja, satikām vairākus lielus, brūnus zaķus, kuri pat īpaši nebaidījās, taurēntiņi lidinājās un vispār viss forši. bišķi arī pastrādāju pie vadības - pamēģināju sakopotos/paplašinātos rikšus un lēkšus. tiesa gan jājot apvidū tas ir krietni sarežģītāk nekā uz laukuma, jo tie zvēri grib vienkārši skriet. vēl pēc tam, pēc tam iztīrīju savai preilenei boksu no sūdiem. nez, kur tā zirgkope, kam tas jādara, bija aizdzīvojusies;
d) punktā z) aprakstītais mani aizvedināja uz pārdomām, nafig vispār kaukāda māksla un kultūra. to visu var dabūt arī no vienkārši būšanas par būtni, par planētas pilntiesīgu sastāvdaļu. nu Tu, piemēram, draudzīgi komunicējot jāj ar to zirglopiņu un priecājies kā lēkā zaķīši un saulīte spīd un ir prieks un līksme un pēc tam mēz tos sūdus un ir tas smagums un it kā nesmukā puse - viss ko vajag un pavisam vienkārši. vienīgais, ko no dabas nevar dabūt ir samākslotība, bezjēdzīgas konstrukcijas un sarežģītība, ar ko arī principā nodarbojas mūsdienu māksla un kultūra;
t) atvilkos pārgurusi, bet sajūsmas pilna mājās un jau uzreizi bi jātaisās baudīt māksla un kultūra. un es Jums teikšu, ka Ziedonis un Visums ir mans absolūts pēdējā laika feivorits. cik Melnais piens ir drūms, tik šitas dzīvespriecīgs. šausmīgi jauki, silti un smalki un glauni, gaumīgi un eleganti. visa tā nenormāli mīlīgā tizlošanās līdz pilnīgam absurdam. uuuuu. šitas būs man tāds pats sirdshīts kā Latviešu mīlestība, ko es ar iešu skatīties 10x un, kas pilnīgi noteikti iefolklorizēsies manā personīgajā konversācijas vārdnicā. un vēl tas būūūrvīgais ēēēzelis (vispār tā ir viņa un sauc viņu Lilī un es ar viņu šodien beidzot iepazinos);
s) kas attiecas uz ārēji nesaskanīgajiem punktiem d) un t), tad man pašai liekas, ka viņi ir absolūti saskanīgi un draudzīgi. bez tam Znotiņziedonis kaut ko ļoti līdzīgu manai domai, kas apcerēta punktā d) turpināja apcerēt arī izrādē;
h) man laikam jāsāk cilāt hanteles. jau vakar jōgā likās, ka man nezkāpēc vārgas rokas. šodien vispār - Upenei vēderjostas līdz galam nevarēju pievilkt un mēģinot ar saviem 54.5 kg (no rīta svēros) noturēt sakopotos lēkšos apmēram 500 kg smagu, brīvi skriet gribošu zirgu, biju pārgurusi jau pēc pirmajiem 10 m. pēc tam stalli tīrot roku musīši jau vnk brutāli raustījās no overdōza;
ē) par spīti visiem šīs dienas trādirīžiem, sanāca arī diezgan normāla atslodzes diena;
v) vispār šodien tāda absolūta inese_tk un Visums diena!

man jau kopš iepriekšējās sezonas beigām gribas īsi uzrakstīt savas teātra darbinieka domas par mūsu teātrī redzamajām izrādēm. tagad atcerējos par šo vēlmi, nav ko darīt, uzrakstīš ar:


( izrādes )

ā un šodien beidzot noskatījos izrādi Jūlijas jaunkundze. laba izrāde, lai gan pati luga un Strindbergs vispār mani tomēr tracina.
izrāde ir par sapīšanos, sapišanos, apmaldīšanos un nesaprašanu, ko katrs patiešām vēlas un, kas ir tikai apstākļu/sabiedrības/bla bla bla diktēts un uzspiests un ieēdies.
skatījos un priecājos, ka man nav tādu problēmu.
un Alvis tur ik pa brīžam runā ļoti seksīgā balsī.

biju šodien Leļļu teātrī uz Sniega Karalieni. uzvētīja daudz aptuvenu, neskaidru, bet klusas sajūsmas pilnu bērnības atmiņu. visskaidrākā no tām ir sajūsma par gaismas efektiem. atceros, ka gaismošanas + scenogrāfijas ietekmē, bērnībā pēc Leļļu teātra apmeklēšanas taisīju kko savām scenogrāfijām līdzīgu uz sāniem noliktās kartona kastēs un gaismoju tās ar galda lampu, aizklājot to ar dažādu krāsu papīriem.
izrāde ļoti forša, kaut kas pilnīgi cits nekā tā Sniega Karaliene, ko rāda JRT (tā ar ir ļoti forša). vienīgais, kas nepatika ir brīžiem skanošo dziesmu aranžējumi. tie prasījās tomēr mazliet gaumīgāki.