*

esmu apņēmusies saņemties un noskatīties neredzētās JRT izrādes.
oktobra bilance:
Kopenhāgena;
Klāvs;
Drāmas kursi pieaugušajiem;
Amizants gadījums (īsti nevar saukt par iepriekš neredzētu, turklāt izturēju tikai pusstundu);
Boms pret Boru.


par Kopenhāgenu jau rakstīju. stabili ieņem vietu manu mīļāko izrāžu topā. viena no retajām Rudzītes-Olingeres izrādēm, kura neaplaužas nepiepildot savu potenciālu. bet te laikam arī aktieri paši baigo darbu ielikuši.

Klāvs - Piņķa monoizrāde ar un par Klāva Elsberga dzeju. iecere nav slikta, bet manuprāt Piņķim bišķi pietrūkst harizmas lai vienatā (tas ka Nīmanis sēž aiz staba un strinkšķina ģitāru neskaitās) sagrābtu un noturētu publiku visas, nepilnas divas stunas ilgās, izrādes garumā. nav viņš ne Daudziņš, ne Znotiņš, ne Keišs. diezgan bieži pieķēru sevi, ka esmu aizklīdusi savās domās un apzinīgi spiedu sevi atgriezties pie notiekošā. nekādu paliekošu iespaidu neatstāja.

Drāmas kursi pieaugušajiem - Šmitam manliekas problēmas ar savu darbu nobeigšanu. neesmu redzējusi nevienu viņa darbu, kurš beigtos jēdzīgi. izrāde veidota filmīga, pa nelieliem kadriem, kurus robežo pilnīgas tumsas mirkļi zālē. ainiņas jau foršas un, ja vēlas tajās var saskatīt un nolasīt visnotaļ daudzslāņainu informāciju. diemžēl izrādes beigās viņas nesaliekas kopā un neizveido vienotu veselumu. kolēģe gan mēģināja izrādi aizstāvēt sakot, ka izrāde ir par to, ka dzīvē tā notiek - cilvēki satiekas un atkal izšķiras un viss, bet kāpēc par to jātaisa izrāde nesapratu. bišķi arī par garu, jo lai gan ainiņas ir asprātīgas un akrierspēle lieliska (izcila Broka), tomēr pēc pusotras stundas sāku lasīt telefonā klabu.

Amizants gadījums - laikam pirmā ģērbjamā izrāde, pie kuras nācās strādāt, tāpēc pa gabaliem bija redzēta mēģos. agrāk likās bišķi jēdzīgāka, bet tagad uzdzina šausmas ar savu nejēdzību. nē, nu tie pastāstiņi no padomju laiku ikdienas dzīves jau jautri un dzied ar šamie smuki, bet kāda tam visam kopā jēga? pričom tās kastes, kāds sakars tiem trim stāstniekiem un kāpēc tur kāds bezjēgā daudzās pa skatuves aizmuguri? bet man jau Ķimja izrādes vispār pa lielam nepatīk.

šodien nostījos Apines jauno monoizrādi Boms pret Boru. biju dzirdējusi tikai vienu labu atsauksmi un tagad varu tai pievienoties ar savējo. nav izklaide, ir jāgrib dzirdēt un klausīties līdzi ko viņa runā. reizēm liekas, ka varētu raitāk runāt tekstu, bet tas nu tā. manliekas, ka Maijai vajadzētu bišķi vairāk noticēt sev un mazāk uztraukties par to vai visi laimīgi un vai visi visu saprot. nav īsti saucama par izrādi, bet tiešām ir kā lekcija ar teatrāliem izkrāšņojumiem. radīta iedvesmojoties no Hologrāfiskā visumā. nez, kā būtu skatīties un klausīties, ja es vispār neko nezinātu par to, ko viņa stāsta. bet tā kā es zināju, tad man ļoti patikās. visiem gan nerekomendētu.

p.s. pārlasīju kas te sarakstīts un izklausās ka visu nenormāli nolieku un, ka viss baigais sūds. bet man jau tā gaume tāda jocīga. man, piemēram, ļoti patika pirmais Piņķa režijas darbs - Gogoļa Deguns, kas visiem riebās. un no Rudzītes izrādēm man pirms Kopenhāgenas vislabāk patika Puspietura, kas arī visiem riebās. ai, nu nezinu. skataties paši un neņemat manu izlepušo viedokli galvā.