*

noskatījos Barišņikovu. man patika. bija maziet melanholiski - tāda vērošana, kā kāds ļoti intīmi un personiski meklē zudušo laiku. scenogrāfija arī tāda sapņaina - aizmirsta un pamesta vieta, kurā gremdēties saldsērīgās atmiņās par aizgājušo dienu laimēm un ciešanām un reflektēt par vecumu un nāvi. un izrādē skan pāris Kārļa taisīti mūzikas gabaliņi.

un man ļoti patīk kā strādā Alvis. ja salīdzina ar kosmogonisko mitoloģiju, viņš rada savus darbus no augstākajām sfērām - viņam viss ir skaidrs, strukturēts, izdomāts, viņš rada baltos cimdos, lai arī reizēm kļūst nesaudzīgs vai neiecietīgs pret aktieri. viņam parasti viss ir gatavs jau krietni pirms pirmizrādes, viņš var atcelt mēģinājumus pirms tās un ļaut aktieriem izgulēties un atpūsties. Ķimis un Vlads gluži pretēji ir htoniskie demiurgi, kuru darbi dzimst caur dubļiem, dūņām, šaubām un kosmiskām katastrofām. Ķimis vienīgi izvēlas vienu vai dažus donorus, kam izsūkt dzīvības sulas, lai uztaisītu izrādi, bet Vlads barojas no visiem. viņi abi dzemdē briesmīgās mokās, aktieri pirmizrādi spēlē uz savu fizisko un emocionālo spēku robežas un viņi abi vēl mēnešiem ilgi pēc pirmizrādes nāk kaut ko koriģēt un mainīt un labot un piesieties.

atgriežoties pie Barišņikova - Miša šodien bija atnācis uz Garo dzīvi. es pārbaudīju viņam biļeti pie ieejas. viņš tā šarmanti teica "Labvakar" (latviski, protams) un man blakus izskatījās šausmīgi sīks un smalks un maziņš (uz skatuves viņš izskatījās krietni lielāks). vēl viņš iešot skatīties Cerību ezeru.

p.s. ss.lv tirgo biļetes uz Barišņikovu pa 450 eur gabalā (citā sludeklī var dabūt arī par nieka 350)