*

kopš retajiem un ļoti neregulārajiem Rīgas cirka apmeklējumiem bērnībā, man likās, ka akrobātika mani neinteresē. izrādās, ka interesē gan, ja tā ir šādā izpildījumā. neatceros, kad pēdējo reizi būtu jutusies kā bērns, kurš piedzīvo un pārdzīvo brīnumu.
skatoties arī sapratu, kāpēc mani bērnībā neuzrunāja akrobātu triki cirkā - jo tas bija tāds trū padomju izpildījums - mirdzošās, spīguļojošās drānās, ar ledainu smaidu sejā, zem kura tika slēpta nenormāla zloba un sevis pātagošana. šitie austrāļi pilnīgi pretēji - viss ir pa īstam, bet kā rotaļa. tas cik tas viss ir smags darbs netiek slēpts, bet tajā pašā laikā tiek rādīts ar prieku un izbaudot cilvēka ķermeņa spēju robežas, komunikāciju, sadarbību, sacensību, humoru un nopietnību. un es uzreiz tam noticu, no sirds līdzpārdzīvoju, priecājos un skatos ar aizturētu elpu (brīžiem likās, ka varētu arī apraudāties). ļoti, ļoti skaisti, tajā pat laikā ar reallaif skarbumu un īstumu.
rītdien arī rāda - ja ir vēl biļeti, skrieniet skatīt.
gravitācija tiešām ir mīts.