es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

guļ Barbara zem klajas debess
skatās kā lietus lāses krīt
pilni mati ar 925 provi
kāds bērns zīmē eņģelīti

Kāpēc Ewropa sev uzlika visas šīs sankcijas, dēļ kurām tagad ekonomiski kolapsē?

Azartiski defensīvi agresīva attieksme

Sideways (2004) (revisited)

Raksts par cilvēku uzvedību uz gājēju pārejām un ko tas liecina



Many pedestrians walk straight ahead without signaling anything. They are not rude people; they may simply feel shy, distracted, or assume drivers do not care about acknowledgment.

From a psychological point of view, though, they miss out on a simple way to create positive micro-interactions. Without these moments, the daily commute can feel colder and more mechanical.

*
When someone waves at a car, the driver often responds with a nod, a raised hand, or just a brief smile. Both sides receive a micro-dose of social reward, similar to what people feel when someone holds a door open or lets them skip ahead in a queue with a crying baby.

*
Neuroscientists who use brain scans to study gratitude consistently see activation in regions linked to reward and social bonding. These areas help the brain register safety and connection instead of threat.

-----

Vienā rindiņā bija minēts, ka to var arī iespaidot kultūra un no manas pieredzes tā tas nudien ir. Es nezinu kā Latvijā ir tagad, varbūt daudz labāk, bet es sāku māt uz pārejām tikai ārpus lv, jo tur tā bija norma un man šī norma patīk. Arī citās situācijās, kur pārejas nav, bieži ir tā, ka tu paskaties mašīnas logā un šoferis pamāj, ka tu vari iet un tu pacel roku, pasakot paldies.

Un tad par minēto situāciju ar mazu bērnu rindā - es to pirmo reizi piedzīvoju dažas nedēļas pēc bērna dzimšanas. Viņa bija ratos un es stāvēju rindā lidlā nl, diezgan gara rinda, un viņa sāka raudāt, nebija skaļi, jo viņas balstiņa vēl bija pavisam maziņa. Bet cilvēki uzreiz tam pievērsa uzmanību un visi pagāja malā un rādīja, lai eju visai rindai garām. Tas mani ļoti pārsteidza un bija tāds pilnīgs WOW. Un tad bija viena reize lidostā, viņai jau bija kāds pusgads un man vajadzēja viņu nest uz rokām, jo ratus var saņemt tikai kopā ar bagāžu un es stāvēju arrivals rindā. Pirms manis stāvēja viens visdrīzāk krievu tautības vīrietis (piedodiet, bet es atceros valodu kādā viņš runāja) un tad pie viņa piegāja vēl kādi 20 viņa kolēģi, vienk pagāja mums garām, liekot man ar bērnu atkāpties vēl tālu atpakaļ. Taču tad pie manis pienāca lidostas darbinieks un teica, lai nāk viņam līdzi un paņēma mūs bez rindas, tas bija Getvikas lidostā.

P.S. Domāju par gadījumiem, kad es kādu veikalā palaižu un tas parasti ir tad, ja cilvēkam aiz manis rokās gandrīz nekā nav, bet mani ir daudz. Tad bija viena reize, kuru atceros, jo iespiedās atmiņā konkrētais cilvēks - tā bija sirma sieviete un viņai bija ķermeņa trīce - mazliet drebēja rokas un galva, viņas sejas izteiksme bija ļoti labsirdīga un viņai bija skaista kleita, rozā gerberas un rozā vīns. Es toreiz neko daudz nepirku, bet man viņa likās kā būtne, kuru vienk nevar nepalaist pa priekšu un viņa reaģēja tieši tā kā no viņas to varētu sagaidīt, es jutos pēc tam ļoti priecīgi.

retais spēj izturēt Barbu
skarba un diezgan barga
te baras te buras
pletni ņem līdzi pat uz darbu

nē nu
jā

pirms 21 gada cibā rakstu:

Decembris 4., 2004

00:18
baigais vārds kapsula. kapi + sula.
bet visp. man sajūta tāda it kā es kapsulā dzīvotu


neticēsiet, bet arī tieši šodien domāju par vārdu "kapsula", jo dzēru gabapentīnu un domāju: "re, dzeltens kapsula!"

uznāca karstuma vilnis un man laikam tagad kaut kur būs jānopērk džemperis :D

"Mākslīgā intelekta ģenerētais saturs var būt nepareizs

- Breathe.

- 2nd.

- Yes.

- Whatever. I'm sucked quickly in sucky.

- It's the mic. Yeah. It's the mic. Yeah. To the public flights and ****. God, I'm certain now. By the old time. And to dershink. Yeah. OK. Super. It's not not statistics, but it's not statistically present. That to you, patak. ( Vairāk... )

Par savu bērnību un tīņa gadiem jāsaka, ka, atskatoties uz to ar šodienas acīm, esmu spiests secināt, ka bērnība man tika dota tikai līdz 5 gadu vecumam. Pēc tam sākās nelaimes, veselības problēmas, sūdu vārīšana un citas lietas, kuras mēģinot atcerēties un izvilkt no smadzenēm caur ķipa amnēzijas plīvuru, paskaidro manu personību nu diezgan smalki. Terapijai līdzīga nodarbe, nododoties apzinātai smadzeņu bakstīšanai un jautājumu uzdošanai sev - to skaitā neērtu.
Pielīdzinu amnēzijai, jo tiešām gadiem šķita, ka bērnību vienkārši neatceros - tumša bilde. Jokoju, ka traumas noraktas. Bet nu, ja apzināti apsēžos un lieku puzli kopā, tad kaut kas atgriežas, iezīmējas un vienkārši izlec no atmiņas pēkšņi.
Gribētos domāt, ka visa šī bēdu putra mani ir veidojusi labāku, ka sistajiem agri jāpieaug un jākļūst viediem, nevis jāvārtās depresijā, domājot par pagātni un slikteni vien, bet nu - tajā pašā laikā man šķiet, ka, iespējams, esmu mentāli atpalicis par gadiem 10, kas arī ķermenī atspoguļojas lol: 43 gadi un vēl paprasa dokumentu. Un vairums manu sieviešu - jaunākas, to skaitā arī 10 gadus jaunākas... Sauc to par atpalikšanu vai mūžīgo jauneklību - man vienalga, manu ikdienu tas tāpat ietekmē precīzi nekādi.

Publicēt vai nē, vai kādam būtu interesanti lasīt to, ko man bija interesanti rakstīt? Domas uz virtuālā papīra saliktas, atliek smuki un loģiski sakārtot/rediģēt. Beigu galā - svarīgākais faktors šeit bija tā rezultatīvā rakņāšanās un rakstīšana. Publicēšana ir sekundāra, jo esmu jau ieguvējs :)

sāk nākt pie prāta

https://www.delfi.lv/auto/42826658/zinas/120097748/eiropa-visdrizak-neaizliegs-ieksdedzes-dzineja-automobilus-no-2035-gada

Vēl varēja beigt māžoties ar tiem ierobežojumiem.

Degvielu var ražot no tā paša atmosfēras CO2 katalītiskā reducējošā konversijā.

Katoļi > Katolicisms > Cathulu > Kathulicisms = Kathuļi 

Kā var būt banāla saule?

man ik pa laikam gribas apēst kaut ko nu tādu, nu kaut ko garšīgu nezinko. vakar nejauši tieši to nopirku aizdomīgā saldumu veikaliņā. bulgāru ražojuma zemeņu lukumu. un ir! tas ir tas tieši tas nezin kas, ko man gribējās!
Lukums ar zemeņu garšu 140g https://share.google/vwIbCrV4q3WweBdj1 bilde te. noteikti ir vēl arī citos veikalos, šita bija vienīgā bildīte ar to pareizo

ziniet tās reklāmas, kur lidostā beibei izsaka komplimentu par to, kā viņa smaržo un viņa visa tāda tarā! nonšalanti no somas izvelk litra pudeli ar Silan vai tml veļas mīkstinātāju?!
es šodien esmu tāds cilvēks, kam rokas somiņā ir milzu pudele ar veļas mīkstinātāju:D

Nez ir kāda vieta, kur var izšūt uz apğērba tekstu?

es gribu wabi sabi bet man sanāk tikai vecās raganas māja

Vai tad es guļu?