100 days of writing
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
sweetpotato's LiveJournal:
[ << Previous 20 ]
| Monday, May 27th, 2024 | | 1:17 am |
Ierosināju par vienu lietu samazināt izmaksas VB, piedāvājot savu risinājumu tā vietā. Protams, ka sākās strīds. Anksis pacēlās debesīs, apmeta salto, tad ienira atpakaļ ķermenī. Pastaigājoties ar suni, klausījos un mēģināju sekot meditācijām. Palika mazliet vieglāk, bet grūti arī tām koncentrēties, jo emocijas plūst pāri malām. Ārā smaržo pēc pirts un linsēklu eļļas, to jutu garajās ieelpās. Skaista smarža.
Ir sajūta, ka šo varbūt varētu izrunāt ar draudzeni, bet zinu, ka viņai jau ir stresains laiks, grūtības ar garīgo veselību, un tieši šobrīd papildu stress varētu viņu tiešām ievainot. Tomēr ruminējot un atturoties padaru situāciju tikai sliktāku.
Viss pilns ar senu rēgu projekcijām. Šķiet, ka bērnības traumas ir kā krava saplīsušu spoguļu lausku. Grūti saprast, kur ir taisnība. Viss liekas tāds dubļains.
Bet man vienalga nevajag padomu un viedokli, liels paldies. | | Sunday, May 26th, 2024 | | 5:19 pm |
Citās ziņās - šķiet, ka man pilnībā vai gandrīz pilnībā beigušies zibšņi. Pavisam zāļu ietekme vēl laikam nav beigusies, jo dažas no to lietošanas laika blakusparādībām vēl vāji, bet ir te.
Ir tiešām grūti salīdzināt, vai tagad jūtos labāk vai sliktāk. OCD simptomi ir diezgan viegli vai menedžējami. Iespējams, ka es savus demonus pazīstu tik labi un tik intīmi, ka tie mazliet zaudējuši savu asumu un krāsas manās acīs. Pazudis stress par to, vai paspēšu nopirkt zāles, vai pietiks tam naudas, vai atcerēšos tās iedzert un par naudu recepšu atjaunošanai. Miegs ir ok naktīs un pazudusi nepārvarama vēlme gulēt dienā.
Es teiktu, ka bilance nav superslikta.
Gribu kaut kad nodot asinis, lai nosvinētu, ka tagad es to varu darīt. | | 5:04 pm |
Rakstu, jo cenšos saprast, kā es jūtos un ko man vajag.
Laikam jūtos iesprūdusi. Ļoti daudz negatīvo emociju bijis pēdējā gada-divu laikā, un es neesmu varējusi īsti tikt ar to galā. Iespējams, ka tas sākās, kad pametu savu ilgāko terapiju. Viņa man palīdzēja sajust sevi un nebūt visu laiku sasprindzinātai. Tam, ka tevi kāds atbalsta bez nosacījumiem un savām receptēm un interpretācijām, cenšoties maksimāli labi saprast, ir tāda ļoti atmaidzinoša ietekme.
Es ilgi neesmu to piedzīvojusi un, šķiet, līdz galam nemāku iedot pati sev.
Pašlaik mani visvairāk nomāc cerības un cerīguma trūkums.
Vēl pagājušajā gadā man šķita, ka varēšu iziet kādu kursu, terapeitisko programmu vai koučingu, kur man palīdzēs saprast, kādi ir mani partnera meklēšanas paterni, piesaistes stili un uzvedība, palīdzēs, kopā strādājot, šo salabot. Tad es noskaidroju, cik tas maksās, un kopš tā laika cerība mani šajā jomā ir pametusi. Turklāt es lieliski arī apzinos, ka tās programmas sastāv no 70% mārketinga un varētu arī nedarboties, atstājot mani vēl bēdīgākā situācijā.
Kaut kad pavasarī biju satikusi čali, kurš man tiešām likās interesants, pirms tam satiku vēl vienu cilvēku, ar kuru šo piedzīvoju abpusēji, bet viss šis izjuka. Es laikam paguru. Turklāt ir grūti meklēt partneri, kad pati nejūtos kā sevis "labākā versija", nejūtos, ka varētu ar sevi lepoties. Kaunos par sevi.
Nemaz jau nerunājot par darba lietām - tas scam pāris dienu darbs, tad lielais projekts, kuru pats pasūtītājs nespēja ieviest un apstrādāt.
Šķiet, ka tā vietā, lai būvētu cerību, prieku un baudu savā dzīvē, es krāju vilšanās un izmantoju tās kā režģus savam būrim. Tā vēl aizvien ir drošāk? Kāpēc tā vēl aizvien liekas drošāk?!
Es padodos atkal un atkal, atmetu cerības, un tad man jālasa sevis gabaliņi atkal atpakaļ. Pa to laiku kāds jau atkal ir pazudis, un es pati vairs sev neredzu jēgu.
Es jūtos pazudusi, nobijusies, vīlusies, sāpināta, pieaugusi, atsvešināta un vienlaikus arī spējīga ar to visu strādāt. | | Sunday, May 19th, 2024 | | 3:58 pm |
Venting
Esmu tik dusmīga. Negribu šo gāzt uz galvas kādam no draugiem, vismaz ne pa tiešo. Varbūt te izdosies nodzīt pirmo karstumu.
Nezināju, cik citu kāzas arī viesiem var būt dārgs pasākums. Bez pamata lietām kā kleita un kurpes, ko vēl varbūt var aizņemties, un ceļa, laika, suņa aukles, klāt nāk vēl diezgan liela summa sagaidītās dāvanas, vēl vienas dāvanas, jo laikam ir pieņemts tā dāvināt, klāt, protams, nāk arī vecmeitu ballīte.
Kas ir ok, es saprotu, ka to vajag nosvinēt un man pat to gribas. Bet tā, protams, atkal ir laba summa klāt tam visam, kas turpina augt ar katru nākamo pievienoto aktivitāti.
Un tagad meitene, kas šo organizē, sāk vēl dirsties, ka visi aktīvi neiesaistās organizēšanā, lai gan pati šo uzņēmās.
Bļeģ, man gribas viņām abām pateikt, lai pišas dirst.
Esmu vairākus mēnešus ļoti smagi strādājusi, knapi turējusies virs ūdens, brīžiem man nav bijis, ko ēst, un es visu laiku esmu stresā par to, vai varēšu atļauties arī nākamā mēneša īri. Lai piedalītos visā šajā pasākumā, man ir jāstrādā dubultdaudz. Kā frīlancerim tas ir sarežģīti, jo klienti te parādās, te kaut kur pazūd, viņiem mainās plāni, kāds nokavē rēķina apmaksu un viss šis bs. Bet es cīnos un aizvien labāk tieku ar šo galā. Tomēr tas paņem diezgan daudz manas uzmanības, tas ir nereāli stresaini, un neviena no viņām šajā visā mav man blakus.
Viņas mav bijušas blakus ne grūtībās, ne svētkos. Un tai organizētāju meitenei ir darbs, kurā viņa faken neko nedara, laba alga, viņa staigā apkārt pa terasēm un kvasī, bet ķipa man vēl ne tikai jāraujās pušu, lai atļautos viņas izplānoto, bet vēl arī kaut kā jāatrod laiks organizēšanai. Ko es pat teicu; ka atradīšu, bet ne uzreiz kā viņa uzsvilpj.
Negribu sabojāt draudzenei kāzas, tāpēc ciešos. Negribu neko teikt. Bet es reāli vairs negribu arī būt šajās “draudzībās”.
*
Es arī saprotu, ka nav pareizi, ka neesmu viņām godīgi pateikusi, kā jūtos. Neesmu bijusi atklāta šajās draudzībās.
Varbūt manas dusmas par viņu nebūšanu manā dzīvē arī nav īsti pamatotas. Es pati arī neesmu bijusi gana pieejama.
Esmu turējusi sevī aizvainojumu, vilšanos un dusmas, un tagad tās ir uzrūgušas tik tālu, lai apēstu visu, kas tām apkārt. Un es izvēlos tās dusmas, jo man tā acīmredzot ir vieglāk. Jo citādi man būtu jāatzīst, ka man ir bijis bail prasīt to, ko man vajag, bail pateikt, ko domāju, un esmu bijusi dziļi sāpināta par to, ka, lai arī mēģināju šīs draudzības stiprināt, tāpat esmu jutusies kaut kur ārpusē, vienmēr rokas stiepiena attālumā.
Un tagad es tāpēc esmu tik dusmīga, ka ienīstu. Kādā brīdī es skatīšos atpakaļ un varbūt redzēšu šo kā prāta aptumsumu. | | Tuesday, March 19th, 2024 | | 3:58 am |
Tapering off
Aizmigu, jūtoties labi, mirklī un pareizi. Pamodos pēc trijiem no skaņām, ko izdevu murgā. Es biju bandu karā, pretējā banda sāka šaut virsū ar lielgabaliem, un īsi pēc mirkļa, kad sapratu, ka miršu, sapratu arī, ka man jāiet nošaut savs suns. Sapņa loģika: viņam citādi būs jāatrod mans līķis, viņam būs par mani jāsēro. Nomoda loģika: kāpēc mans sims bija mājās, kad notika apšaude, ja par to bija zināms jau iepriekš?!
Lai vai kā, pamodos ar smilkstu, aizgāju izmazgāt zobus un nomazgāt seju, uzvilku pidžammu un gribu paraudāt. Pagaidām vēl aizvien nevaru, bet jūtu bēdas tieši zem apziņas ledus, tik ļoti plāna, bet nepārvarama.
Daudz karu, baiļu un zaudējumu pēdējo nakšu murgos. Vai tas viss tagad kā pagājušās ziemas slīkonis nāks uz augšu? | | Thursday, March 7th, 2024 | | 5:46 pm |
Kāpēc es gribu šobrīd iet gulēt?
Īsumā: Visa šķiet par daudz.
Finansiālā situācija, par kuru es negribu šobrīd izplūst, ir bēdīga.
Tad vēl ir darbu kaudze, kas jāizdara. Tiklīdz sāku strādāt, smadzenes aizmiglojas, sāku knosīties un gribas būt kaut kur citur. Mans darba temps līdz ar to nepalīdz ar pirmā punkta risināšanu.
Man jau vismaz divas nedēļas nebeidz sāpēt spranda pat pēc vingrošanas. Ir riebīgi sēdēt pie datora ar tādu.
Gribas raudāt, bet nevaru. Gribas kliegt, bet reti spilvena tuvumā.
Jūtos ļoti nogurusi, lai arī neesmu neko pārlieku daudz darījusi un man pieejamas labas atpūtas iespējas, ko arī izmantoju.
Ir tik daudz risināmo jautājumu (dzīvesvietas maiņa, darba meklējumi, potenciāla profesijas maiņa, vientulība, suņa apmācība, mentālā un fiziskā veselība), ka ir sajūta, ka slīkstu. '
Jūtos mentāli izdegusi. Gribu strādāt dārzā, dzīvot laukos un daudz mazāk domāt. Jāatrod tikai kaut kāda nebūt taciņa uz šo stāvokli. | | Saturday, February 24th, 2024 | | 7:37 pm |
24.02.2024.
Šodien kaut kur iekšā, tuvu pie realitātes virsmas jūtu lielu, iesprūdušu raudienu. Sajūta, ka tas iesals zem ledus kā gaisa burbulis vai lēnām peldēs tālāk, meklējot izeju. Mazliet varu tam pieskarties, bet nevaru aptvert.
Nevaru saņemties visu nedēļu: darbam, piedzīvojumiem, dzīvei, sunim. Labi, la viņš ir tik uzstājīgs un rāda man, kas viņam vajadzīgs, kad tas viņam vajadzīgs, citādi es varbūt vispār neceltos.
Apnicis cīnīties, saņemties, paciesties un samierināties, bet nevaru dabūt uzrāvienu.
Pabeidzu savu gandrīz romanci ar D un par to priecājos. Lepojos ar sevi, ka ļāvu sev šoreiz iepazīties lēnām, nelēkt aizā uz galvas, nenodot sevi un nemeklēt attaisnojumus viņa uzvedībai, kas galīgi nesakrita ar vārdiem. Bija vilšanās, bet ne tuvu ne tik spēcīga kā tad, kad ļauj sev aiziet neprātā piemajās pāris sekundēs. Bija pāris patīkamu randiņu, es atklāju, ka vēl diezgan daudz esmu spējīga just, un tas viss ir ļoti labi. Nezinu, ko darīšu tālāk, jo pie lietotnēm neparko negribas atgriezties. | | Monday, February 19th, 2024 | | 11:24 pm |
Nezinu, kāpēc neesmu šo izdarījusi līdz šim, bet, lai cik arī tas varbūt neliktos riebīgi, nākamajās mēnešreizēs izmantošu menstruālo piltuvi un visu sakrāto liešu iekšā burciņā, lai pēc tam izdzertu.
HAHAHHAHAHAHAHHA
Es nevarēju noturēties neuzrakstīt tādu riebīgu teikuma nobeigumu.
Īstenībā gribu izmērīt, cik ml no manis patiešām iztek, jo neticu, ka tā ir tikai trešdaļa krūzītes jeb 80 ml. Tā nu gribu savu sajūtu pārbaudīt.
Šajās reizēs bija vismaz trīs dienas, kad vienkārši gulēju gultā un nevarēju pakustēties, jo nebija spēka. Miegs tik dziļš un pretīgi nosvīdis kā drudža kratītajiem. Par murgiem arī nebiju sajūsmā: vienā pazaudēju suni, citā atgriezos universitātē pie visu laiku nemīļākajām istabas biedrēm, vēl citā atkal satiku tēti.
Sākumā arī, šķiet, īslaicīgi biju zaudējusi saprātu hormonu svārstību dēļ un nonācu kaut kādā paralēlajā pārjūtīguma universā, ar ko pēc pāris dienām vairs nejutu nekādas saistības.
Turklāt no jaunajām zālēm zibšņu vietā tagad ir vienkārši elektrificētu smadzeņu sajūta. Tā, it kā būtu zibšņi, tikai nepārtraukti, bez tā iesitiena, kā nemitīga, zema strāvas padeve. Ar iepriekšējām zālēm no zibšņiem varēja tikt vaļā, iedzerot pustableti vakarā: tad tas pusizvadīšanās periods vai kāviņutursauca pagarinājās/atjaunojās un atcelšanas zibšņi beidzās. Ar šīm zālem elektrības sajūta tikai palielinās ar zāļu devas palielināšanos. Droši vien laiks atkal norunāt vizīti pie ārsta, tikai jautājums, kad tai vēl sapelnīšu naudu. | | Thursday, February 15th, 2024 | | 2:05 am |
2:05
Šodien biju plānojusi uzrakstīt trīs rakstus, uztaisīt divus dizainus, uzrakstīt postu, sarakstīt tekstus vienam klientam un vēl paspēt laikā aiziet gulēt.
Ko es no tā izdarīju?
Vienu rakstu un tā raksta dizainu.
Tā nu rīt man jāuzraksta divi raksti, jāuztaisa dizains un posts, un jāsaraksta teksti vienam klientam.
Būtu labi arī par to visu izrakstīt uzreiz arī rēķinus.
Tas ir - ja es gribu nomaksāt īri un pievienoto bonusu ar nekļūšanu par bezpajumtnieci, kam šomēnes esmu tuvāk nekā jebkad.
Kāpēc?
Jo man ir lieliskas plānošanas spējas, tāpēc!
Tāpat man ir nepārspējamas darba spējas.
Un tas ātrums-švirkts, un pēc viena uzdevuma sākšanas esmu jau nākamajā mēnesī! | | Friday, February 2nd, 2024 | | 5:11 am |
Pāris lietas notikušas pašas no sevis. Iespējams, esmu labi gatavojusi tam augsni, bet tā noteikti ir bijusi arī mazliet veiksme. Jūtos tik daudz spējīgāka to dažu izdošanos dēļ. Uzreiz gribas bīdīt lietas uz priekšu vēl tālāk, lai nonāktu labā vietā. Gribas arī atpūsties - pēdējās dienas neplānota darbu uzlidojuma dēļ bijušas trakas. Tomēr plānoju rīt paveikt vienu darbu, tad otru, tad mēģināt beidzot tikt līdz bibliotēkai. Nezinu, vai tiešām sanāks. Ja tā vietā sanāks pabeigt darbus un miegs, arī labi. | | Monday, January 8th, 2024 | | 11:09 pm |
2
Domāju par emociju intensitāti, šovakar pavadot māsu. No vienas puses, ir loģiski, ka ir bēdīgi, jo es mīlu māsu, man viņas pietrūks, un vienai dzīvot vispār ir vientulīgāk.
Dziļākas šīs sajūtas padara fons, kurā uzaugām. Lai arī viņa man bija ļoti, ļoti svarīga jau bērnībā, mēs nevarējām uzaugt kopā, vienā mājā, jo vecāki izšķīrās. Es paliku pie tēta, bet māsa - pie mammas. Man bez viņas jau tad bija vientuļi, un, iespējams, neesmu to, kā man viņas pietrūka tad, kārtīgi izsāpējusi.
Tad vēl šī brīža sakāpinātās emocijas atgādināja man par reizi, kad kādu 6-7 gadu vecumā vecāki gribēja mani vakarā atstāt mājās vienu. Nezinu, kāpēc, bet tieši tovakar man maksimāli aizvērās šīberis, es ļoti raudāju, negribēju palikt viena mājās un lūdzos, lai mani ņem līdzi. Viņi mani visādi centās pierunāt, tad aizbrauca, bet pēc kādām 10 minūtēm tomēr atgriezās, lai mani savāktu līdzi. Tā aina man saistās ar ļoti dziļu pamestības un bezspēcības sajūtu. Likās, ka neko nevaru izdarīt, lai noturētu savus vecākus pie sevis, ka manas sirdssāpes neviens neredz.
Iespējams, ka tagad, kad cilvēki dodas prom, pamostas mazā es un tīņu es, un abas ir ļoti bēdīgas, ka tas notiek atkal.
Bet māsa ir mans wannabe dvīnis arī ar visu uzaugšanu atsevišķi, un viņa, šķiet, nekur nepazudīs, pat ja esam atsevišķi. Es varu šīs attiecības turpināt kopt, lai labas māsības sajūtu paturētu. Es varu arī risināt problēmas sevī, lai nebūtu tik pielipusi viņai.
Par vecākiem: man šķiet, ka tad man būtu vajadzējis blakus kādu citu, kas varētu ar mani palikt un paspēlēties. Kā ar savu iekšējo bērnu lai paspēlējas tagad? Ziņas un spēle telefonā? Palasīt kādus stāstus? Uzaicināt pie sevis kādu? Pameklēt internetveikalos smukas drēbes? Šķiet, ka tās visas ir opcijas. Un iedegšu svecīti, lai mīlīgāk. | | 3:51 pm |
Māsa bija ciemos kādas trīs nedēļas. Lai arī mums gāja grūti, vismaz sākumā, nu palikušas pāris stundas līdz viņas braucienam uz lidostu, un man jau viņas pietrūkst. Jutu, ka esmu satraukta, tad nedaudz trīceklīga, tad sapratu, ka drusku jāparaud.
Man viņas gandrīz vienmēr pietrūkst. Kad viņa ir nejauka, viņa ir tiiiiik nejauka, bet, kad atrodamies uz viena viļņa, ir tik laba sajūta. Viņa ir tik aktīva, spēcīga, optimistiska, pašapzinīga, viņa visu laiku kaut ko dara, ka tas mani arī velk laukā no pasivitātes un tumsas. Tas ir tik interesanti, ka cilvēki, kas dzimuši vienā ģimenē, var būt tik atšķirīgi.
Sajūta, ka man tāpat kā suņiem ir separation anxiety, vienmēr, kad kāds pēc ciemošanās (vai es pēc ciemošanās pie citiem) brauc prom, kaut kas man krūtīs ļoti sāpīgi un smagi grimst. | | Friday, December 8th, 2023 | | 1:30 am |
Kad vien ar kaut ko netieku galā, es palienu zem segas, piekļaujos sunim un eju gulēt. Es apzinos, ka tas nav labi, ka man vajadzētu noturēties nomodā un risināt lietas, bet diendusiņas ir mans alkohols. Esmu atkarīga, mana griba ir knapi klātesoša, es guļu, guļu, guļu.
Rīt terapija. Zinu, ka atkal dzirdēšu, kā vajag darīt pareizi, atkal piekritīšu, divas dienas un atpakaļ gultā.
Jūtos ļoti viena šajā un nedaudz nožēlojama.
It kā es dzīvotu savā paralēlajā universā, kurā neviena cita izņemot suni nebūtu. Labi, ka viņš ir. | | Monday, December 4th, 2023 | | 1:12 am |
Pie rakstāmgalda
Pēdējā laikā sapratu, ka man riebjas strādāt pie sava neglītā virtuves galda, blakus rūcot ledusskapim. Tāpēc šonedēļ nopirku sev smuku koka "rakstāmgaldu" (pēdiņās, jo tā ir vienkārši laba koka plāksne uz diviem statīviem). Ir tāda bauda strādāt pie koka galda, kas īpaši paredzēts darbam! Šķiet, ka uzreiz esmu kļuvusi produktīvāka, vismaz pagaidām. Tagad man ir gan vieta, kur tikai guļu, gan vieta, kur tikai ēdu, gan vieta, kur esmu lielākoties produktīva.
Tā kā biju saplēsusi F dzīvoklī ziepju trauku, šodien biju arī IKEA nopirkt viņiem to vietā. Vispār padārgi būt tik neveiklai. No veikala, protams, atgriezos arī ar savām lietiņām - krēslu paliktņiem, kas ļoti labi nosedz manus nobružātos krēslus un ir mīksti, un terakotas un pītiem puķu podiem. Atbraucot mājās, uzreiz ķēros pie pārstādīšanas. Mans viens Depo pirktais ķīniešu naudas koks tagad ir vesela septiņu augu ģimene, arī zāmijas tagad dzīvo divos atsevišķos podos, papardi aiznesu uz saulaināku vietu, jo tā ir palikusi tāda nīkulīgi gaiša, dzīvojot virs ledusskapja, un šis viss mani ir ievedis viena lielāka smukumpoda mīnusā un kārtīga megapoda nepieciešamībā lielākajam zāmijas augam, jo tam, izrādās, ir traki milzonīgas saknes, kam knapi pietiek vietas podā. Arī lielais ķīniešu naudas koks terakotas podā pieaudzis pilns ar saknēm. Šo visu gan pavasarī, tagad jāliek mierā un jācenšas laistīt retāk, lai nabagi galīgi neatšauj saknes.
Domāju, vai vajag izurbināt pītajiem podiem ar plastmasas iekšu apakšā drenāžas caurumu, ja apakšā uzbēru drenāžas akmentiņus.
Kamēr es nodarbojos ar dārzkopību, suns uzmanīgi mani vēroja un gaidīja pastaigu. Kad ienācām atpakaļ mājās, nožēloju, ka esmu bijusi iepirkties - viņam atkal ir kaut kādi alerģiski izsitumi, droši vien rīt dosimies pie vetārsta. Domāju, ka tas ir no sāls, mūsu rajonā tā uz ielām ir tik daudz, ka skraukšķ zem kājām. Mani tas tā kaitina. Tā sāls ir daudz par daudz. Mājās atnākot, vannā nokratu to no zābakiem, nost birst veseli kristāli kā bieza smilts. Lai gan pēc katras pastaigas skalojam ķepas, esmu novērojusi, ka viņš tāpat tās laiza, varbūt, ka tur kaut kādas sāls paliekas vai arī ārā atrastie gardumi atkal dara savu. Varbūt jāskalo līdz ķepu augšpusei nevis tikai apakšas. Otrdien atnāks arī pūšamais vasks ķepām, varbūt tad situācija būs labāka. Vai arī tas ir biezpiens. Šodien un vakar viņam iedevu, viņam tāaaaaaa garšoja, bet varbūt puncim nepatika. Tā nu mēs gatavojamies kārtējam bankrotam. Tagad mīļuks mierīgi guļ man klēpī, kamēr rakstu pie sava galda, klausos mūziku un baudu jaunizveidoto mājīgumu. | | Monday, November 27th, 2023 | | 3:29 am |
Atziņa, ko šodien pateica Gaisma, ļoti palīdzēja. Tagad saprotu, ka kaut kāda iemesla dēļ tuvība vai tās iespēja mani gandrīz vienmēr iemet bērna lomā. Un tas bērns ir tā pārbijies, ka ne par ko citu nevar padomāt, bēg un grib tuvības “briesmu objektu” dabūt prom pēc iespējas ātrāk.
Kāpēc tā? Es nezinu.
Tagad, kad esmu sapratusi šo un vēl izlasījusi labu metodi emociju nomierināšanai (fokusēties tikai uz emociju fiziskajām izpausmēm, nosvītrojot un izdzēšot visu pārējo), man ne tikai palika vieglāk, bet arī sāka parādīties racionālākas domas.
Mēs Parīzi pat neesam saskaņojuši, kur nu vēl vienojušies, vai vispār gribam mēģināt būt kopā. Nemaz nerunājot par savstarpēji dziļāku pazīšanos, kas varētu būt pamats tuvākām attiecībām. Mēs runājam, bet reti. Es nezinu, kad viņu satikšu, kad būs mūsu nākamā garāka saruna, vai viņš vispār gribētu tikties un tikties ar mani šādu. Šis viss ir ok, un to var noskaidrot, bet es jau biju aizlekusi miljons soļu uz priekšu. | | Saturday, November 25th, 2023 | | 3:58 am |
Varbūt tā destruktīvā lieta varētu būt sēnes vai kāda cita šaubīga substance. Es gan nezinu, kur kaut ko tādu relatīvi droši dabūtu, ar ko relatīvi droši lietotu un kādu efektu tieši es sagaidu, jau atrodoties kaut kādā mentālajā dibenā, bet man vienmēr likušies fascinējoši un pasakaini tie apraksti par “clean slate”. Tomēr, ņemot vērā, ka jau lietoju zāles un esmu kopumā visai nestabila, tādas substances varētu mani iemest vēl trakākā pasaulē.
Rīt terapijā gan jau atklāšu raudāšanas sezonu ar šo terapeiti un padziļināšu vilšanos. Simt punkti viņa man teiks, ka vēl ir daudz laika visu atrisināt, kaut kādu loģisku bulšitu, ko man varētu pateikt kāds garāmgājējs vai mammas draudzene, un šī elle turpināsies. | | 3:53 am |
Ārēji esmu mierīga. Iekšēji manī šobrīd ir tik daudz trauksmes, ka gribas izdarīt kaut ko destruktīvu. Nezinu, kā lai paskaidro to vēlmi, bet agrāk tādas lietas palīdzēja “iziet no sevis”, kaut kā manifestēt sajūtas. Vienīgais es nevaru izdomāt, kas varētu būt tāda destruktīvā darbība. Vispār neko nevaru izdomāt, esmu tajā trauksmē iesprūdusi. Kā E šo iztur nedēļām un pat mēnešiem? Vai viņa atrastu laiku un vēlēšanos ar mani par šo parunāt? | | 1:16 am |
Parīze ir noskaidrojusies. Sākumā likās traki skaisti, tad mani apēda pašas anxis. Tagad šķiet, ka esmu ļoti pazīstamā domu spirālē, no kuras nezinu, vai tikšu ārā.
Lai arī viss jau tā noticis lēnu, man negribas, lai lietas tagad eskalējas, jo es nevaru tikt galā ar vienlaikus pārāk daudz sajūtām, kad runa ir par attiecībām.
Parīze ir skaidrāka kā agrāk, bet es tāpat nezinu, kas tur notiek, kas tur nenotiek, kā lietas attīstīsies un kā tam sagatavoties.
Es jau varu sajust ieteikumu un trulu secinājumu vilni tuvojamies sev tikai iztēlojoties, ka kaut ko no notikušā mēģinātu kādam pastāstīt. Neviens nezina, ja nu vienīgi tagad Tu. 🙂 Un nav jau arī laikam pārlieku daudz ko zināt, pat ja universs man iekšā pamodies, apgriezies un otriem sāniem, un tagad tam ir vēdergraizes. | | Saturday, November 18th, 2023 | | 3:26 am |
Sērijas beigas
Šovakar palika ļoti skumji un vientuļi. Šķiet, suņa, plānu maiņas un darbu dēļ piedzīvoju tik daudz stresa, ka tas iztukšoja manas stresa un emociju tolerances rezerves.
Šonedēļ pabeidzu trīs rakstus tieši kā biju solījusi. Ar to gan ļoti, ļoti lepojos. Turklāt svētdien uzrakstīju arī vienu garāku gabalu. Man varbūt nav klasiskās 9-5 disciplīnas, bet es varu saņemties savā laikā un veidā.
Šķiet, ka tagad gan manas skumjas aicina samazināt tempu, sakārtoties, beidzot aiziet uz bibliotēku un šogad vēl paspēt izlasīt kādu grāmatu arī pašai (pretstatā audioformāta drillēšanai). Vienīgais, kas man pietrūkst, ir kārtīgs, mierīgs, ērts miera stūrītis mājās, kur varētu ieritināties ērtā krēslā zem segas ar tējas tasi un uz pāris stundām, sunim krācot azotē, pazust klusumā. Jāpačeko, varbūt kaut kur var dabūt kādu pieņemamu krēsla variantu lietoto mēbeļu veikalos, lai gan šaubos, ka šobrīd varu to atļauties. | | Wednesday, November 15th, 2023 | | 5:16 am |
5:16
Aizgāju gulēt agri otro vai trešo reizi nedēļas laikā. Murgoju, tagad sāp acis un mugura, un es labāk atceros, kāpēc labprātāk guļu pa dienām mevis naktīm. Dienās ir mazāk murgu, nezinu, kāpēc.
Bet tas cēlums, kas nāk ar agro gulētiešanu, ir tikpat absurds kā spēcīgs. Pamostoties četros ar kaut ko naktī un gaidot, kad varbūt atkal nāks miegs, es jūtos daudz pieaugušāka kā vienkārši četros gaidot, kad man nāks miegs. Ēdu auzu pārslu putru ar kļavu sīrupu un kanēli, pabeidzu rediģēt kādu rakstu, laikam ielikšu mērcēties pupiņas zupai. Vēl varētu nomazgāt traukus, varbūt mazliet pastaipīties, bet ar to mans miega gaidīšanas ideju klāsts arī beidzas.
Sāku klausīties Kevina Vilsona “Nothing to See Here” un secināju, ka gribu atsākt rūpīgāk kopt savu valodu un rakstīšanas tehniku lietojumu. Rakstīšana ir mans amats, un spēja darīt to augstākā mākslinieciskā un saturiskā kvalitātē, iespējams, sajūtu līmenī man ir atšķirība starp “šo varētu darīt jebkurš” un “šo radīju es”. Gribu pati lepoties un ar interesi lasīt uzrakstīto.
5:26. |
[ << Previous 20 ]
|