Atziņa, ko šodien pateica Gaisma, ļoti palīdzēja. Tagad saprotu, ka kaut kāda iemesla dēļ tuvība vai tās iespēja mani gandrīz vienmēr iemet bērna lomā. Un tas bērns ir tā pārbijies, ka ne par ko citu nevar padomāt, bēg un grib tuvības “briesmu objektu” dabūt prom pēc iespējas ātrāk.

Kāpēc tā? Es nezinu.

Tagad, kad esmu sapratusi šo un vēl izlasījusi labu metodi emociju nomierināšanai (fokusēties tikai uz emociju fiziskajām izpausmēm, nosvītrojot un izdzēšot visu pārējo), man ne tikai palika vieglāk, bet arī sāka parādīties racionālākas domas.

Mēs Parīzi pat neesam saskaņojuši, kur nu vēl vienojušies, vai vispār gribam mēģināt būt kopā. Nemaz nerunājot par savstarpēji dziļāku pazīšanos, kas varētu būt pamats tuvākām attiecībām. Mēs runājam, bet reti. Es nezinu, kad viņu satikšu, kad būs mūsu nākamā garāka saruna, vai viņš vispār gribētu tikties un tikties ar mani šādu. Šis viss ir ok, un to var noskaidrot, bet es jau biju aizlekusi miljons soļu uz priekšu.