Below are the 20 most recent journal entries recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ << Previous 20 ]

Wednesday, June 17th, 2026
11:50 pm	#8 Es esmu savās bērnības mājās laukos. Ir silta vasaras diena, visi citi ir kaut kur aizbraukuši, tur esam tikai mēs ar suni un varbūt kaut kur pie jumta korēm ielīduši un siltumā sauļojas kaķi. Vējš purina lapegļu rindu aiz mājas, ābeles dārzā un piemājas mežus. Tas brīdis ir kā viena gara, gadiem ilgstoša izelpa. Suns vispirms izskraida visas malas, lai izostītos, tad izvārtās zālē, bet beigās viņam piemetas zūmiji. Un kas tie ir par zūmijiem laukos, kur ieskriet var nevis sētā, sienā vai mēbelēs, bet tikai pļavā vai mežā, vai uz iebraucamā ceļa! Manām ausīm jāpierod pie tā, ka tikai kaut kur pavisam tālumā var dzirdēt vien atsevišķas mašīnas, bet citādi te ir tikai vēja šalkas un putnu dziesmas, un mūsu soļi uz zemes ceļa. Smaržo pēc svaigi pļautas zāles un malkas grēdas pie šķūņa. Varbūt vēlāk es to sporta pēc paskaldīšu - es dievinu malkas skaldīšanu, un man šī darba ļoti pietrūkst. Garšo pēc zemenēm, kuras tikko saulē sasilušas atradām dārzā. Uz brīdi ieejam mājās un vecajā kafijas automātā uztaisām kafiju "ar putiņām". Tad sēžam ārā - es uz sola, bet suns blakus zālē - un es dzeru vienlaikus gan šo kafiju, gan to, kuru dzēru ar vecmāmiņu, rakstot bakalaura darbu, vakaros ar māsu un pusdienlaikos, kad visi tāpat kā šodien jau bija aizbraukuši savās gaitās, bet es tikai sāku dienu. (Comment on this)
1:41 am	Šodien atkal bija mūzikas diena. 10-15 dziesmas. Vēl guļot sapņoju, ka esmu Derils no “The Office” un piedzīvoju to pēdējo deju, ko viņi dejoja, kad viņš beidza strādāt Dunder Mifflin. Earth, Wind & Fire - Boogie Wonderland. Īstenībā lieliska dziesma. Pēc kādas 10., 15. reizes, kad man galvā uz riņķi bija noskanējis piedziedājums, gan palika neomulīgi. Vidus dziesmas es neatceros (ja neskaita TBBT theme song), bet tās bija lielākoties patīkamas un laida vaļā. Nu, vai es varēju tās palaist. Bet pēdējā dziesma bija gandrīz kā apskāviens no pagātnes - Muse - Blackout. Tā vietā, lai šovakar mēģinātu pazust, es pasēdēšu ar tēju, acīm ciet un to dziesmu. Un būšu pateicīga, ka zāles strādā. (Comment on this)
Tuesday, June 16th, 2026
3:02 pm	#7 Esmu slimojusi jau apmēram mēnesi. Lai gan, ja man kāds jautātu, kad tieši tas sākās, gribētos atbildēt, ka tas vienmēr tā bijis. Neko vairs neatceros. Spēja domāt un fokusēties atstājusi čatu, izmetusi datoru pa logu un nodedzinājusi visas SIM kartes. Es nezinu, kas šis ir, bet zinu, ka esmu vienā no savas dzīves līdz šim zemākajiem punktiem.  Tieši šis mirklis gan ir pat mazliet skaists. Sēžu dīvānā, klēpī dators un pie labā sāna piespiedies suns ar galvu man klēpī. Jā, man nav spēka ieiet dušā. Vai sākt strādāt, lai gan darbu saraksts nav īss. Sunim vajag ausu zāles, pēc kurām nav spēka aiziet. Nāk raudiens. Bet es neesmu viena, esmu drošībā, man ir pilns ledusskapis un, ja es kādam uzprasītu kaut kādu noteiktu palīdzību, visticamāk, to arī saņemtu.  Tas nav nekas.  Vēl viens lielisks brīnums, kas notika šodien - dabūju valsts apmaksātu vizīti pie alergologa ar pirmo zvanu 30. jūnijā. Jāiztur šādi vēl divas nedēļas un varbūt tad labāk zināsim, kas notiek un kas nenotiek. Man niez acis, mute, deguna iekšpuse, atsevišķi ādas laukumi un pat ausu iekšpuse, bet šis kādreiz beigsies. Es gan nezinu, kā viņi uzstādīs diagnozi, ja tas būs kaut kas komplekss, alerģija plus vēl kaut kāds mēsls, jo man liekas, ka šis nevar būt tikai kaut kas viens. Varbūt vēl sūtīs pie LORa. Droši vien vajadzētu saņemties pajautāt to tuvāko dienu laikā, lai nepaildzinātu izmeklējumu laiku.  Vēl man vajadzētu beigt izvairīties no jušanas. Vakaros sēžu un stundām skatos TBBT un paralēli spēlēju tetri. Ir sajūta, ka tā ir mana vienīgā drošības saliņa dienā, kad varu aizmirst, cik slikti, bet tas atņem laiku atpūtai un neko nerisina. Pēc tam tikai vairāk nožēloju, ka esmu izvēlējusies pavadīt savu laiku.  Gribētu iemācīties arī palūgt tuvākajiem cilvēkiem atbalstu, bet īsti nevaru saprast, ko man vajag un kā viņi man varētu palīdzēt. Varbūt vienkārši pietiek ar dalīšanos, ka ir grūti. Then again, esmu slimojusi mēnesi, un visiem droši vien jau krīt nost ausis no manas sūdzēšanās.  Tāpēc es sūdzos te, ha.  (6 Comments |Comment on this)
Saturday, June 6th, 2026
8:28 pm	#6 Es, rēta, izlikos, ka dzīstu. Gaidu, kamēr nožūšu pēc tējas dzeršanas un savas otrās dīvaini sanākušās rabarbermaizes ēšanas. Vienmēr kaut ko samainu vai nu receptē, vai izmantoju citu pannu kā šoreiz, un sanāk kas neparedzēts. Tuvu iecerētajam, bet mazliet dīvains. Šodien izcepu plātsmaizi, kam vajadzēja cepties 35x40 cm metāla pannā, 20x20 stikla pannā. "Kāda starpība?" es nodomāju. Pēc vairāk kā stundas (!) man sanāca kūka ar ļoti biezu, dīvaini brūnu biskvītu un superņammīgu, bet biskvīta biezumam mazliet par plānu, sulīgu virspusi. Īsti nekad neizdodas arī noslīpēt tās receptes, jo pēc pāris reizēm (vai biešu pastas mērces gadījumā - uzreiz) apnīk cept vienu un to pašu. Varbūt ir ok pamēģināt, apmierināt ziņkāri un kaut ko jaunu iemācīties. Varbūt vecmāmiņas vecumā man beidzot sanāks ar pirmo piegājienu. Nākamnedēļ gribu pirmo reizi mūžā izvārīt arī vistas vai cita dzīvnieka zupu. Par šo es īpaši raustos, jo zupas šķiet tik sarežģītas - katrai sastāvdaļai ir savs vārīšanās laiks, nekad neesmu vārījusi kaulus, nu, tur daudz var noiet greizi. Labprāt piezvanītu par šo tantei, jo viņa noteikti māk pēc vecmāmiņas receptes izvārīt lielisku zupu, bet mazliet bail. Neesmu uzturējusi labu kontaktu ar nevienu, kurš nav tieši blakus, un par to ir kauns. Un tad "zvanu tikai tad, kad kaut ko vajag". Viņiem varētu likties, ka man ir vienalga, bet vienkārši nav pieticis spēka. Vai arī tas ir tikai attaisnojums. Nezinu. Draudzene (un internets) teica, ka buljons varētu palīdzēt veseļoties un iedot vajadzīgo, bet vienu pašu buljonu es toč nedzeršu, lai arī cik veselīgs tas nebūtu. Ar sevi ilgi diskutēju arī par sporta zāles abonementu. Lai arī daudz slimoju un pa vidu ir tikai dažas "veselās" dienas, man ir aizdomas, ka kaut cik regulāri jogas vai citi atslābinošie, stiprinošie treniņi arī varētu palīdzēt. Mazāk stresa, sastinguma, veselīga slodze. Bet tās finansiālās saistības mani baida, ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kas notiks ar darba lietām. Vakar koncertā gan uz vienu brīdi izdevās atkal pieslēgties sajūtai, ka es dzīvoju tajā pašā pasaulē, kurā citi. Ka arī es visu varu. Varu saņemties, varu izdarīt, esmu pietiekama. Tas, kā dzīvā mūzika uz brīdi noslauka prātā iebrauktās sliedes un ļauj pievienoties pavisam citai, tīrai, spēcīgai pasaulei, ir tik maģiski! Iešu uz koncertiem vēl. Varbūt tai tantei, kas aiz mums tualetes rindā runāja par "mūzikas terapiju" bija taisnība. Love will tear us apart. Music will put us back together. (2 Comments |Comment on this)
Friday, June 5th, 2026
9:07 am	#5 9.08 Pamodos agri, jo vakar uzrakstīju tikai vienu no pieciem tekstiem. Smadzenes vienkārši atteicās strādāt tālāk. Bet rīta un termiņu iespaidā, šķiet, diezgan labi uzrakstījās vēl divi, kas tagad gaida apstiprinājumu. Lai nosvinētu, ēdu vakar uztaisīto ļoti rabarberīgo un mazliet rūgteno drumstalu kūku ar saldējumu un ķiršu tēju. Domāju par to, kā zāļu apjomā, kuras šobrīd dzeru, vispār var pateikt, kas ir simptomi un kas - blakusparādības. Tagad laikam atceros, kāpēc atmetu zāles iepriekšējo reizi. Šķiet, ka arī līdz galam neuzticos ārstiem, jo tik bieži ir bijis kaut kas nepateikts, līdz galam nenoskaidrots vai pat ignorēts, ka neesmu droša, vai viņi tiešām pievērš uzmanību. Esmu sākusi pati ļoti aktīvi komunicēt, jautāt un atgādināt par simptomiem, un arī tad manī ieklausās katrs ceturtais ārsts. Es ļoti cienu profesiju, bet, šķiet, arī redzu, ko tai nodara tā milzīgā slodze un atbildība, kas ārstiem ir jāpanes. Suns gultā saritinājies kliņģerī šņāc un nemaz negaida, ka kaut kur tik agri viņu vedīšu. Šķiet, šodien jau bija divās čuru pastaigās, lai gan es tajā agrā rīta reibumā īsti pat nepiefiksēju, ka un cik reizes izvedu viņu ārā. Vakar vakarā viņam ļoti smuki sanāca nokomunicēt, ka viņam vajag tieši ārā, nevis ēst. Parasti viņš sāk man ļoti entuziastiski uzbāzties, kašņāties un laizīt muti, kad viņam vajag vienu no diviem. Tad es pajautāju "tev gribas ēst" vai "tev gribas ārā", mēģinot provizoriski pirmo jautāt to, kurš man liekas ticamāks. Ja viņš atbildot vēl vairāk satrakojas un sāk griezties ap savu asi, es zinu, ka vajag. Bet ko darīt, ja pasaki vienu, tad otru, un ir ļoti līdzīgas intensitātes reakcija? Virtuve ir pa kreisi, bet ārdurvis pa labi. Vakar es nostājos durvīs un prasīju viņam parādīt virzienu. Un viņš ļoti smuki arī parādīja, lai gan ir rīma un mani pārsteidza, ka, pat ja viņam vajag čurāt, viņš neizmanto iespēju vispirms padiedelēt ēdienu. Mana suņu mātes sirds par šo bija ļoti lepna. Gaidu, kad klients apstiprinās ierakstu, lai varu to ielikt kanālos. Ja tagad aiziešu gulēt, tas būs pusdienlaika ieraksts. Varbūt tas arī ir OK. Bet vispār arī rīta klusums ir ļoti jauks. (Comment on this)
Thursday, June 4th, 2026
8:36 pm	#4 Rabarberu drumstalkūka un gruži Vakar pēc alerģijas zāļu iepirkšanas domāju, ka šodien varbūt maģiski jutīšos labāk. Šķavas, tekošais deguns un visas niezēšanas tiešām ir beigušās. Bet kakls nodedzis sarkans (kas gan baigi nesāp, jo man ir tas alerģiju sīrupiņš), kājas kļuvušas par pudiņkājām, mazliet reibst galva. Realitāte tāda mazliet vatēta. Tā kā pirms dažiem gadiem pieņēmu liktenīgo lēmumu par pašnodarbinātību, tagad man ar tādu vates galvu būs jāraksta. Kopumā šodien vajadzētu paspēt uzrakstīt kādus piecus ierakstus. Ja vēl uzrakstītu vienu e-pastu, vispār būtu lieliski, bet es jau par tiem pieciem šaubos. Lai tas ritētu vieglāk, atnesu datoru uz virtuvi un mēģināšu rakstīt, kamēr cepas rabarberi. Grūti vispār. (Comment on this)
Wednesday, June 3rd, 2026
6:32 pm	#3 Vakar daudz biju ārā. Vakarā atkal pēkšņi sāka tecēt deguns, tad aizkrita ciet (abi kopā?). Šķaudīju. Un tas mani iepriecināja, jo sapratu, ka man, visticamāk, atkal ir vasaras alerģiskais rinīts. Un to ārstēt ir daudz vieglāk nekā vīrusu saslimšanas, kuras saķer katru nedēļu. Noķēru ārsti, dabūju zāles un nosūtījumu pie alergologa. Nopirku arī kuņģa skābes zāles, jo vakar vakarā vienlaikus ar to šķavu lietu arī sāka dedzināt kuņģi no načos vakariņām. Pa nakti atkal apdega rīkle. Tas ir vnk episki, cik daudz lietu vienlaikus var noiet greizi vienā ķermenī. Tagad turu īkšķus, ka zāles palīdzēs. KOK strādā, AD arī, šie, cerams, arī, es turpinu vazāties pie ārstiem un kādu dienu varbūt atkal jutīšos labi lielāko daļu dienu. Nu, vai vismaz pusi laika? Bet tieši tagad gan es iešu nosnausties, jo vakarnakts gulēšana ar vaļā muti, kamēr pakrūtē deg ugunskurs, īsti neļāva atpūsties. Kas lieliski tagad, kad ārā ir karsti - mums iekšā visu laiku ir vēss. Ne man, ne sunim vairs nevajag vasarā mocīties mūsu pannas dzīvokļa vidē. Ja gribētu, mēs tagad varētu pat ēst ziemas sautējumus! 😀 *** Fuck. Izmērīju temperatūru. Tomēr 37,5, kas nozīmē, ka tā vai nu nekad nebija, vai vairs nav tikai alerģija, lai arī bija visas pareizās deguna, mutes augšpuses un acu niezēšanas. Ārste gan teica, ka alerģijas uzliesmojumi var arī “palaist” laikam vīrusus/infekcijas. To kursu tāpat izdzeršu, bet nu bāc. Manu ārsti tik bieži nemaz nevar dabūt rokā, cik bieži es saslimstu. (Comment on this)
Tuesday, June 2nd, 2026
4:22 pm	#2 Es palikšu nomodā! Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu.  Liekas tik sarežģīti un nogurdinoši:   saģērbties un sataisīties iziešanai no mājas,  saprast, kā tikt uz pirmo lokāciju, kur man jābrauc,  neaizmirst, ko man tur vajag un nezaudēt pārāk daudz laika apmulsumā vazājoties apkārt ("bet ja nu te ir vēl kaut kas, ko esmu aizmirsusi/nezinu, ka man vajag"),  tikt uz pārējām trīs lokācijām (lai gan šaubos, vai uz kaulu iegādi tirgū paspēšu, tā ka divām),  saglabāt mieru cilvēkos, sabiedriskajā transportā, veikalos,  izturēt visas domas un jūtu uzplūdus, kas publiskās vietās ir īpaši kaprīzas ("bet kur iet mana dzīve?!", "kāpēc esmu viena?!", "ko lai es daru ar X, Y, Z?"),  izdomāt, ko ēst, jo kādā brīdī drīz man noteikti atkal gribēsies ēst, bet viss ēdiens liksies pretīgs.  Viens no iemesliem, kāpēc droši vien ir forši būt bagātam, ir iespēja visus tādus mazos krikumiņus atdot darīt kādam citam. Lai gan es nezinu, kā es tad paliktu nomodā un ko īsti darītu. Ja godīgi, šorīt arī domāju, ka absolūti nav pārsteidzoši, ka no rīta negribu celties un vakarā nevaru aizmigt. Viena no galvenajām lietām, kas ļauj man atbrīvoties un justies tā, ka ir nodzīvota jēgpilna diena, ir pietiekami dziļa kopābūšana ar citiem cilvēkiem. Bet man reti ir kopābūšanas plāni, es parasti neizeju pat pastrādāt kafejnīcā (jo uzmini nu - man ir grūti saņemties!) un pret savām patiesajām vajadzībām esmu uzbūvējusi visai pasīvu un izolētu ikdienu.  Nekas. Es varu atrast iespējas būt kopā ar cilvēkiem arī tad, ja nekas liels nav ieplānots. Es varu turēt acis vaļā.  Un, lai arī lēni, smagi un ar apnikuma rūcienu, es varu saņemties iziet no mājas vismaz lai nopirktu kādu daļu no lietām, kas šobrīd ir vajadzīgas.  (Comment on this)
Wednesday, May 27th, 2026
11:41 pm	Izdegšanas dienasgrāmata #1 Tā kā plānoju tuvākajā laikā palielināt aktivitāti darba meklējumos, cenšos sākt aktīvāk domāt arī par komunikāciju sociālajos medijos. Komunicēt kā man patīk, bet laiku pa laikam parādīt arī kādu savu darbu, ar ko lepojos. Šodien gribēju dalīties ar rakstu, kas, šķita, varētu labi aiziet, jo biju tajā īsi intervējusi vienu sabiedrībā visnotaļ mīlētu cilvēku. Tad es izlasīju rakstu. 🤦 Vispirms gribēju cilvēkam, kas publicē tekstus, jautāt, kurš idiots samainīja vietām raksta daļas. Biju uzrakstījusi tik dzīvu tēlojumu raksta sākumā, bet te lasu un tas ir tikai zem trešā apakšvirsraksta. Tad paskatījos savos Google dokumentos un secināju, ka tas idiots esmu es pati. 🤦 🤦 🤦 Un ka īsti nevaru ar to rakstu dalīties, jo ar to galīgi nelepojos - tas sanācis tāds plakans un nedzīvs, bez dvēseles vai stāsta, kuram lasītāju izvestu cauri. Vienvārdsakot, uzkonstruēts, jo tādi man pēdējā laikā (iespējams, vienmēr?) sanāk teksti, kuros jādomā par SEO, klienta vēlmēm, auditoriju un visām citām figņām, kamēr mani steidzina projvads un bailes no nenopelnītas iztikas. Palika baigi bēdīgi. Man bija tik labs materiāls, pat relatīvi pozitīvas jūtas pret tēmu, lieliski kontakti, kurus palīdzēja iegūt paziņa, un beigās sanāca čušš. Tagad skatos Clue, kad to rakstu cepināju. Nebrīnos, ka nekas labs nesanāca. Tas bija mēnesis, kad sāku lietot KOK, jo veseli trīs ārsti teica, ka tas ir vienīgais veids, kā samazināt asiņošanas apjomu, dabūt atpakaļ normālus dzelzs un feritīna līmeņus, novērst garastāvokļa svārstības utt... OK, sāku dzert KOK. To jāsāk dzert ar pirmo mēnešreižu dienu. Es biju sacerējusies, ka šoreiz būs vieglākas mēnešreizes, bet nebija. Tās bija smagākas, sāpīgākas, pēc tām es saslimu un tad man bija reāli sāpīga nepatīkama ovulācijas nedēļa. Visu šo laiku simptomi, kurus ārsti solīja salabot ar KOK, vienkārši turpinājās. Lieki piebilst, ka lielu daļu manu balto apeņu var izmest. Nu, un tādā sāpju, spēku izsīkuma un vispārējā kartupeļa stāvoklī es rakstīju rakstu, ar ko biju cerējusi lepoties. Un nelepojos. Un tagad es meklēju darbu, kurā man vairs nebūtu jāraksta, jo mums ar rakstīšanu, šķiet, viss ir cauri. "Vienīgā" problēma - es īsti neko citu neesmu darījusi. Negribētos savā vecumā arī visu sākt pavisam no jauna kā baristai vietējā kafejnīcā. Un tieši tāpat kā es nezināju un turpinu nezināt, ka/kā uzrakstīšu katru nākamo rakstu, es nezinu kā izkulšos no visa šī sviesta. (1 Comment |Comment on this)
Monday, April 21st, 2025
12:01 pm	Tas ir tik nogurdinoši - mēģināt strādāt radošu darbu, mēģināt darīt jebko jēgpilnu, kamēr man galvā kā vista uz laktas sēž demons, kas visu laiku, dažādās variācijās kladzina: "Tu esi nekas, tu esi mazāk, kā nekas, izniekota vieta, izniekots laiks, vilšanās, dziļa, dziļa vilšanās." Īpaši nežēlīgi šis ir, kad mēģinu pavadīt laiku ar sev mīļajiem vai darīt ko tādu, kas man patiesi patīk. Tad mana ļaunā, demoniskā vista ir sevišķi nešpetna. Tā pamostas un ar atjaunotas intensitātes indes devu salīdzina mani ar mīļajiem ("skaties, kādas lieliskas īpašības ir viņos! bet tu... nu jā, bēdīgi"), ar lieliskiem cilvēkiem, ko man ir tas prieks un gods intervēt ("bet KĀPĒC tu esi tu, nevis viņi?!") un pat seriālu varoņiem, kurus mēģinu piedzerties, lai aizmirstos ("tu gan tā nevarētu, paskaties, cik cēls un spēcīgs tēls un cik tālu no jebkā tamlīdzīga esi tu"). Nu kā pie joda lai pastrādā, kad tā nebeidzamā kladzināšana vienkārši nerimstas?! Tas, protams, ir retorisks jautājums, - lūdzu demoniskas cilvēkvistas neuzbāzties ar neaicinātiem padomiem, skaidrojumiem un ieteikumiem. Lai gan lieliski arī saprotu, ka tādu kladzinātāju apturēt ir grūti. (3 Comments |Comment on this)
Thursday, July 18th, 2024
9:48 pm	Numbing Biju izstrādājusi tik efektīvu sistēmu, kā menedžēt sajūtas, ar kurām īsti netieku galā, ka paspēju aizmirst, kādas tās bija. Šodien paliku bez sava plākstera, kas, starp citu, nav alkohols vai heroīns, bet grāmatas. :D Atcerējos, ko negribēju visu šo laiku just, nepavisam neesmu sajūsmā, un tuvākajā laikā atjaunošu savus krājumus. Tas ir šausmīgi - just to vientulību, izolētību un gandrīz neesamību, kādu jūtu. Es nebrīnos, ka negribu to just, un meklēju visas iespējas to aizpildīt. Gan jau, ka tas nav veselīgi, bet īsti neredzu, kā vēl ar to varētu tikt galā. Man nav piekļuves un pagaidām arī nesaprotu, kā varētu radīt piekļuvi tādam tuvības un kopābūšanas līmenim, kāds man vajadzīgs. Vai arī nav sanācis šo izveidot vienkārši. Man liekas, ka varbūt esmu viens no tiem dzīvnieciņiem, kas laimīgs jūtas tikai pārī vai kompānijā, tas ir manā DNS. Varbūt es to varētu dot pati sev. Es nezinu. Varbūt es varētu darīt kaut kādas klātesamības lietas un justies vairāk kopā ar sevi. Vai tā ir lieta? Vai kādam kaut kas tāds sanāk? Man nav ne jausmas. Ja es kādreiz atkal iešu terapijā, gan jau viņi gribēs, lai es šo izjūtu, atrodu tam cēloni un atrisinu. Bet šis varētu būt aiz kalniem. Šķiet, tā esmu jutusies vienmēr, kad neesmu ciešā ikdienas kontaktā ar citu savu "galveno socializācijas personu". Vai tā ir vienkārši nedrošā piesaiste? Drošības trūkums sevī? Es te minu lietas, bet manī iekšā no sliedēm brauc nost vilcieni, neviens atiešanas saraksts nedarbojas, un nobraukti tiek gan indivīdi, gan grupas bez īpašas izvēles izdarīšanas, jo tieši tāda līmeņa haoss ir tur iekšā. Šodien esmu padarījusi maz, šonedēļ esmu strādājusi brīvākā režīmā, tāpēc varēšu atkal lāpīt caurumus brīvdienās. Mērķus es sasniegšu, bet šis ir drusku bs. Varbūt arī tā strādāšana ir grūtāka, jo esmu nemierā. Gan jau. Man tik ļoti apnicis tik daudz un tik neērti just. (1 Comment |Comment on this)
Monday, May 27th, 2024
1:17 am	Ierosināju par vienu lietu samazināt izmaksas VB, piedāvājot savu risinājumu tā vietā. Protams, ka sākās strīds. Anksis pacēlās debesīs, apmeta salto, tad ienira atpakaļ ķermenī. Pastaigājoties ar suni, klausījos un mēģināju sekot meditācijām. Palika mazliet vieglāk, bet grūti arī tām koncentrēties, jo emocijas plūst pāri malām. Ārā smaržo pēc pirts un linsēklu eļļas, to jutu garajās ieelpās. Skaista smarža. Ir sajūta, ka šo varbūt varētu izrunāt ar draudzeni, bet zinu, ka viņai jau ir stresains laiks, grūtības ar garīgo veselību, un tieši šobrīd papildu stress varētu viņu tiešām ievainot. Tomēr ruminējot un atturoties padaru situāciju tikai sliktāku. Viss pilns ar senu rēgu projekcijām. Šķiet, ka bērnības traumas ir kā krava saplīsušu spoguļu lausku. Grūti saprast, kur ir taisnība. Viss liekas tāds dubļains. Bet man vienalga nevajag padomu un viedokli, liels paldies. (Comment on this)
Sunday, May 26th, 2024
5:19 pm	Citās ziņās - šķiet, ka man pilnībā vai gandrīz pilnībā beigušies zibšņi. Pavisam zāļu ietekme vēl laikam nav beigusies, jo dažas no to lietošanas laika blakusparādībām vēl vāji, bet ir te. Ir tiešām grūti salīdzināt, vai tagad jūtos labāk vai sliktāk. OCD simptomi ir diezgan viegli vai menedžējami. Iespējams, ka es savus demonus pazīstu tik labi un tik intīmi, ka tie mazliet zaudējuši savu asumu un krāsas manās acīs. Pazudis stress par to, vai paspēšu nopirkt zāles, vai pietiks tam naudas, vai atcerēšos tās iedzert un par naudu recepšu atjaunošanai. Miegs ir ok naktīs un pazudusi nepārvarama vēlme gulēt dienā. Es teiktu, ka bilance nav superslikta. Gribu kaut kad nodot asinis, lai nosvinētu, ka tagad es to varu darīt. (Comment on this)
5:04 pm	Rakstu, jo cenšos saprast, kā es jūtos un ko man vajag. Laikam jūtos iesprūdusi. Ļoti daudz negatīvo emociju bijis pēdējā gada-divu laikā, un es neesmu varējusi īsti tikt ar to galā. Iespējams, ka tas sākās, kad pametu savu ilgāko terapiju. Viņa man palīdzēja sajust sevi un nebūt visu laiku sasprindzinātai. Tam, ka tevi kāds atbalsta bez nosacījumiem un savām receptēm un interpretācijām, cenšoties maksimāli labi saprast, ir tāda ļoti atmaidzinoša ietekme. Es ilgi neesmu to piedzīvojusi un, šķiet, līdz galam nemāku iedot pati sev. Pašlaik mani visvairāk nomāc cerības un cerīguma trūkums. Vēl pagājušajā gadā man šķita, ka varēšu iziet kādu kursu, terapeitisko programmu vai koučingu, kur man palīdzēs saprast, kādi ir mani partnera meklēšanas paterni, piesaistes stili un uzvedība, palīdzēs, kopā strādājot, šo salabot. Tad es noskaidroju, cik tas maksās, un kopš tā laika cerība mani šajā jomā ir pametusi. Turklāt es lieliski arī apzinos, ka tās programmas sastāv no 70% mārketinga un varētu arī nedarboties, atstājot mani vēl bēdīgākā situācijā. Kaut kad pavasarī biju satikusi čali, kurš man tiešām likās interesants, pirms tam satiku vēl vienu cilvēku, ar kuru šo piedzīvoju abpusēji, bet viss šis izjuka. Es laikam paguru. Turklāt ir grūti meklēt partneri, kad pati nejūtos kā sevis "labākā versija", nejūtos, ka varētu ar sevi lepoties. Kaunos par sevi. Nemaz jau nerunājot par darba lietām - tas scam pāris dienu darbs, tad lielais projekts, kuru pats pasūtītājs nespēja ieviest un apstrādāt. Šķiet, ka tā vietā, lai būvētu cerību, prieku un baudu savā dzīvē, es krāju vilšanās un izmantoju tās kā režģus savam būrim. Tā vēl aizvien ir drošāk? Kāpēc tā vēl aizvien liekas drošāk?! Es padodos atkal un atkal, atmetu cerības, un tad man jālasa sevis gabaliņi atkal atpakaļ. Pa to laiku kāds jau atkal ir pazudis, un es pati vairs sev neredzu jēgu. Es jūtos pazudusi, nobijusies, vīlusies, sāpināta, pieaugusi, atsvešināta un vienlaikus arī spējīga ar to visu strādāt. (6 Comments |Comment on this)
Sunday, May 19th, 2024
3:58 pm	Venting Esmu tik dusmīga. Negribu šo gāzt uz galvas kādam no draugiem, vismaz ne pa tiešo. Varbūt te izdosies nodzīt pirmo karstumu. Nezināju, cik citu kāzas arī viesiem var būt dārgs pasākums. Bez pamata lietām kā kleita un kurpes, ko vēl varbūt var aizņemties, un ceļa, laika, suņa aukles, klāt nāk vēl diezgan liela summa sagaidītās dāvanas, vēl vienas dāvanas, jo laikam ir pieņemts tā dāvināt, klāt, protams, nāk arī vecmeitu ballīte. Kas ir ok, es saprotu, ka to vajag nosvinēt un man pat to gribas. Bet tā, protams, atkal ir laba summa klāt tam visam, kas turpina augt ar katru nākamo pievienoto aktivitāti. Un tagad meitene, kas šo organizē, sāk vēl dirsties, ka visi aktīvi neiesaistās organizēšanā, lai gan pati šo uzņēmās. Bļeģ, man gribas viņām abām pateikt, lai pišas dirst. Esmu vairākus mēnešus ļoti smagi strādājusi, knapi turējusies virs ūdens, brīžiem man nav bijis, ko ēst, un es visu laiku esmu stresā par to, vai varēšu atļauties arī nākamā mēneša īri. Lai piedalītos visā šajā pasākumā, man ir jāstrādā dubultdaudz. Kā frīlancerim tas ir sarežģīti, jo klienti te parādās, te kaut kur pazūd, viņiem mainās plāni, kāds nokavē rēķina apmaksu un viss šis bs. Bet es cīnos un aizvien labāk tieku ar šo galā. Tomēr tas paņem diezgan daudz manas uzmanības, tas ir nereāli stresaini, un neviena no viņām šajā visā mav man blakus. Viņas mav bijušas blakus ne grūtībās, ne svētkos. Un tai organizētāju meitenei ir darbs, kurā viņa faken neko nedara, laba alga, viņa staigā apkārt pa terasēm un kvasī, bet ķipa man vēl ne tikai jāraujās pušu, lai atļautos viņas izplānoto, bet vēl arī kaut kā jāatrod laiks organizēšanai. Ko es pat teicu; ka atradīšu, bet ne uzreiz kā viņa uzsvilpj. Negribu sabojāt draudzenei kāzas, tāpēc ciešos. Negribu neko teikt. Bet es reāli vairs negribu arī būt šajās “draudzībās”. * Es arī saprotu, ka nav pareizi, ka neesmu viņām godīgi pateikusi, kā jūtos. Neesmu bijusi atklāta šajās draudzībās. Varbūt manas dusmas par viņu nebūšanu manā dzīvē arī nav īsti pamatotas. Es pati arī neesmu bijusi gana pieejama. Esmu turējusi sevī aizvainojumu, vilšanos un dusmas, un tagad tās ir uzrūgušas tik tālu, lai apēstu visu, kas tām apkārt. Un es izvēlos tās dusmas, jo man tā acīmredzot ir vieglāk. Jo citādi man būtu jāatzīst, ka man ir bijis bail prasīt to, ko man vajag, bail pateikt, ko domāju, un esmu bijusi dziļi sāpināta par to, ka, lai arī mēģināju šīs draudzības stiprināt, tāpat esmu jutusies kaut kur ārpusē, vienmēr rokas stiepiena attālumā. Un tagad es tāpēc esmu tik dusmīga, ka ienīstu. Kādā brīdī es skatīšos atpakaļ un varbūt redzēšu šo kā prāta aptumsumu. (2 Comments |Comment on this)
Tuesday, March 19th, 2024
3:58 am	Tapering off Aizmigu, jūtoties labi, mirklī un pareizi. Pamodos pēc trijiem no skaņām, ko izdevu murgā. Es biju bandu karā, pretējā banda sāka šaut virsū ar lielgabaliem, un īsi pēc mirkļa, kad sapratu, ka miršu, sapratu arī, ka man jāiet nošaut savs suns. Sapņa loģika: viņam citādi būs jāatrod mans līķis, viņam būs par mani jāsēro. Nomoda loģika: kāpēc mans sims bija mājās, kad notika apšaude, ja par to bija zināms jau iepriekš?! Lai vai kā, pamodos ar smilkstu, aizgāju izmazgāt zobus un nomazgāt seju, uzvilku pidžammu un gribu paraudāt. Pagaidām vēl aizvien nevaru, bet jūtu bēdas tieši zem apziņas ledus, tik ļoti plāna, bet nepārvarama. Daudz karu, baiļu un zaudējumu pēdējo nakšu murgos. Vai tas viss tagad kā pagājušās ziemas slīkonis nāks uz augšu? (Comment on this)
Thursday, March 7th, 2024
5:46 pm	Kāpēc es gribu šobrīd iet gulēt? Īsumā: Visa šķiet par daudz. Finansiālā situācija, par kuru es negribu šobrīd izplūst, ir bēdīga. Tad vēl ir darbu kaudze, kas jāizdara. Tiklīdz sāku strādāt, smadzenes aizmiglojas, sāku knosīties un gribas būt kaut kur citur. Mans darba temps līdz ar to nepalīdz ar pirmā punkta risināšanu. Man jau vismaz divas nedēļas nebeidz sāpēt spranda pat pēc vingrošanas. Ir riebīgi sēdēt pie datora ar tādu. Gribas raudāt, bet nevaru. Gribas kliegt, bet reti spilvena tuvumā. Jūtos ļoti nogurusi, lai arī neesmu neko pārlieku daudz darījusi un man pieejamas labas atpūtas iespējas, ko arī izmantoju. Ir tik daudz risināmo jautājumu (dzīvesvietas maiņa, darba meklējumi, potenciāla profesijas maiņa, vientulība, suņa apmācība, mentālā un fiziskā veselība), ka ir sajūta, ka slīkstu. ' Jūtos mentāli izdegusi. Gribu strādāt dārzā, dzīvot laukos un daudz mazāk domāt. Jāatrod tikai kaut kāda nebūt taciņa uz šo stāvokli. (Comment on this)
Saturday, February 24th, 2024
7:37 pm	24.02.2024. Šodien kaut kur iekšā, tuvu pie realitātes virsmas jūtu lielu, iesprūdušu raudienu. Sajūta, ka tas iesals zem ledus kā gaisa burbulis vai lēnām peldēs tālāk, meklējot izeju. Mazliet varu tam pieskarties, bet nevaru aptvert. Nevaru saņemties visu nedēļu: darbam, piedzīvojumiem, dzīvei, sunim. Labi, la viņš ir tik uzstājīgs un rāda man, kas viņam vajadzīgs, kad tas viņam vajadzīgs, citādi es varbūt vispār neceltos. Apnicis cīnīties, saņemties, paciesties un samierināties, bet nevaru dabūt uzrāvienu. Pabeidzu savu gandrīz romanci ar D un par to priecājos. Lepojos ar sevi, ka ļāvu sev šoreiz iepazīties lēnām, nelēkt aizā uz galvas, nenodot sevi un nemeklēt attaisnojumus viņa uzvedībai, kas galīgi nesakrita ar vārdiem. Bija vilšanās, bet ne tuvu ne tik spēcīga kā tad, kad ļauj sev aiziet neprātā piemajās pāris sekundēs. Bija pāris patīkamu randiņu, es atklāju, ka vēl diezgan daudz esmu spējīga just, un tas viss ir ļoti labi. Nezinu, ko darīšu tālāk, jo pie lietotnēm neparko negribas atgriezties. (Comment on this)
Monday, February 19th, 2024
11:24 pm	Nezinu, kāpēc neesmu šo izdarījusi līdz šim, bet, lai cik arī tas varbūt neliktos riebīgi, nākamajās mēnešreizēs izmantošu menstruālo piltuvi un visu sakrāto liešu iekšā burciņā, lai pēc tam izdzertu. HAHAHHAHAHAHAHHA Es nevarēju noturēties neuzrakstīt tādu riebīgu teikuma nobeigumu. Īstenībā gribu izmērīt, cik ml no manis patiešām iztek, jo neticu, ka tā ir tikai trešdaļa krūzītes jeb 80 ml. Tā nu gribu savu sajūtu pārbaudīt. Šajās reizēs bija vismaz trīs dienas, kad vienkārši gulēju gultā un nevarēju pakustēties, jo nebija spēka. Miegs tik dziļš un pretīgi nosvīdis kā drudža kratītajiem. Par murgiem arī nebiju sajūsmā: vienā pazaudēju suni, citā atgriezos universitātē pie visu laiku nemīļākajām istabas biedrēm, vēl citā atkal satiku tēti. Sākumā arī, šķiet, īslaicīgi biju zaudējusi saprātu hormonu svārstību dēļ un nonācu kaut kādā paralēlajā pārjūtīguma universā, ar ko pēc pāris dienām vairs nejutu nekādas saistības. Turklāt no jaunajām zālēm zibšņu vietā tagad ir vienkārši elektrificētu smadzeņu sajūta. Tā, it kā būtu zibšņi, tikai nepārtraukti, bez tā iesitiena, kā nemitīga, zema strāvas padeve. Ar iepriekšējām zālēm no zibšņiem varēja tikt vaļā, iedzerot pustableti vakarā: tad tas pusizvadīšanās periods vai kāviņutursauca pagarinājās/atjaunojās un atcelšanas zibšņi beidzās. Ar šīm zālem elektrības sajūta tikai palielinās ar zāļu devas palielināšanos. Droši vien laiks atkal norunāt vizīti pie ārsta, tikai jautājums, kad tai vēl sapelnīšu naudu. (3 Comments |Comment on this)
Thursday, February 15th, 2024
2:05 am	2:05 Šodien biju plānojusi uzrakstīt trīs rakstus, uztaisīt divus dizainus, uzrakstīt postu, sarakstīt tekstus vienam klientam un vēl paspēt laikā aiziet gulēt. Ko es no tā izdarīju? Vienu rakstu un tā raksta dizainu. Tā nu rīt man jāuzraksta divi raksti, jāuztaisa dizains un posts, un jāsaraksta teksti vienam klientam. Būtu labi arī par to visu izrakstīt uzreiz arī rēķinus. Tas ir - ja es gribu nomaksāt īri un pievienoto bonusu ar nekļūšanu par bezpajumtnieci, kam šomēnes esmu tuvāk nekā jebkad. Kāpēc? Jo man ir lieliskas plānošanas spējas, tāpēc! Tāpat man ir nepārspējamas darba spējas. Un tas ātrums-švirkts, un pēc viena uzdevuma sākšanas esmu jau nākamajā mēnesī! (Comment on this)