Numbing
Biju izstrādājusi tik efektīvu sistēmu, kā menedžēt sajūtas, ar kurām īsti netieku galā, ka paspēju aizmirst, kādas tās bija. Šodien paliku bez sava plākstera, kas, starp citu, nav alkohols vai heroīns, bet grāmatas. :D Atcerējos, ko negribēju visu šo laiku just, nepavisam neesmu sajūsmā, un tuvākajā laikā atjaunošu savus krājumus. Tas ir šausmīgi - just to vientulību, izolētību un gandrīz neesamību, kādu jūtu. Es nebrīnos, ka negribu to just, un meklēju visas iespējas to aizpildīt. Gan jau, ka tas nav veselīgi, bet īsti neredzu, kā vēl ar to varētu tikt galā. Man nav piekļuves un pagaidām arī nesaprotu, kā varētu radīt piekļuvi tādam tuvības un kopābūšanas līmenim, kāds man vajadzīgs. Vai arī nav sanācis šo izveidot vienkārši. Man liekas, ka varbūt esmu viens no tiem dzīvnieciņiem, kas laimīgs jūtas tikai pārī vai kompānijā, tas ir manā DNS.

Varbūt es to varētu dot pati sev. Es nezinu. Varbūt es varētu darīt kaut kādas klātesamības lietas un justies vairāk kopā ar sevi. Vai tā ir lieta? Vai kādam kaut kas tāds sanāk? Man nav ne jausmas.

Ja es kādreiz atkal iešu terapijā, gan jau viņi gribēs, lai es šo izjūtu, atrodu tam cēloni un atrisinu. Bet šis varētu būt aiz kalniem.

Šķiet, tā esmu jutusies vienmēr, kad neesmu ciešā ikdienas kontaktā ar citu savu "galveno socializācijas personu". Vai tā ir vienkārši nedrošā piesaiste? Drošības trūkums sevī? Es te minu lietas, bet manī iekšā no sliedēm brauc nost vilcieni, neviens atiešanas saraksts nedarbojas, un nobraukti tiek gan indivīdi, gan grupas bez īpašas izvēles izdarīšanas, jo tieši tāda līmeņa haoss ir tur iekšā.

Šodien esmu padarījusi maz, šonedēļ esmu strādājusi brīvākā režīmā, tāpēc varēšu atkal lāpīt caurumus brīvdienās. Mērķus es sasniegšu, bet šis ir drusku bs.

Varbūt arī tā strādāšana ir grūtāka, jo esmu nemierā. Gan jau. Man tik ļoti apnicis tik daudz un tik neērti just.