Rakstu, jo cenšos saprast, kā es jūtos un ko man vajag.

Laikam jūtos iesprūdusi. Ļoti daudz negatīvo emociju bijis pēdējā gada-divu laikā, un es neesmu varējusi īsti tikt ar to galā. Iespējams, ka tas sākās, kad pametu savu ilgāko terapiju. Viņa man palīdzēja sajust sevi un nebūt visu laiku sasprindzinātai. Tam, ka tevi kāds atbalsta bez nosacījumiem un savām receptēm un interpretācijām, cenšoties maksimāli labi saprast, ir tāda ļoti atmaidzinoša ietekme.

Es ilgi neesmu to piedzīvojusi un, šķiet, līdz galam nemāku iedot pati sev.

Pašlaik mani visvairāk nomāc cerības un cerīguma trūkums.

Vēl pagājušajā gadā man šķita, ka varēšu iziet kādu kursu, terapeitisko programmu vai koučingu, kur man palīdzēs saprast, kādi ir mani partnera meklēšanas paterni, piesaistes stili un uzvedība, palīdzēs, kopā strādājot, šo salabot. Tad es noskaidroju, cik tas maksās, un kopš tā laika cerība mani šajā jomā ir pametusi. Turklāt es lieliski arī apzinos, ka tās programmas sastāv no 70% mārketinga un varētu arī nedarboties, atstājot mani vēl bēdīgākā situācijā.

Kaut kad pavasarī biju satikusi čali, kurš man tiešām likās interesants, pirms tam satiku vēl vienu cilvēku, ar kuru šo piedzīvoju abpusēji, bet viss šis izjuka. Es laikam paguru. Turklāt ir grūti meklēt partneri, kad pati nejūtos kā sevis "labākā versija", nejūtos, ka varētu ar sevi lepoties. Kaunos par sevi.

Nemaz jau nerunājot par darba lietām - tas scam pāris dienu darbs, tad lielais projekts, kuru pats pasūtītājs nespēja ieviest un apstrādāt.

Šķiet, ka tā vietā, lai būvētu cerību, prieku un baudu savā dzīvē, es krāju vilšanās un izmantoju tās kā režģus savam būrim. Tā vēl aizvien ir drošāk? Kāpēc tā vēl aizvien liekas drošāk?!

Es padodos atkal un atkal, atmetu cerības, un tad man jālasa sevis gabaliņi atkal atpakaļ. Pa to laiku kāds jau atkal ir pazudis, un es pati vairs sev neredzu jēgu.

Es jūtos pazudusi, nobijusies, vīlusies, sāpināta, pieaugusi, atsvešināta un vienlaikus arī spējīga ar to visu strādāt.