Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Saturday, November 18th, 2023
3:26 am	Sērijas beigas Šovakar palika ļoti skumji un vientuļi. Šķiet, suņa, plānu maiņas un darbu dēļ piedzīvoju tik daudz stresa, ka tas iztukšoja manas stresa un emociju tolerances rezerves. Šonedēļ pabeidzu trīs rakstus tieši kā biju solījusi. Ar to gan ļoti, ļoti lepojos. Turklāt svētdien uzrakstīju arī vienu garāku gabalu. Man varbūt nav klasiskās 9-5 disciplīnas, bet es varu saņemties savā laikā un veidā. Šķiet, ka tagad gan manas skumjas aicina samazināt tempu, sakārtoties, beidzot aiziet uz bibliotēku un šogad vēl paspēt izlasīt kādu grāmatu arī pašai (pretstatā audioformāta drillēšanai). Vienīgais, kas man pietrūkst, ir kārtīgs, mierīgs, ērts miera stūrītis mājās, kur varētu ieritināties ērtā krēslā zem segas ar tējas tasi un uz pāris stundām, sunim krācot azotē, pazust klusumā. Jāpačeko, varbūt kaut kur var dabūt kādu pieņemamu krēsla variantu lietoto mēbeļu veikalos, lai gan šaubos, ka šobrīd varu to atļauties. (Comment on this)
Wednesday, November 15th, 2023
5:16 am	5:16 Aizgāju gulēt agri otro vai trešo reizi nedēļas laikā. Murgoju, tagad sāp acis un mugura, un es labāk atceros, kāpēc labprātāk guļu pa dienām mevis naktīm. Dienās ir mazāk murgu, nezinu, kāpēc. Bet tas cēlums, kas nāk ar agro gulētiešanu, ir tikpat absurds kā spēcīgs. Pamostoties četros ar kaut ko naktī un gaidot, kad varbūt atkal nāks miegs, es jūtos daudz pieaugušāka kā vienkārši četros gaidot, kad man nāks miegs. Ēdu auzu pārslu putru ar kļavu sīrupu un kanēli, pabeidzu rediģēt kādu rakstu, laikam ielikšu mērcēties pupiņas zupai. Vēl varētu nomazgāt traukus, varbūt mazliet pastaipīties, bet ar to mans miega gaidīšanas ideju klāsts arī beidzas. Sāku klausīties Kevina Vilsona “Nothing to See Here” un secināju, ka gribu atsākt rūpīgāk kopt savu valodu un rakstīšanas tehniku lietojumu. Rakstīšana ir mans amats, un spēja darīt to augstākā mākslinieciskā un saturiskā kvalitātē, iespējams, sajūtu līmenī man ir atšķirība starp “šo varētu darīt jebkurš” un “šo radīju es”. Gribu pati lepoties un ar interesi lasīt uzrakstīto. 5:26. (Comment on this)
Wednesday, July 12th, 2023
7:41 pm	Darba-sevis analīze jeb kāpēc es šodien biju tik bēdīga Sāksim ar to, ka manas pirmās darba domas jau no mazotnes bijušas par to, ka man patīk darīt vienu ļoti konkrētu darbu (šeit konfidencialitātes vārdā sauksim to par vienradžu zīmēšanu) UN jebko, ar ko varu dot tiešu pienesumu citu dzīvēm. Vienradžu zīmēšana jau visai agri bija process, kas man labi padevās, es sāku to dziļāk profesionāli iepazīt un praktizēt jau pirms 9. klases un pēc dažādiem dzīves līkločiem krietni vēlāk atklāju, ka VIENRADŽU ZĪMĒŠANU VAR APVIENOT AR PALĪDZĒŠANU CILVĒKIEM! Kā jau katrā labā stāstā, man bijis jāsaskaras ar visai daudz šķēršļiem. Piemēram, mans absolūtais biklums padarīja mani tikpat nepiemērotu šim darbam kā ģībšana, ieraugot asinis, varētu traucēt kļūt par ķirurgu. Manai jau biklajai sev bija jātiek galā ar papildus milzu kaunu par to, ka tāda esmu, bet es tiku galā ar abām šīm lietām, burtiski izlaužoties tam cauri. Bija arī citi šķēršļi, piemēram, finansiāla atbalsta (par citiem atbalsta veidiem nemaz nerunājot) trūkums no vecākiem jau vidusskolas un kur nu vēl augstskolas laikos, kas padarīja par ļoti sarežģītu uzdevumu cīnīties par sapņu darbu, kam gribējās, lai to iekaro, jo..., nu, man gribējās ēst un dzīvot zem jumta, un tam vajadzēja tūlītēju ienākumu plūsmu. Viens no nopietnākajiem šķēršļiem bijis tas, ka industrija, kurā es varētu palīdzēt cilvēkiem zīmējot vienradžus, ir maza, it sevišķi Latvijā. Šaura, prasīga klints, kurā iegraužas stiprākie (bet, manuprāt, ne vienmēr kvalitatīvākos vienradžus zīmējošie) cilvēki. *** Šobrīd esmu tādā pagrieziena vai cīņas brīdī pati ar sevi, jo man ir bijis un regulāri piedāvā citus darbus industrijā, kas ir liela, resna, naudīga, kur var zīmēt vienradžus, bet darīt to lielākoties tieši kompāniju peļņas labā. Savā iepriekšējā darbā mēģināju sevi maksimāli noskaņot tam, ka man ir iespēja iemācīties zīmēt korporatīvā vidē ļoti konkurētspējīgus vienradžus un tas varētu palīdzēt vēlāk. Tas bija interesanti, kamēr tas bija jauns izaicinājums un man bija iespēja novērtēt sava darba efektivitāti. (Mums nebija KPI's, nekā tamlīdzīga.) Es tiešām iemācījos labi zīmēt vienradžus jomā, kas man absolūti neinteresēja. Bet lielāko daļu laika tajā darbā biju nogarlaikojusies līdz absolūta morāles zuduma līmenim. Es vareni turējos, ilgi, bet pēc zināma laika vienkārši nespēju vairs pat klausīties darba uzdevumus. *** Šodien saņēmu uzdevumu līdzīgā darbā. Man vajag labu ienākumu plūsmu, viņi piedāvā lieliskus noteikumus, bet es nespēju pat to uzdevumu izlasīt. Savukārt jomā, kas mani interesē un kurā šodien saņēmu atteikumu (jā, es tikko pārbaudīju) nav vakanču. Tu vari kaut ko darīt freelancā un nopelnīt sev kabatas naudu, bet tas nenomaksā īri un pārējos rēķinus. *** Es esmu tik ilgi sevi lauzusi. Kaut kas manī iekšā atsakās tālāk lūst un viss. Iespējas, ko redzu - zīmēt vienradžus ārzemēs, kas man ļoti patiktu, bet varētu būt vēl sarežģītāks tirgus, ko iekarot (un man ne pārāk veicas jau ar vietējo pīļu dīķi) vai atmest vienradžus un mēģināt pārkvalificēties citā jomā, kurā varu palīdzot cilvēkiem nomaksāt rēķinus. Ilgtermiņā man gan šķiet, ka tikai abu šo procesu kombinācija mani patiešām piepilda. Ilustrācijai - uzdevumu no stilīgās, naudīgās, bet man neinteresantās kompānijas ar pūlēm knapi pārskatīju šodien un nevaru pierunāt sevi uzmest tam pat vēl vienu aci. Savukārt darbam, ko tikko nedabūju, man bija saraksts ar vismaz 25 idejām (ja neskaita idejas, kas izrietēja no idejām), pusei no tām rodoties riteņbrauciena attālumā no darba intervijas uz mājām. *** Šķiet, ka ir laiks vēlreiz drusku paraudāt. (2 Comments |Comment on this)
11:27 am	Viņi izvēlējās kādu citu. Esot bijuši sajūsmā par manu mājasdarbu, gribot sadarboties freelance režīmā un nākotnē cerot, ka atbrīvosies vēl kāda vieta. Man ir pavisam bēdīgi. (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, July 11th, 2023
11:27 pm	Šodien vajadzēja atnākt ilgi gaidītajai atbildei par manu sapņu darbu. Es biju gatavojusies labam variantam un sliktam variantam, bet nekādam, lūk, gan es nebiju gatava. Nesaņēmu pat ziņu par to, kāpēc viņi ar šo kavējas, bet kopumā tagad man ir slikta sajūta un bēda par rezultātu, kāds tas man provizoriski liekas tagad. Neko negribas darīt, bet traki daudz jāpaveic. Tā, ka neko. Pieņemu, ka varbūt netrāpīju īstajā stilā - viņi droši vien gribēja mazliet mazāk nopietnu. (2 Comments |Comment on this)
Monday, July 10th, 2023
1:49 am	Es esmu gatava (nu, gandrīz, jāpaspēj noskaidrot tikai pāris lietas) mana sapņu darba jā. Zinu, ko darīšu, kā svinēšu, kā priecāšos, kam pateikšos. Bet nekādi nevaru izdomāt, kā (un vai) sagatavoties iespējamam nē. Labi, varbūt nedaudz varu iedomāties - es varētu vēl mazliet pameklēt sevi, uzkačāt visus profilus, piemācīties trūkstošās zināšanas un prasmes. Un tomēr esmu gatava tikai jā. Kā lai iztur līdz otrdienai. Kā es sagremošu nē? Suns guļ ar purniņu man uz pēdas. Nav iespējams izstāstīt, cik laba tā ir sajūta. Gan jā, gan nē gadījumā man vajag pēc iespējas ātrāk atrast sunim pareizo (anti)reaktivitātes treneri. Šodien domāju par mežiem un ūdeņiem, pagalmiem un dārziem, kurus varētu apciemot, bet nevaram, jo suns ir traks un es viņu varu savaldīt tikai pašas ideāli mierīgā mentālā dienā. Es laikam aizlūgšu par jā. Svētkus skatīties ar mīļu draugu bija pavisam jauki. Skaisti. Mākslinieki tik izturīgi un iedvesmoti. Tikai visiem darvas pilinātājiem gan šobrīd gribas aizgriezt durtiņas un neklausīties - tāda svēta skaistuma priekšā arī, manuprāt, vajadzētu runāt tikai labu vai neko. (Comment on this)
Saturday, July 8th, 2023
8:20 pm	Vispār šonedēļ esmu bijusi visai lepna par sevi - par radošumu, rūpēm, spēku, prieku, pārliecību un mīlestību, kas manī ir. Par mērenību un briedumu, kāda agrāk nebija. Kaislību un talantu, un spēju kādas pāris nedēļas izdzīvot ar praktiski nekādu naudu, pārliecinoties pirmkārt, ka sunim ir, ko ēst. Bet nupat es drusku saraudājos, jo svētki iet uz beigām, mana māsa dejo koncertā, es tik ļoti gribētu viņu redzēt un dzīvē atbalstīt, bet nevaru. Un nevaru pievienoties draudzenēm svētkos, apsveikt otru māsu vārda dienā ar vairāk kā vārdiem, neko ārpus pāris pankūkām nevaru. Skatīšos šovakar pa TV, bet tiešām sevis drusku žēl. Nabadzība ir episki vientulīga lieta, sevišķi, ja pašam par sevi kauns. Neviens jau manā vietā nepieņēma visus tos stulbos lēmumus. Tā nu es tagad drusku paraudāšu, uzcepšu pankūkas, varbūt pirms koncerta fiksi izvedīšu suni pastaigā, paklausīšos “Little Lord Fauntleroy” un izbaudīšu savas rīcības labākos iespējamos augļus. (Comment on this)
Thursday, July 6th, 2023
9:18 am	Šodien pamodos neomā. Daudz kas sakrājies, bet, šķiet, mans pamata diskomforts ir kā iesākt to savu darba uzdevumu, jo tieši sākumam jābūt vislabākajam. Tad, protams, nāk izsalkums, nogurums, aukstumpumpas, suņa reaktivitātes pieaugums, neziņa par nākotni un reakcijas uz troļļiem. (2 Comments |Comment on this)
1:46 am	Nezinu, vai spēšu šo pierakstīt, bet ļoti gribu šo prāta (vismaz mana) skaidrību un kārtību atcerēties. Šodien ar čali, ar kuru pirms kāda laika satikāmies, lai pabučotos, pamīļotos un paskatītos TV, noslēdzām casual sex līgumu. Tas viss sākās ar daudz un dažādiem jokiem, arī šis nebija super nopietni, bet bija interesanti redzēt, kur viņš liek ķekšus, kur es, un kā notiek tā saruna par un ap jautājumiem, kas tik kaitinoši bieži pirms seksa un/vai nopietnu attiecību uzsākšanas netiek kārtīgi izrunāti. Es ieteicu viņam vienu rakstu par sievietes anatomiju un baudu. Viņš man arī šo to izstāstīja un ieteica par savām preferencēm (ko es te neapspriedīšu, jo tas ir personīgi viņam). Varu vienīgi pateikt, ka ir dažas lietas, ko man nepatīk darīt, bet pašai gribētos, lai patīk. Tad es sapratu, ka nav tā, ka esmu pret noteiktām darbībām, vienkārši negribu tās darīt ar kādu, ko: a) nemīlu b) negribu ļoti iepriecināt. Turklāt, lai eksperimentētu un darītu dažas lietas, par kurām es neesmu līdz galam droša, es gribu partneri, kam uzticos. Pēc manas pieredzes ir absurdi, iracionāli un nepamatoti tā uzticēties casual partnerim gan manas personības, gan iepriekšējo pieredžu dēļ. Tad vēl klāt nāk doma un pieredze, ka es zinu, ka man tas sekss, visticamāk, būs so-so at its best. Protams, tā ir mana atbildība, jo es kautrējos 100% pateikt, ko es gribu un negribu. Ja man būtu ar to jādalās, tad, pirmkārt, man būtu tiešām jānovada anatomijas kurss un papildus jāizstāsta par to, kas darbojas man. Pēc manas pēdējo gadu (ne pārāk plašās, bet gana informatīvās) pieredzes, čaļi mācās seksu no basic porn un tas veido viņu galvenās fantāzijas. Bet basic porn ir balstīts uz vīriešu baudu, bieži vien veidos, kas pat viņiem nedarbojas (vismaz aktieriem jau nu toč nē, bet te es eju dziļumos, ko es pati nepārzinu), bet pilnīgi noteikti nedarbojas man. Un tā pornogrāfijas problemātika arī ietver sevī nerunāšanu par seksu, steigšanos, partnerī nepamatotus vai ar partneri nesaskaņotus pieņēmumus. Kad es pati pārlasu šo rindkopu atkal un atkal, man šķiet, ka man ir bijušas lielākoties attiecības un sakari bez tādas brīvas, atvērtas komunikācijas. Es neesmu runājusi, viņi nav runājuši, mēs esam burtiski un pārnestā nozīmē taustījušies kaut kur tumsā un gan jau abās pusēs garlaikojušies un vīlušies. Bet nu pieņemsim, ka esam tik tālu nonākuši, es esmu iejūtīgāka un drosmīgāka, viņš arī puslīdz normāls, viss ok. Labam seksam man vienalga vajag: a) lai es viņam varētu uzticēties b) lai man viņš patiktu. Un man šķiet, ka a no manas puses nozīmē arī būt kopā. Esmu piedzīvojusi, ka cilvēki, kam esmu uzticējusies par agru, vienkārši pazūd, un tas kaut kā ne tikai nav atstājis labu iespaidu uz manu psihi, bet, šķiet, akumulējies. Tas man pārāk agru/casual uzticēšanos un tuvību tagad saista ar kaunu, necieņu un sāpem. Tad nu es diezgan loģiski varu tagad sev secināt, ka: a) man nafig nevajag nevienam uzticēties, kamēr es neuzticos, un nevajag dot uzticēšanos kredītā; b) man ļoti patīk sekss, kas reizēm mēdz būt problēma, ja nav partnera, bet es labprātāk strādātu ar sevi (daaaudz, visās nozīmēs) nekā piedzīvotu vēl vienu garlaicīgu, nomācošu, nabadzīgu seksuālo pieredzi ar citu cilvēku (lai cik ļoti man patiktu citi cilvēki); c) man jāmācās komunicēt savas vajadzības. tas ir faken bēdīgi, cik draņķīgu seksu esmu pacietusi savu baiļu no konfrontācijas dēļ. droši vien, ka tai arī nevajag būt konfrontācijai un par to var komunicēt arī kaut kā tā, ka tā ir daļa no priekšspēles, saspēles un tā tālāk. d) varbūt manā gadījumā vēl aizvien nozīmē nē e) visi iepriekšējie punkti ik pa laikam droši vien tiks izmesti miskastē mana kontakta bada dēļ. man tiešām pietrūkst cilvēku, dziļu attiecību, pieskārienu, un nesanāk šo dzīvē atrisināt. ik pa laikam šķiet, ka es mazliet zaudēju prātu šajā vientulībā un esmu kā klejotājs tuksnesī gatava arī uz tādām attiecībām, kas šīs metaforas ietvaros būtu dzert pašam savas čuras, lai izdzīvotu. Kaut kā es vienmēr nonāku līdz vienai un tai pašai problēmai. Ja man kaut kad atkal būs darbs, tad es iešu terapijā.
Wednesday, July 5th, 2023
2:53 am	Pa vidu Palikusi vēl viena pilna diena ar astīti darba uzdevuma iesniegšanai manā sapņu vakancē. Esmu bijusi cauri nevaldāmas sajūsmas, satraukuma un ideju salūta fāzei, absolūtas pēc-intervijas izdegšanas fāzei, tumšai sevis apšaubīšanas fāzei, bet tagad atkal esmu atpakaļ darba zirgā. Man šķiet, ka gan mans kompetences līmenis, gan ieguldītais darbs, sagatavojoties intervijai un gatavojot gala uzdevumu, ir ļoti atbilstošs tam, ko viņiem vajag. Ir zināmas bailes, ka kaut ko esmu palaidusi garām, vienmēr ir "nezināmā faktors" - kas vēl pieteicās, kādi zemūdens akmeņi, iekšējais konteksts, ko varbūt nezinu vai nevarētu zināt. Man bail izaicināt likteni, vienu no pirmajām reizēm dzīvē pagaidām neskaidrā situācijā justies par sevi pārliecinātai un ticēt labajam, bet tieši tā es šobrīd jūtos. Apzinos grūtības, kas nāktu ar šo amatu, vai drīzāk izaicinājumus, visu, kas būtu jāmācās. Bet, tā kā šis šoreiz nav "mani uzrunāja, man tieši nebija, ko ēst, tāpēc aizgāju pie viņiem strādāt" gadījums, visi tie izaicinājumi ir saistīti ar jomu, kas man interesē, darbu, kas šķiet jēgpilns un rūp, un ko es pat apmēram pārzinu, tāpēc tie liekas drīzāk kā pakāpieni, ko vēlos spert, nevis nepārvarami kalni kā iepriekšējos darbos. Es ļoti gribētu arī kādu otro nodarbošanos, ar ko iegūt vairāk miera un tādas taustāmākas darba sajūtas. Vai tas būs dārzs, mēbeļu restaurācija vai vēl sazin kas, es nezinu, bet kaut ko tādu man gribas. Vēl domāju par to, ka, iespējams, mans naktsputna dzīvesveids saistīts ar sensoro pārstimulētību dienā. Naktīs man ir vieglāk strādāt gan tāpēc, ka ir kluss (ja neskaita ledusskapi), gan tumšs, gan arī tāpēc, ka nav cilvēku un kņadas. Man šķiet, ka visos šajos veidos esmu ļoti jūtīga - skaņas, vizuālā, sociālā -, un to kairinājumu samazinājums palīdz man koncentrēties un justies mierīgi. Vienīgi šāds dzīvesveids ir visai neveselīgs, it sevišķi ņemot vērā to, ka lielākā daļa darbu, tikšanos, pasākumu notiek cīruļu nevis pūču vai traku baložu laikā. Tā nu es svārstos starp neizgulēšanos naktī un izšķērdīgām diendusām. (3 Comments |Comment on this)
Sunday, July 2nd, 2023
3:01 am	Kamēr skatījos Murder on the Orient Express, atlūzu. Tagad, kad esmu iztīrījusi zobus, nomazgājusi seju un gultā, miedziņš mazliet pazudis. Baigais triksteris miedziņš. Skatos, ka visi cepas par tiem Twittera ierobežojumiem, bet man kkā līdz galam neaiziet, kur tur ir problēma. Tikai priecājos, ka man vairs par to nav jādomā. Varbūt kādā brīdī būs, bet šobrīd man kkā vienalga. Tie trakie, ieraujošie viļņi jūrā sabaidīja - es īsti neesmu ūdens cilvēks, bet tagad tik karsti, daudzi droši vien bauda jūrmalu. Varbūt drošības pēc jāizklausās pēc kaut kādas trakās, bet jānoziņo šis visai ģimenei. Vispār es piekrītu tiem cilvēkiem, kas ierosināja, ka šo būtu bijis labi sūtīt kā centralizētu SOS SMS. Lai gan hvz, kā tur tās sistēmas darbojas un kādi birokrātiskie nosacījumi. Jāiet klausīties, kā Haklberijs Fins laivo pa upi. Cerams, ka tas palīdzēs atlūzt tikpat labi kā slepkavība Orienta ekspresī. (Comment on this)
Friday, June 30th, 2023
1:25 am	Šodien esmu reāli nikna. Domāju, ka tāpēc, ka esmu daudz nobraukājusies ar riteni saulē un parastie aizkaitinājuma apturēšanas filtri nedarbojas. Vai arī salauztas pacietības robežas. Mana mazā, foršā māsa dabūja 2 kā vidējo atzīmi matemātikā gadā 9. klasē, tāpēc nevar tikt vidusskolā. Viņu sūtīs uz kaut kādu faken Ogres teķi. Kad mēģinājām (es un vēl viena māsa) pierunāt mazo mācīties, viņa atteicās, jo nesolījām neko gana labu. Bet viņa teica, ka iet uz konsultācijām un mācās, tāpēc man pat prātā neienāca, ka viņai iet tik slikti (liecību vienmēr kategoriski atteicās rādīt gan). Man gribas sadot visiem pieaugušajiem, tai skaitā sev, pa galvu. Kad es augu (yeah, I know), mums bija pārrunas ar direktori vai skolotājām, ja mums bija viduvējas atzīmes, par nesekmību nemaz nerunājot. Lai arī es salīdzinoši labi mācījos, mamma uz katru sešinieku bakstīja liecībā un teica: “A kas tas tāds?!” Un, bļeģ, ko viņa mazākajai? Faken nenočeko atzīmes devītajā klasē. Lamā mazāko par pārāk skaļu vai ilgu mācīšanos vakarā. Man gribas māti piekaut. Protams, ka arī mazākās atbildība te ir - viņa jau varēja mācīties un uzņemties atbildību. Bet es gribētu redzēt, kā to iespējams izdarīt, ja visi pieaugušie tavā tuvākajā lokā ir debīli, netic zinātnei, antivaxo, nodirš cilvēkus ar augstāko izglītību TĀPĒC, ka viņiem tāda ir (ko gan viņi iedomājas!), absolūti nepalīdz mācībās un visu laiku kliedz. Gribas raudāt, bet gribas arī dauzīt. Par sevi es piedevu jau sen, bet par mazāko… Man tiešām gribas kliegt. Gribēju rakstīt vēl miljons lietas, par ko dusmojos, bet sāku raudāt un ir sagurums. Man tiešām nepietika spēka glābt mazāko pēc jau mazās māsas (un sevis) glābšanas. Un tie cilvēki, kas dirš, ka bez vidusskolas jau čiliņā vienkārši var taisīt biznesu, es arī viņiem gribētu pašķaidīt sejas.
Tuesday, June 27th, 2023
3:18 am	Bezdarbnieka piezīmes Esmu salāpījusi gandrīz visus caurumus visā, kas man ir. Nezināju, ka to ir tik daudz, bet patiesi izbaudu salāpīšanas un salabošanas peocesu. Iedvesmu šim deva Olio - tur var krāt punktus par visādām aktivitātēm, un es sāku tās darīt tā vietā, lai spēlētu kaut kādu stulbu spēli telefonā. Jau esmu izdzēsusi no telefona visus nevajadzīgos un dubultos failus, tagad būšu parūpējusies, ka arī veci, bet vēl velkami naktskrekli ir salaboti un nekur manās drēbēs nav caurumu. Es nezinu, kas ir nākamais, bet esmu patīkami satraukta. Ir sajūta, ka atgūstu sevi. Vai tas ir tāpēc, ka beidzot sadūšojos uzrakstīt motivācijas vēstuli darbam, ko ļoti gribu? Vai arī ilgstoša vienatne, trūkums un rutīna ir piespiedusi sevī klausīties un nomierināties? Tas, kas ir pagrūti, ir pēc šīs pierašanas atkal tikties ar cilvēkiem - esmu pieņēmusi klusumu, ka nav, ar ko dalīties, ka jātiek pašai galā, un tieši tad, kad sāku justies labi, visi atkal uzrodas un man jāmācās runāt. Vispār ar to pamestības sajūtu droši vien vajadzētu pasēdēt un padomāt. Varbūt. Bet varbūt ir loģiski, ka man ir vientuļi Latviešu “viensētu” sabiedrībā. Ir grūti saprast, kas ir kas, kad runa ir par manu galvu. Man šķiet, ka tā man ir tik ļoti nogurusi, ka labprāt nekad vairs netiktu izmantota piespiedu kārtā, tikai tad, kad ir iedvesma un tur, kur pati aizved. Bet kas tev deva. Man laikam tomēr arī sevis drusku žēl (lai neizklausītos pēc kaut kādas Klaidoņa dziesmas). Būt man ir sasodīti grūti. Tā, ka visu laiku vai nu jācieš, vai jāizliekas, ka to ciešanu nebija un jācer, ka labie laiki šoreiz paliks pavisam. Neizdodas kaut kā pieņemt vienu, esot otrā, līdz ir jau par vēlu. Es esmu tik skarba pret sevi, tik prasīga un kritiska, bet netieku no sevis vaļā. Savā ziņā taisnība ir pirmajai terapeitei, ko mēģināju pusaudža gados: “Šī nedrošība un kompleksi tev vilksies līdzi visu dzīvi, tas ir vienkārši jāpieņem.” Bet, sasodīts, cik grūti kaut ko tādu pieņemt! (Comment on this)
Thursday, June 8th, 2023
3:24 am	Šodien bija laba diena. Mums ar suni labi gāja treniņā. Paspējām uz autobusu, ko gandrīz nokavējām. Suns bija labs. Es pavingroju un pajogoju, un uztaisīju masāžu. Atradu swv interesējošu vakanci. Tajā droši vien netikšu, bet prieks redzēt, ka tādas ir. Bija silti. Rīt būs vēl siltāk. (Comment on this)
Tuesday, May 2nd, 2023
2:04 am	Wormhole Kāpēc, kāpēc, kāpēc, KĀPĒC man vajadzēja turpināt lasīt to sviestu twitterī. Nu kāpēc. Es tur eju pārsvarā pēc suņu tvītiem. Tagad man reibst galva un iekšā tāds šoka stāvoklis. Man šķiet, ka varbūt jāpaņem kāda nedēļas pauze vismaz, lai gan to toksiskumu manu jau krietnu laiku, to ievirzi uz stulbā un ļaunā izcelšanu prožektoru gaismā, kas tam, šķiet, palīdz vairoties. Jāpārdomā, vai un kāpēc man to vajag. Bija mierīgas brīvdienas. Tagad man bail no rītdienas, jo esmu atlikusi darbus un atbildības, ko būtu vajadzējis izdarīt. Bail par savu izvēļu sekām. Un, kad man ir bail, es paralizējos. Bet es mācīšos reaģēt un rīkoties citādi. Varbūt pasēdēšu ar tām bailēm. Varbūt tās pieņemšu. Suns klusi, bet dziļi elpo kājgalī. Aprīlī nostaigāju vidēji 13,5 tūkstošus soļu dienā. Gribas staigāt vēl, dzert ziedu smaržu un dabas zaļumu. Naktīs viss ir pilns ežiem un nedaudz arī kaķiem, kas ir izaicinājums ar suni. Bija tādas svaigas pieredzes. Parunāju ar vienu draugu par dzīvi. Tā diezgan dziļi un eksistenciāli parunājām, kas man lika justies tā stabili. Jo man ir draugs, kam interesē mans viedoklis un atbalsts. Pamazām iepazīstu suņa draugu saimniekus arī. Jauni cilvēki ienāk manā dzīvē ar jauniem stāstiem, svaigām jūtām un reakcijām. Esmu pateicīga par šo svaigumu, jo tas palīdz justies klātesošākai, atklāt gan citus, gan sevi pa jaunam. Tik daudz drosmes vajag šonedēļ, lai lietas turpinātu virzīties svaigās un labās gultnēs. Mēģināšu drosmi smelt mierā. (Comment on this)
Friday, April 28th, 2023
2:02 am	No dziļas vientulības Pēdējās pāris dienas nemaz nav bijušas tik sliktas. Man ir bijis vairāk laika, tāpēc esmu bijusi produktīva, atradu foršu, humora pilnu, "cozy murder mystery" divās daļās, esmu gājusi gulēt laicīgi (izņemot, protams, šodien), un vientulības sajūta mazliet atstājās. Kad es pieņēmu, ka tas nav kaut kas akūti risināms, bet gan sajūta, kas ar mani bijusi kopš bērnības, palika vieglāk. Es saprotu arī to, ka man bijis vientuļi daļēji savas personības un izvēļu dēļ: * Esmu lielākoties izvēlējusies darīt to, ko ES gribu, pat, ja tas nesakrīt ar apkārtējās cilvēku grupas interesēm, ērtībām un vajadzībām. Bērnībā/pusaudža gados regulāri izlaidu talkas, dzimšanas dienas un citus pasākumus ģimenē, devos uz visiem Erasmusiem, strādāt ārzemēs, studēt citās pilsētās un valstīs. Un es nekad nevienam neesmu zvanījusi - gandrīz nekad - bez nopietnas vajadzības un iedvesmas, jo man riebjas runāt pa telefonu. PROTAMS, ka cilvēki neapņem mani kā mentāli pūkaina sega. * Man nemaz nepatiktu būt pārāk cieši kopā. Man paliek nelabi, ja kolēģi, piemēram, sēž par tuvu un izliekas draudzīgi. Man šķiet, ka smakšu, ja ir par daudz plānu ar ģimeni. Man sāk trīcēt rokas un/vai viss ķermenis pēc dziļākām sarunām ar man mīļiem cilvēkiem. Protams, šīs, iespējams, bailes no tuvības varētu risināt, bet tas laikam var notikt tikai tad, ja es tās nopietni pamanu. *** Citās ziņās - mazliet ar sevi lepojos. Tā kā mūsu komandā neviens nebija gatavs uzņemties vadību, lai arī lielākā daļa cilvēku ir augstākos amatos par manējo, es šodien uzņēmos vadību, organizējot komandas darbu sapulcē. Man mazliet bail, ka es izklausījos traka, bet man labi sanāca. Es ļoti profesionāli turēju fokusu uz darāmo darbu (kas jau divas sapulces un kādus pāris mēnešus VILKĀS). Es "nogriezu" (iespējams, pārāk asi - tas mani satrauc) komandas pļāpas, kad viņi sāka runāt ne par tēmu, un aizvedu mūs atpakaļ pie uzdevuma. Es pārliecinājos, ka sarunā ir iekļauti ne tikai pļāpas, bet arī tie, kas parasti netiktu pie vārda viņu dēļ vai sava apnikuma dēļ. Es pieņēmu un klausījos viedokļos un piekāpos, kad bija vienprātība par to. Es palūdzu vēl vienam kolēģim pieslēgties, lai palīdzētu saorganizēt lietas no viņa puses. Es gan neatradu veidu, kā iekļaut pilnīgi visus, kādi pāris cilvēki palika ārpus fokusa, bet viņi varēs pieslēgties vēlāk, kad šodienas asaka būs jāapaudzē. FUCK YEAH! Esmu absolūti nopelnījusi iesist sev pieci. Šo daļu es gan parasti nelaižu vairs ārā cilvēkos, jo, nu, nevienam viņa baigi nepatīk, bet viņa ir spēcīga, un mūsu komandai vajadzēja kādu, kas šo beidzot uzņemas. Viņa ir dominējoša, skaidra, asa, ļoti fokusēta un vismaz mēģina būt taisnīga. Bet nu - tāda raupja. *** Man ļoti vēl jātrenē pacietība stresa, novājināta ķermeņa un depresijas epizožu laikā. Vēl gribas kliegt un ārdīties, kad lietas notiek tajos brīžos, lai gan 80% pārējās situācijās spēju dusmas novirzīt, noslāpēt, pat neiedegt. Reizēm man bail, ka monstrs vienkārši slēpjas, jo tagad ir gaišs un manī ir vairāk serotonīna. Varbūt es neko neesmu iemācījusies, vienkārši nav ziema. Tāpēc es gribu pārliecināties, norūdīties, iemācīties, ietrenēties un dziļāk saprast savas dusmas, lai tās nekad vairs nevar nodarīt mums pāri. *** Es jūtos labi. Dzīve šobrīd kūsā. Protams, manā stāstā tas nozīmē, ka šodien iztīrīju māju un VARBŪT kaut kad saņemšos pieteikties jaunam darbam nevis, piemēram, mīlas dēkas, ceļojumus, ballītes vai vēl sazin ko, bet manai pensionāra sirdij arī šī ir kūsāšana. (2 Comments |Comment on this)
Friday, April 21st, 2023
12:28 am	Šonakt redzēju saplaukušas rudens lapu kaudzes - bija pilnas ar, šķiet, kļavu vai ozolu dzinumiem. Uzrakstīju atlūgumu. Bail ir, bet sen neesmu jutusies tik atvieglota. Suns jau atkal uzleca uz salauztā kājas pirksta, vēlāk uzkāpa ar ķepu uz krūts, bet pirms tam māsai uzsita lūpu. Tagad gan pēc pastaigas izstiepies un mierīgi, skaisti guļ. Esmu izlasījusi visas Gigi Pandian un Genevieve Cogman grāmatas, domāju, varbūt pieķeršos John Dickson Carr. Vispār kaut ko no Agatas Kristī arī varētu vēl mēģināt, bet varbūt ar Erkilu. “And Then There Were None” bija kaut kā mazliet par tehnisku. Vispār vajadzētu beigt to mūžīgo bēgšanu starp vākiem, bet nezinu, vai šobrīd to spēju. Sunim viegli kurkst vēders (ir paēdis) un es lūdzu augstākos spēkus, kaut viņš nebūtu kaut ko stulbu ieēdis pastaigas laikā. Vispār tas pirksts tagad (atkal) sāp. Ja viņš kādreiz arī dabūs sadzīt, būšu pārsteigta. (Comment on this)
Sunday, April 16th, 2023
2:40 am	Susurs čuč ieritinājies tepat netālu. Esam sākuši gulēt tuvu, reizēm es guļu ar piespiestu muguru viņam, citreiz viņš uzliek galvu man uz kājām vai piespiež ķepiņas. Tik ļoti mīļi. Šodien varēju dalīt telpu arī ar māsu. Viņa atbrauca nogurusi un nogulēja visu dienu diendusiņā, bet man patika arī tas. Tad uztaisīju mums vakariņas, bijām pastaigā ar mazo susuru, parunājām. Ir tik labi būt tuvu ar saviem mīļajiem. (Comment on this)
Saturday, April 15th, 2023
2:37 am	Šodien uzaicināju ciemos draugu, ar kuru esam tikušies, bijuši fwb, nekas, paziņas un tad atkal draugi. Bija labi. Sapratu, ka ar vecajām draudzenēm pēdējā laikā ir garlaicīgāk un distancētāk, jo mums vairs nav līdzīgu problēmu. Es nevaru stāstīt viņām par savu vientulības izmisumu, jo viena no viņām absolūti nevar ar tādu situāciju identificēties, bet otra to nosodītu kā “neediness” vai sāktu lasīt lekciju par inceliem. Bet ar šodienas draugu mēs dalām ļoti līdzīgas bezcerības - viņam nesanāk vienu, man - citu iemeslu dēļ, bet mums abiem nesanāk dabūt gribēto un tas, ko gribam, ir ļoti līdzīgs. Suns kopš draugu iegūšanas, sevišķi draudzenes, ar ko var pamatīgi izskrieties, palicis citāds. Šķiet mierīgāks, mīļāks. Varbūt es tikai iztēlojos. Tomēr šobrīd mana mīļākā prāta bilde ir “play bow” un kā mans suns lēkā apkārt mēģinot otru iespēlināt. Šobrīd ir lielās mīlestības vilnis. Varbūt es gribētu darboties labdarības vai kādas palīdzības organizācijās. Varbūt. Man šķiet, es vairs neesmu spējīga uz īslaicīgiem/gadījuma sakariem. Tā liekas tāda enerģijas izšķiešana, kurā es pārsvarā tikai zaudēju, esmu vīlusies, un rezultātā esmu iztērējusi laiku tam, ko negribu. Neesmu gan ilgi neko tādu darījusi, tikai šodien domāju par “ja nu” scenārijiem. Vēl es šodien domāju par to, cik savā ziņā bēdīgi, ka pusaugu gados tā baidījos, ka varētu būt lezbiete vai biseksuāla. Man bija tik nereāli stilīgas draudzenes! Ja es ar kādu no viņām būtu bijusi un/vai palikusi kopā, mana dzīve visticamāk būtu bijusi labāka vismaz tajos veidos, kādi man šobrīd ir svarīgi. (Comment on this)
Monday, March 20th, 2023
1:16 am	Ejot nakts pastaigā ar suni, pamanīju, ka pamestajā koka mājas graustā aiz žoga deg gaisma. Mājai ir izsisti logi, apkārt pilns ar atkritumiem un ļoti acīmredzami nav iemītnieku, tāpēc biju mazliet pārsteigta. Paskatījos vēlreiz, lai saprastu, ka tur kāda iekšā kurina ugunskuru un pie tā sildās. Tas vīra stāvs pret uguns liesmām izskatījās iespaidīgi. Varbūt viņš arī ir tas, kurš svaigi izārdījis visas miskastes un atstājis tās vaļā. Varbūt arī nē. Suns blakus smuki čuč. Atteicos no freelance darba šodien. Piedrāzt to naudu, es jau tā esmu staigājošs zombijs dienas darba dēļ. Vairs neticu nekam. Jāmēģina mainīt kursu, nevis dziļāk jārokās dibenā. (Comment on this)