Below are 20 journal entries, after skipping by the 20 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Thursday, February 15th, 2024
2:05 am	2:05 Šodien biju plānojusi uzrakstīt trīs rakstus, uztaisīt divus dizainus, uzrakstīt postu, sarakstīt tekstus vienam klientam un vēl paspēt laikā aiziet gulēt. Ko es no tā izdarīju? Vienu rakstu un tā raksta dizainu. Tā nu rīt man jāuzraksta divi raksti, jāuztaisa dizains un posts, un jāsaraksta teksti vienam klientam. Būtu labi arī par to visu izrakstīt uzreiz arī rēķinus. Tas ir - ja es gribu nomaksāt īri un pievienoto bonusu ar nekļūšanu par bezpajumtnieci, kam šomēnes esmu tuvāk nekā jebkad. Kāpēc? Jo man ir lieliskas plānošanas spējas, tāpēc! Tāpat man ir nepārspējamas darba spējas. Un tas ātrums-švirkts, un pēc viena uzdevuma sākšanas esmu jau nākamajā mēnesī! (Comment on this)
Friday, February 2nd, 2024
5:11 am	Pāris lietas notikušas pašas no sevis. Iespējams, esmu labi gatavojusi tam augsni, bet tā noteikti ir bijusi arī mazliet veiksme. Jūtos tik daudz spējīgāka to dažu izdošanos dēļ. Uzreiz gribas bīdīt lietas uz priekšu vēl tālāk, lai nonāktu labā vietā. Gribas arī atpūsties - pēdējās dienas neplānota darbu uzlidojuma dēļ bijušas trakas. Tomēr plānoju rīt paveikt vienu darbu, tad otru, tad mēģināt beidzot tikt līdz bibliotēkai. Nezinu, vai tiešām sanāks. Ja tā vietā sanāks pabeigt darbus un miegs, arī labi. (Comment on this)
Monday, January 8th, 2024
11:09 pm	2 Domāju par emociju intensitāti, šovakar pavadot māsu. No vienas puses, ir loģiski, ka ir bēdīgi, jo es mīlu māsu, man viņas pietrūks, un vienai dzīvot vispār ir vientulīgāk. Dziļākas šīs sajūtas padara fons, kurā uzaugām. Lai arī viņa man bija ļoti, ļoti svarīga jau bērnībā, mēs nevarējām uzaugt kopā, vienā mājā, jo vecāki izšķīrās. Es paliku pie tēta, bet māsa - pie mammas. Man bez viņas jau tad bija vientuļi, un, iespējams, neesmu to, kā man viņas pietrūka tad, kārtīgi izsāpējusi. Tad vēl šī brīža sakāpinātās emocijas atgādināja man par reizi, kad kādu 6-7 gadu vecumā vecāki gribēja mani vakarā atstāt mājās vienu. Nezinu, kāpēc, bet tieši tovakar man maksimāli aizvērās šīberis, es ļoti raudāju, negribēju palikt viena mājās un lūdzos, lai mani ņem līdzi. Viņi mani visādi centās pierunāt, tad aizbrauca, bet pēc kādām 10 minūtēm tomēr atgriezās, lai mani savāktu līdzi. Tā aina man saistās ar ļoti dziļu pamestības un bezspēcības sajūtu. Likās, ka neko nevaru izdarīt, lai noturētu savus vecākus pie sevis, ka manas sirdssāpes neviens neredz. Iespējams, ka tagad, kad cilvēki dodas prom, pamostas mazā es un tīņu es, un abas ir ļoti bēdīgas, ka tas notiek atkal. Bet māsa ir mans wannabe dvīnis arī ar visu uzaugšanu atsevišķi, un viņa, šķiet, nekur nepazudīs, pat ja esam atsevišķi. Es varu šīs attiecības turpināt kopt, lai labas māsības sajūtu paturētu. Es varu arī risināt problēmas sevī, lai nebūtu tik pielipusi viņai. Par vecākiem: man šķiet, ka tad man būtu vajadzējis blakus kādu citu, kas varētu ar mani palikt un paspēlēties. Kā ar savu iekšējo bērnu lai paspēlējas tagad? Ziņas un spēle telefonā? Palasīt kādus stāstus? Uzaicināt pie sevis kādu? Pameklēt internetveikalos smukas drēbes? Šķiet, ka tās visas ir opcijas. Un iedegšu svecīti, lai mīlīgāk. (Comment on this)
3:51 pm	Māsa bija ciemos kādas trīs nedēļas. Lai arī mums gāja grūti, vismaz sākumā, nu palikušas pāris stundas līdz viņas braucienam uz lidostu, un man jau viņas pietrūkst. Jutu, ka esmu satraukta, tad nedaudz trīceklīga, tad sapratu, ka drusku jāparaud. Man viņas gandrīz vienmēr pietrūkst. Kad viņa ir nejauka, viņa ir tiiiiik nejauka, bet, kad atrodamies uz viena viļņa, ir tik laba sajūta. Viņa ir tik aktīva, spēcīga, optimistiska, pašapzinīga, viņa visu laiku kaut ko dara, ka tas mani arī velk laukā no pasivitātes un tumsas. Tas ir tik interesanti, ka cilvēki, kas dzimuši vienā ģimenē, var būt tik atšķirīgi. Sajūta, ka man tāpat kā suņiem ir separation anxiety, vienmēr, kad kāds pēc ciemošanās (vai es pēc ciemošanās pie citiem) brauc prom, kaut kas man krūtīs ļoti sāpīgi un smagi grimst. (Comment on this)
Friday, December 8th, 2023
1:30 am	Kad vien ar kaut ko netieku galā, es palienu zem segas, piekļaujos sunim un eju gulēt. Es apzinos, ka tas nav labi, ka man vajadzētu noturēties nomodā un risināt lietas, bet diendusiņas ir mans alkohols. Esmu atkarīga, mana griba ir knapi klātesoša, es guļu, guļu, guļu. Rīt terapija. Zinu, ka atkal dzirdēšu, kā vajag darīt pareizi, atkal piekritīšu, divas dienas un atpakaļ gultā. Jūtos ļoti viena šajā un nedaudz nožēlojama. It kā es dzīvotu savā paralēlajā universā, kurā neviena cita izņemot suni nebūtu. Labi, ka viņš ir. (Comment on this)
Monday, December 4th, 2023
1:12 am	Pie rakstāmgalda Pēdējā laikā sapratu, ka man riebjas strādāt pie sava neglītā virtuves galda, blakus rūcot ledusskapim. Tāpēc šonedēļ nopirku sev smuku koka "rakstāmgaldu" (pēdiņās, jo tā ir vienkārši laba koka plāksne uz diviem statīviem). Ir tāda bauda strādāt pie koka galda, kas īpaši paredzēts darbam! Šķiet, ka uzreiz esmu kļuvusi produktīvāka, vismaz pagaidām. Tagad man ir gan vieta, kur tikai guļu, gan vieta, kur tikai ēdu, gan vieta, kur esmu lielākoties produktīva. Tā kā biju saplēsusi F dzīvoklī ziepju trauku, šodien biju arī IKEA nopirkt viņiem to vietā. Vispār padārgi būt tik neveiklai. No veikala, protams, atgriezos arī ar savām lietiņām - krēslu paliktņiem, kas ļoti labi nosedz manus nobružātos krēslus un ir mīksti, un terakotas un pītiem puķu podiem. Atbraucot mājās, uzreiz ķēros pie pārstādīšanas. Mans viens Depo pirktais ķīniešu naudas koks tagad ir vesela septiņu augu ģimene, arī zāmijas tagad dzīvo divos atsevišķos podos, papardi aiznesu uz saulaināku vietu, jo tā ir palikusi tāda nīkulīgi gaiša, dzīvojot virs ledusskapja, un šis viss mani ir ievedis viena lielāka smukumpoda mīnusā un kārtīga megapoda nepieciešamībā lielākajam zāmijas augam, jo tam, izrādās, ir traki milzonīgas saknes, kam knapi pietiek vietas podā. Arī lielais ķīniešu naudas koks terakotas podā pieaudzis pilns ar saknēm. Šo visu gan pavasarī, tagad jāliek mierā un jācenšas laistīt retāk, lai nabagi galīgi neatšauj saknes. Domāju, vai vajag izurbināt pītajiem podiem ar plastmasas iekšu apakšā drenāžas caurumu, ja apakšā uzbēru drenāžas akmentiņus. Kamēr es nodarbojos ar dārzkopību, suns uzmanīgi mani vēroja un gaidīja pastaigu. Kad ienācām atpakaļ mājās, nožēloju, ka esmu bijusi iepirkties - viņam atkal ir kaut kādi alerģiski izsitumi, droši vien rīt dosimies pie vetārsta. Domāju, ka tas ir no sāls, mūsu rajonā tā uz ielām ir tik daudz, ka skraukšķ zem kājām. Mani tas tā kaitina. Tā sāls ir daudz par daudz. Mājās atnākot, vannā nokratu to no zābakiem, nost birst veseli kristāli kā bieza smilts. Lai gan pēc katras pastaigas skalojam ķepas, esmu novērojusi, ka viņš tāpat tās laiza, varbūt, ka tur kaut kādas sāls paliekas vai arī ārā atrastie gardumi atkal dara savu. Varbūt jāskalo līdz ķepu augšpusei nevis tikai apakšas. Otrdien atnāks arī pūšamais vasks ķepām, varbūt tad situācija būs labāka. Vai arī tas ir biezpiens. Šodien un vakar viņam iedevu, viņam tāaaaaaa garšoja, bet varbūt puncim nepatika. Tā nu mēs gatavojamies kārtējam bankrotam. Tagad mīļuks mierīgi guļ man klēpī, kamēr rakstu pie sava galda, klausos mūziku un baudu jaunizveidoto mājīgumu. (Comment on this)
Monday, November 27th, 2023
3:29 am	Atziņa, ko šodien pateica Gaisma, ļoti palīdzēja. Tagad saprotu, ka kaut kāda iemesla dēļ tuvība vai tās iespēja mani gandrīz vienmēr iemet bērna lomā. Un tas bērns ir tā pārbijies, ka ne par ko citu nevar padomāt, bēg un grib tuvības “briesmu objektu” dabūt prom pēc iespējas ātrāk. Kāpēc tā? Es nezinu. Tagad, kad esmu sapratusi šo un vēl izlasījusi labu metodi emociju nomierināšanai (fokusēties tikai uz emociju fiziskajām izpausmēm, nosvītrojot un izdzēšot visu pārējo), man ne tikai palika vieglāk, bet arī sāka parādīties racionālākas domas. Mēs Parīzi pat neesam saskaņojuši, kur nu vēl vienojušies, vai vispār gribam mēģināt būt kopā. Nemaz nerunājot par savstarpēji dziļāku pazīšanos, kas varētu būt pamats tuvākām attiecībām. Mēs runājam, bet reti. Es nezinu, kad viņu satikšu, kad būs mūsu nākamā garāka saruna, vai viņš vispār gribētu tikties un tikties ar mani šādu. Šis viss ir ok, un to var noskaidrot, bet es jau biju aizlekusi miljons soļu uz priekšu. (2 Comments |Comment on this)
Saturday, November 25th, 2023
3:58 am	Varbūt tā destruktīvā lieta varētu būt sēnes vai kāda cita šaubīga substance. Es gan nezinu, kur kaut ko tādu relatīvi droši dabūtu, ar ko relatīvi droši lietotu un kādu efektu tieši es sagaidu, jau atrodoties kaut kādā mentālajā dibenā, bet man vienmēr likušies fascinējoši un pasakaini tie apraksti par “clean slate”. Tomēr, ņemot vērā, ka jau lietoju zāles un esmu kopumā visai nestabila, tādas substances varētu mani iemest vēl trakākā pasaulē. Rīt terapijā gan jau atklāšu raudāšanas sezonu ar šo terapeiti un padziļināšu vilšanos. Simt punkti viņa man teiks, ka vēl ir daudz laika visu atrisināt, kaut kādu loģisku bulšitu, ko man varētu pateikt kāds garāmgājējs vai mammas draudzene, un šī elle turpināsies. (Comment on this)
3:53 am	Ārēji esmu mierīga. Iekšēji manī šobrīd ir tik daudz trauksmes, ka gribas izdarīt kaut ko destruktīvu. Nezinu, kā lai paskaidro to vēlmi, bet agrāk tādas lietas palīdzēja “iziet no sevis”, kaut kā manifestēt sajūtas. Vienīgais es nevaru izdomāt, kas varētu būt tāda destruktīvā darbība. Vispār neko nevaru izdomāt, esmu tajā trauksmē iesprūdusi. Kā E šo iztur nedēļām un pat mēnešiem? Vai viņa atrastu laiku un vēlēšanos ar mani par šo parunāt? (Comment on this)
1:16 am	Parīze ir noskaidrojusies. Sākumā likās traki skaisti, tad mani apēda pašas anxis. Tagad šķiet, ka esmu ļoti pazīstamā domu spirālē, no kuras nezinu, vai tikšu ārā. Lai arī viss jau tā noticis lēnu, man negribas, lai lietas tagad eskalējas, jo es nevaru tikt galā ar vienlaikus pārāk daudz sajūtām, kad runa ir par attiecībām. Parīze ir skaidrāka kā agrāk, bet es tāpat nezinu, kas tur notiek, kas tur nenotiek, kā lietas attīstīsies un kā tam sagatavoties. Es jau varu sajust ieteikumu un trulu secinājumu vilni tuvojamies sev tikai iztēlojoties, ka kaut ko no notikušā mēģinātu kādam pastāstīt. Neviens nezina, ja nu vienīgi tagad Tu. 🙂 Un nav jau arī laikam pārlieku daudz ko zināt, pat ja universs man iekšā pamodies, apgriezies un otriem sāniem, un tagad tam ir vēdergraizes. (Comment on this)
Saturday, November 18th, 2023
3:26 am	Sērijas beigas Šovakar palika ļoti skumji un vientuļi. Šķiet, suņa, plānu maiņas un darbu dēļ piedzīvoju tik daudz stresa, ka tas iztukšoja manas stresa un emociju tolerances rezerves. Šonedēļ pabeidzu trīs rakstus tieši kā biju solījusi. Ar to gan ļoti, ļoti lepojos. Turklāt svētdien uzrakstīju arī vienu garāku gabalu. Man varbūt nav klasiskās 9-5 disciplīnas, bet es varu saņemties savā laikā un veidā. Šķiet, ka tagad gan manas skumjas aicina samazināt tempu, sakārtoties, beidzot aiziet uz bibliotēku un šogad vēl paspēt izlasīt kādu grāmatu arī pašai (pretstatā audioformāta drillēšanai). Vienīgais, kas man pietrūkst, ir kārtīgs, mierīgs, ērts miera stūrītis mājās, kur varētu ieritināties ērtā krēslā zem segas ar tējas tasi un uz pāris stundām, sunim krācot azotē, pazust klusumā. Jāpačeko, varbūt kaut kur var dabūt kādu pieņemamu krēsla variantu lietoto mēbeļu veikalos, lai gan šaubos, ka šobrīd varu to atļauties. (Comment on this)
Wednesday, November 15th, 2023
5:16 am	5:16 Aizgāju gulēt agri otro vai trešo reizi nedēļas laikā. Murgoju, tagad sāp acis un mugura, un es labāk atceros, kāpēc labprātāk guļu pa dienām mevis naktīm. Dienās ir mazāk murgu, nezinu, kāpēc. Bet tas cēlums, kas nāk ar agro gulētiešanu, ir tikpat absurds kā spēcīgs. Pamostoties četros ar kaut ko naktī un gaidot, kad varbūt atkal nāks miegs, es jūtos daudz pieaugušāka kā vienkārši četros gaidot, kad man nāks miegs. Ēdu auzu pārslu putru ar kļavu sīrupu un kanēli, pabeidzu rediģēt kādu rakstu, laikam ielikšu mērcēties pupiņas zupai. Vēl varētu nomazgāt traukus, varbūt mazliet pastaipīties, bet ar to mans miega gaidīšanas ideju klāsts arī beidzas. Sāku klausīties Kevina Vilsona “Nothing to See Here” un secināju, ka gribu atsākt rūpīgāk kopt savu valodu un rakstīšanas tehniku lietojumu. Rakstīšana ir mans amats, un spēja darīt to augstākā mākslinieciskā un saturiskā kvalitātē, iespējams, sajūtu līmenī man ir atšķirība starp “šo varētu darīt jebkurš” un “šo radīju es”. Gribu pati lepoties un ar interesi lasīt uzrakstīto. 5:26. (Comment on this)
Wednesday, July 12th, 2023
7:41 pm	Darba-sevis analīze jeb kāpēc es šodien biju tik bēdīga Sāksim ar to, ka manas pirmās darba domas jau no mazotnes bijušas par to, ka man patīk darīt vienu ļoti konkrētu darbu (šeit konfidencialitātes vārdā sauksim to par vienradžu zīmēšanu) UN jebko, ar ko varu dot tiešu pienesumu citu dzīvēm. Vienradžu zīmēšana jau visai agri bija process, kas man labi padevās, es sāku to dziļāk profesionāli iepazīt un praktizēt jau pirms 9. klases un pēc dažādiem dzīves līkločiem krietni vēlāk atklāju, ka VIENRADŽU ZĪMĒŠANU VAR APVIENOT AR PALĪDZĒŠANU CILVĒKIEM! Kā jau katrā labā stāstā, man bijis jāsaskaras ar visai daudz šķēršļiem. Piemēram, mans absolūtais biklums padarīja mani tikpat nepiemērotu šim darbam kā ģībšana, ieraugot asinis, varētu traucēt kļūt par ķirurgu. Manai jau biklajai sev bija jātiek galā ar papildus milzu kaunu par to, ka tāda esmu, bet es tiku galā ar abām šīm lietām, burtiski izlaužoties tam cauri. Bija arī citi šķēršļi, piemēram, finansiāla atbalsta (par citiem atbalsta veidiem nemaz nerunājot) trūkums no vecākiem jau vidusskolas un kur nu vēl augstskolas laikos, kas padarīja par ļoti sarežģītu uzdevumu cīnīties par sapņu darbu, kam gribējās, lai to iekaro, jo..., nu, man gribējās ēst un dzīvot zem jumta, un tam vajadzēja tūlītēju ienākumu plūsmu. Viens no nopietnākajiem šķēršļiem bijis tas, ka industrija, kurā es varētu palīdzēt cilvēkiem zīmējot vienradžus, ir maza, it sevišķi Latvijā. Šaura, prasīga klints, kurā iegraužas stiprākie (bet, manuprāt, ne vienmēr kvalitatīvākos vienradžus zīmējošie) cilvēki. *** Šobrīd esmu tādā pagrieziena vai cīņas brīdī pati ar sevi, jo man ir bijis un regulāri piedāvā citus darbus industrijā, kas ir liela, resna, naudīga, kur var zīmēt vienradžus, bet darīt to lielākoties tieši kompāniju peļņas labā. Savā iepriekšējā darbā mēģināju sevi maksimāli noskaņot tam, ka man ir iespēja iemācīties zīmēt korporatīvā vidē ļoti konkurētspējīgus vienradžus un tas varētu palīdzēt vēlāk. Tas bija interesanti, kamēr tas bija jauns izaicinājums un man bija iespēja novērtēt sava darba efektivitāti. (Mums nebija KPI's, nekā tamlīdzīga.) Es tiešām iemācījos labi zīmēt vienradžus jomā, kas man absolūti neinteresēja. Bet lielāko daļu laika tajā darbā biju nogarlaikojusies līdz absolūta morāles zuduma līmenim. Es vareni turējos, ilgi, bet pēc zināma laika vienkārši nespēju vairs pat klausīties darba uzdevumus. *** Šodien saņēmu uzdevumu līdzīgā darbā. Man vajag labu ienākumu plūsmu, viņi piedāvā lieliskus noteikumus, bet es nespēju pat to uzdevumu izlasīt. Savukārt jomā, kas mani interesē un kurā šodien saņēmu atteikumu (jā, es tikko pārbaudīju) nav vakanču. Tu vari kaut ko darīt freelancā un nopelnīt sev kabatas naudu, bet tas nenomaksā īri un pārējos rēķinus. *** Es esmu tik ilgi sevi lauzusi. Kaut kas manī iekšā atsakās tālāk lūst un viss. Iespējas, ko redzu - zīmēt vienradžus ārzemēs, kas man ļoti patiktu, bet varētu būt vēl sarežģītāks tirgus, ko iekarot (un man ne pārāk veicas jau ar vietējo pīļu dīķi) vai atmest vienradžus un mēģināt pārkvalificēties citā jomā, kurā varu palīdzot cilvēkiem nomaksāt rēķinus. Ilgtermiņā man gan šķiet, ka tikai abu šo procesu kombinācija mani patiešām piepilda. Ilustrācijai - uzdevumu no stilīgās, naudīgās, bet man neinteresantās kompānijas ar pūlēm knapi pārskatīju šodien un nevaru pierunāt sevi uzmest tam pat vēl vienu aci. Savukārt darbam, ko tikko nedabūju, man bija saraksts ar vismaz 25 idejām (ja neskaita idejas, kas izrietēja no idejām), pusei no tām rodoties riteņbrauciena attālumā no darba intervijas uz mājām. *** Šķiet, ka ir laiks vēlreiz drusku paraudāt. (2 Comments |Comment on this)
11:27 am	Viņi izvēlējās kādu citu. Esot bijuši sajūsmā par manu mājasdarbu, gribot sadarboties freelance režīmā un nākotnē cerot, ka atbrīvosies vēl kāda vieta. Man ir pavisam bēdīgi. (4 Comments |Comment on this)
Tuesday, July 11th, 2023
11:27 pm	Šodien vajadzēja atnākt ilgi gaidītajai atbildei par manu sapņu darbu. Es biju gatavojusies labam variantam un sliktam variantam, bet nekādam, lūk, gan es nebiju gatava. Nesaņēmu pat ziņu par to, kāpēc viņi ar šo kavējas, bet kopumā tagad man ir slikta sajūta un bēda par rezultātu, kāds tas man provizoriski liekas tagad. Neko negribas darīt, bet traki daudz jāpaveic. Tā, ka neko. Pieņemu, ka varbūt netrāpīju īstajā stilā - viņi droši vien gribēja mazliet mazāk nopietnu. (2 Comments |Comment on this)
Monday, July 10th, 2023
1:49 am	Es esmu gatava (nu, gandrīz, jāpaspēj noskaidrot tikai pāris lietas) mana sapņu darba jā. Zinu, ko darīšu, kā svinēšu, kā priecāšos, kam pateikšos. Bet nekādi nevaru izdomāt, kā (un vai) sagatavoties iespējamam nē. Labi, varbūt nedaudz varu iedomāties - es varētu vēl mazliet pameklēt sevi, uzkačāt visus profilus, piemācīties trūkstošās zināšanas un prasmes. Un tomēr esmu gatava tikai jā. Kā lai iztur līdz otrdienai. Kā es sagremošu nē? Suns guļ ar purniņu man uz pēdas. Nav iespējams izstāstīt, cik laba tā ir sajūta. Gan jā, gan nē gadījumā man vajag pēc iespējas ātrāk atrast sunim pareizo (anti)reaktivitātes treneri. Šodien domāju par mežiem un ūdeņiem, pagalmiem un dārziem, kurus varētu apciemot, bet nevaram, jo suns ir traks un es viņu varu savaldīt tikai pašas ideāli mierīgā mentālā dienā. Es laikam aizlūgšu par jā. Svētkus skatīties ar mīļu draugu bija pavisam jauki. Skaisti. Mākslinieki tik izturīgi un iedvesmoti. Tikai visiem darvas pilinātājiem gan šobrīd gribas aizgriezt durtiņas un neklausīties - tāda svēta skaistuma priekšā arī, manuprāt, vajadzētu runāt tikai labu vai neko. (Comment on this)
Saturday, July 8th, 2023
8:20 pm	Vispār šonedēļ esmu bijusi visai lepna par sevi - par radošumu, rūpēm, spēku, prieku, pārliecību un mīlestību, kas manī ir. Par mērenību un briedumu, kāda agrāk nebija. Kaislību un talantu, un spēju kādas pāris nedēļas izdzīvot ar praktiski nekādu naudu, pārliecinoties pirmkārt, ka sunim ir, ko ēst. Bet nupat es drusku saraudājos, jo svētki iet uz beigām, mana māsa dejo koncertā, es tik ļoti gribētu viņu redzēt un dzīvē atbalstīt, bet nevaru. Un nevaru pievienoties draudzenēm svētkos, apsveikt otru māsu vārda dienā ar vairāk kā vārdiem, neko ārpus pāris pankūkām nevaru. Skatīšos šovakar pa TV, bet tiešām sevis drusku žēl. Nabadzība ir episki vientulīga lieta, sevišķi, ja pašam par sevi kauns. Neviens jau manā vietā nepieņēma visus tos stulbos lēmumus. Tā nu es tagad drusku paraudāšu, uzcepšu pankūkas, varbūt pirms koncerta fiksi izvedīšu suni pastaigā, paklausīšos “Little Lord Fauntleroy” un izbaudīšu savas rīcības labākos iespējamos augļus. (Comment on this)
Thursday, July 6th, 2023
9:18 am	Šodien pamodos neomā. Daudz kas sakrājies, bet, šķiet, mans pamata diskomforts ir kā iesākt to savu darba uzdevumu, jo tieši sākumam jābūt vislabākajam. Tad, protams, nāk izsalkums, nogurums, aukstumpumpas, suņa reaktivitātes pieaugums, neziņa par nākotni un reakcijas uz troļļiem. (2 Comments |Comment on this)
1:46 am	Nezinu, vai spēšu šo pierakstīt, bet ļoti gribu šo prāta (vismaz mana) skaidrību un kārtību atcerēties. Šodien ar čali, ar kuru pirms kāda laika satikāmies, lai pabučotos, pamīļotos un paskatītos TV, noslēdzām casual sex līgumu. Tas viss sākās ar daudz un dažādiem jokiem, arī šis nebija super nopietni, bet bija interesanti redzēt, kur viņš liek ķekšus, kur es, un kā notiek tā saruna par un ap jautājumiem, kas tik kaitinoši bieži pirms seksa un/vai nopietnu attiecību uzsākšanas netiek kārtīgi izrunāti. Es ieteicu viņam vienu rakstu par sievietes anatomiju un baudu. Viņš man arī šo to izstāstīja un ieteica par savām preferencēm (ko es te neapspriedīšu, jo tas ir personīgi viņam). Varu vienīgi pateikt, ka ir dažas lietas, ko man nepatīk darīt, bet pašai gribētos, lai patīk. Tad es sapratu, ka nav tā, ka esmu pret noteiktām darbībām, vienkārši negribu tās darīt ar kādu, ko: a) nemīlu b) negribu ļoti iepriecināt. Turklāt, lai eksperimentētu un darītu dažas lietas, par kurām es neesmu līdz galam droša, es gribu partneri, kam uzticos. Pēc manas pieredzes ir absurdi, iracionāli un nepamatoti tā uzticēties casual partnerim gan manas personības, gan iepriekšējo pieredžu dēļ. Tad vēl klāt nāk doma un pieredze, ka es zinu, ka man tas sekss, visticamāk, būs so-so at its best. Protams, tā ir mana atbildība, jo es kautrējos 100% pateikt, ko es gribu un negribu. Ja man būtu ar to jādalās, tad, pirmkārt, man būtu tiešām jānovada anatomijas kurss un papildus jāizstāsta par to, kas darbojas man. Pēc manas pēdējo gadu (ne pārāk plašās, bet gana informatīvās) pieredzes, čaļi mācās seksu no basic porn un tas veido viņu galvenās fantāzijas. Bet basic porn ir balstīts uz vīriešu baudu, bieži vien veidos, kas pat viņiem nedarbojas (vismaz aktieriem jau nu toč nē, bet te es eju dziļumos, ko es pati nepārzinu), bet pilnīgi noteikti nedarbojas man. Un tā pornogrāfijas problemātika arī ietver sevī nerunāšanu par seksu, steigšanos, partnerī nepamatotus vai ar partneri nesaskaņotus pieņēmumus. Kad es pati pārlasu šo rindkopu atkal un atkal, man šķiet, ka man ir bijušas lielākoties attiecības un sakari bez tādas brīvas, atvērtas komunikācijas. Es neesmu runājusi, viņi nav runājuši, mēs esam burtiski un pārnestā nozīmē taustījušies kaut kur tumsā un gan jau abās pusēs garlaikojušies un vīlušies. Bet nu pieņemsim, ka esam tik tālu nonākuši, es esmu iejūtīgāka un drosmīgāka, viņš arī puslīdz normāls, viss ok. Labam seksam man vienalga vajag: a) lai es viņam varētu uzticēties b) lai man viņš patiktu. Un man šķiet, ka a no manas puses nozīmē arī būt kopā. Esmu piedzīvojusi, ka cilvēki, kam esmu uzticējusies par agru, vienkārši pazūd, un tas kaut kā ne tikai nav atstājis labu iespaidu uz manu psihi, bet, šķiet, akumulējies. Tas man pārāk agru/casual uzticēšanos un tuvību tagad saista ar kaunu, necieņu un sāpem. Tad nu es diezgan loģiski varu tagad sev secināt, ka: a) man nafig nevajag nevienam uzticēties, kamēr es neuzticos, un nevajag dot uzticēšanos kredītā; b) man ļoti patīk sekss, kas reizēm mēdz būt problēma, ja nav partnera, bet es labprātāk strādātu ar sevi (daaaudz, visās nozīmēs) nekā piedzīvotu vēl vienu garlaicīgu, nomācošu, nabadzīgu seksuālo pieredzi ar citu cilvēku (lai cik ļoti man patiktu citi cilvēki); c) man jāmācās komunicēt savas vajadzības. tas ir faken bēdīgi, cik draņķīgu seksu esmu pacietusi savu baiļu no konfrontācijas dēļ. droši vien, ka tai arī nevajag būt konfrontācijai un par to var komunicēt arī kaut kā tā, ka tā ir daļa no priekšspēles, saspēles un tā tālāk. d) varbūt manā gadījumā vēl aizvien nozīmē nē e) visi iepriekšējie punkti ik pa laikam droši vien tiks izmesti miskastē mana kontakta bada dēļ. man tiešām pietrūkst cilvēku, dziļu attiecību, pieskārienu, un nesanāk šo dzīvē atrisināt. ik pa laikam šķiet, ka es mazliet zaudēju prātu šajā vientulībā un esmu kā klejotājs tuksnesī gatava arī uz tādām attiecībām, kas šīs metaforas ietvaros būtu dzert pašam savas čuras, lai izdzīvotu. Kaut kā es vienmēr nonāku līdz vienai un tai pašai problēmai. Ja man kaut kad atkal būs darbs, tad es iešu terapijā.
Wednesday, July 5th, 2023
2:53 am	Pa vidu Palikusi vēl viena pilna diena ar astīti darba uzdevuma iesniegšanai manā sapņu vakancē. Esmu bijusi cauri nevaldāmas sajūsmas, satraukuma un ideju salūta fāzei, absolūtas pēc-intervijas izdegšanas fāzei, tumšai sevis apšaubīšanas fāzei, bet tagad atkal esmu atpakaļ darba zirgā. Man šķiet, ka gan mans kompetences līmenis, gan ieguldītais darbs, sagatavojoties intervijai un gatavojot gala uzdevumu, ir ļoti atbilstošs tam, ko viņiem vajag. Ir zināmas bailes, ka kaut ko esmu palaidusi garām, vienmēr ir "nezināmā faktors" - kas vēl pieteicās, kādi zemūdens akmeņi, iekšējais konteksts, ko varbūt nezinu vai nevarētu zināt. Man bail izaicināt likteni, vienu no pirmajām reizēm dzīvē pagaidām neskaidrā situācijā justies par sevi pārliecinātai un ticēt labajam, bet tieši tā es šobrīd jūtos. Apzinos grūtības, kas nāktu ar šo amatu, vai drīzāk izaicinājumus, visu, kas būtu jāmācās. Bet, tā kā šis šoreiz nav "mani uzrunāja, man tieši nebija, ko ēst, tāpēc aizgāju pie viņiem strādāt" gadījums, visi tie izaicinājumi ir saistīti ar jomu, kas man interesē, darbu, kas šķiet jēgpilns un rūp, un ko es pat apmēram pārzinu, tāpēc tie liekas drīzāk kā pakāpieni, ko vēlos spert, nevis nepārvarami kalni kā iepriekšējos darbos. Es ļoti gribētu arī kādu otro nodarbošanos, ar ko iegūt vairāk miera un tādas taustāmākas darba sajūtas. Vai tas būs dārzs, mēbeļu restaurācija vai vēl sazin kas, es nezinu, bet kaut ko tādu man gribas. Vēl domāju par to, ka, iespējams, mans naktsputna dzīvesveids saistīts ar sensoro pārstimulētību dienā. Naktīs man ir vieglāk strādāt gan tāpēc, ka ir kluss (ja neskaita ledusskapi), gan tumšs, gan arī tāpēc, ka nav cilvēku un kņadas. Man šķiet, ka visos šajos veidos esmu ļoti jūtīga - skaņas, vizuālā, sociālā -, un to kairinājumu samazinājums palīdz man koncentrēties un justies mierīgi. Vienīgi šāds dzīvesveids ir visai neveselīgs, it sevišķi ņemot vērā to, ka lielākā daļa darbu, tikšanos, pasākumu notiek cīruļu nevis pūču vai traku baložu laikā. Tā nu es svārstos starp neizgulēšanos naktī un izšķērdīgām diendusām. (3 Comments |Comment on this)