Darba-sevis analīze jeb kāpēc es šodien biju tik bēdīga
Sāksim ar to, ka manas pirmās darba domas jau no mazotnes bijušas par to, ka man patīk darīt vienu ļoti konkrētu darbu (šeit konfidencialitātes vārdā sauksim to par vienradžu zīmēšanu) UN jebko, ar ko varu dot tiešu pienesumu citu dzīvēm. Vienradžu zīmēšana jau visai agri bija process, kas man labi padevās, es sāku to dziļāk profesionāli iepazīt un praktizēt jau pirms 9. klases un pēc dažādiem dzīves līkločiem krietni vēlāk atklāju, ka VIENRADŽU ZĪMĒŠANU VAR APVIENOT AR PALĪDZĒŠANU CILVĒKIEM!

Kā jau katrā labā stāstā, man bijis jāsaskaras ar visai daudz šķēršļiem. Piemēram, mans absolūtais biklums padarīja mani tikpat nepiemērotu šim darbam kā ģībšana, ieraugot asinis, varētu traucēt kļūt par ķirurgu. Manai jau biklajai sev bija jātiek galā ar papildus milzu kaunu par to, ka tāda esmu, bet es tiku galā ar abām šīm lietām, burtiski izlaužoties tam cauri.

Bija arī citi šķēršļi, piemēram, finansiāla atbalsta (par citiem atbalsta veidiem nemaz nerunājot) trūkums no vecākiem jau vidusskolas un kur nu vēl augstskolas laikos, kas padarīja par ļoti sarežģītu uzdevumu cīnīties par sapņu darbu, kam gribējās, lai to iekaro, jo..., nu, man gribējās ēst un dzīvot zem jumta, un tam vajadzēja tūlītēju ienākumu plūsmu.

Viens no nopietnākajiem šķēršļiem bijis tas, ka industrija, kurā es varētu palīdzēt cilvēkiem zīmējot vienradžus, ir maza, it sevišķi Latvijā. Šaura, prasīga klints, kurā iegraužas stiprākie (bet, manuprāt, ne vienmēr kvalitatīvākos vienradžus zīmējošie) cilvēki.

***

Šobrīd esmu tādā pagrieziena vai cīņas brīdī pati ar sevi, jo man ir bijis un regulāri piedāvā citus darbus industrijā, kas ir liela, resna, naudīga, kur var zīmēt vienradžus, bet darīt to lielākoties tieši kompāniju peļņas labā. Savā iepriekšējā darbā mēģināju sevi maksimāli noskaņot tam, ka man ir iespēja iemācīties zīmēt korporatīvā vidē ļoti konkurētspējīgus vienradžus un tas varētu palīdzēt vēlāk.

Tas bija interesanti, kamēr tas bija jauns izaicinājums un man bija iespēja novērtēt sava darba efektivitāti. (Mums nebija KPI's, nekā tamlīdzīga.)

Es tiešām iemācījos labi zīmēt vienradžus jomā, kas man absolūti neinteresēja.

Bet lielāko daļu laika tajā darbā biju nogarlaikojusies līdz absolūta morāles zuduma līmenim. Es vareni turējos, ilgi, bet pēc zināma laika vienkārši nespēju vairs pat klausīties darba uzdevumus.

***

Šodien saņēmu uzdevumu līdzīgā darbā. Man vajag labu ienākumu plūsmu, viņi piedāvā lieliskus noteikumus, bet es nespēju pat to uzdevumu izlasīt. Savukārt jomā, kas mani interesē un kurā šodien saņēmu atteikumu (jā, es tikko pārbaudīju) nav vakanču. Tu vari kaut ko darīt freelancā un nopelnīt sev kabatas naudu, bet tas nenomaksā īri un pārējos rēķinus.

***

Es esmu tik ilgi sevi lauzusi. Kaut kas manī iekšā atsakās tālāk lūst un viss. Iespējas, ko redzu - zīmēt vienradžus ārzemēs, kas man ļoti patiktu, bet varētu būt vēl sarežģītāks tirgus, ko iekarot (un man ne pārāk veicas jau ar vietējo pīļu dīķi) vai atmest vienradžus un mēģināt pārkvalificēties citā jomā, kurā varu palīdzot cilvēkiem nomaksāt rēķinus.

Ilgtermiņā man gan šķiet, ka tikai abu šo procesu kombinācija mani patiešām piepilda.

Ilustrācijai - uzdevumu no stilīgās, naudīgās, bet man neinteresantās kompānijas ar pūlēm knapi pārskatīju šodien un nevaru pierunāt sevi uzmest tam pat vēl vienu aci. Savukārt darbam, ko tikko nedabūju, man bija saraksts ar vismaz 25 idejām (ja neskaita idejas, kas izrietēja no idejām), pusei no tām rodoties riteņbrauciena attālumā no darba intervijas uz mājām.

***

Šķiet, ka ir laiks vēlreiz drusku paraudāt.