No dziļas vientulības
Pēdējās pāris dienas nemaz nav bijušas tik sliktas. Man ir bijis vairāk laika, tāpēc esmu bijusi produktīva, atradu foršu, humora pilnu, "cozy murder mystery" divās daļās, esmu gājusi gulēt laicīgi (izņemot, protams, šodien), un vientulības sajūta mazliet atstājās.

Kad es pieņēmu, ka tas nav kaut kas akūti risināms, bet gan sajūta, kas ar mani bijusi kopš bērnības, palika vieglāk. Es saprotu arī to, ka man bijis vientuļi daļēji savas personības un izvēļu dēļ:

* Esmu lielākoties izvēlējusies darīt to, ko ES gribu, pat, ja tas nesakrīt ar apkārtējās cilvēku grupas interesēm, ērtībām un vajadzībām. Bērnībā/pusaudža gados regulāri izlaidu talkas, dzimšanas dienas un citus pasākumus ģimenē, devos uz visiem Erasmusiem, strādāt ārzemēs, studēt citās pilsētās un valstīs. Un es nekad nevienam neesmu zvanījusi - gandrīz nekad - bez nopietnas vajadzības un iedvesmas, jo man riebjas runāt pa telefonu. PROTAMS, ka cilvēki neapņem mani kā mentāli pūkaina sega.

* Man nemaz nepatiktu būt pārāk cieši kopā. Man paliek nelabi, ja kolēģi, piemēram, sēž par tuvu un izliekas draudzīgi. Man šķiet, ka smakšu, ja ir par daudz plānu ar ģimeni. Man sāk trīcēt rokas un/vai viss ķermenis pēc dziļākām sarunām ar man mīļiem cilvēkiem. Protams, šīs, iespējams, bailes no tuvības varētu risināt, bet tas laikam var notikt tikai tad, ja es tās nopietni pamanu.

***

Citās ziņās - mazliet ar sevi lepojos. Tā kā mūsu komandā neviens nebija gatavs uzņemties vadību, lai arī lielākā daļa cilvēku ir augstākos amatos par manējo, es šodien uzņēmos vadību, organizējot komandas darbu sapulcē. Man mazliet bail, ka es izklausījos traka, bet man labi sanāca. Es ļoti profesionāli turēju fokusu uz darāmo darbu (kas jau divas sapulces un kādus pāris mēnešus VILKĀS). Es "nogriezu" (iespējams, pārāk asi - tas mani satrauc) komandas pļāpas, kad viņi sāka runāt ne par tēmu, un aizvedu mūs atpakaļ pie uzdevuma. Es pārliecinājos, ka sarunā ir iekļauti ne tikai pļāpas, bet arī tie, kas parasti netiktu pie vārda viņu dēļ vai sava apnikuma dēļ. Es pieņēmu un klausījos viedokļos un piekāpos, kad bija vienprātība par to. Es palūdzu vēl vienam kolēģim pieslēgties, lai palīdzētu saorganizēt lietas no viņa puses. Es gan neatradu veidu, kā iekļaut pilnīgi visus, kādi pāris cilvēki palika ārpus fokusa, bet viņi varēs pieslēgties vēlāk, kad šodienas asaka būs jāapaudzē. FUCK YEAH! Esmu absolūti nopelnījusi iesist sev pieci.

Šo daļu es gan parasti nelaižu vairs ārā cilvēkos, jo, nu, nevienam viņa baigi nepatīk, bet viņa ir spēcīga, un mūsu komandai vajadzēja kādu, kas šo beidzot uzņemas. Viņa ir dominējoša, skaidra, asa, ļoti fokusēta un vismaz mēģina būt taisnīga. Bet nu - tāda raupja.

***

Man ļoti vēl jātrenē pacietība stresa, novājināta ķermeņa un depresijas epizožu laikā. Vēl gribas kliegt un ārdīties, kad lietas notiek tajos brīžos, lai gan 80% pārējās situācijās spēju dusmas novirzīt, noslāpēt, pat neiedegt. Reizēm man bail, ka monstrs vienkārši slēpjas, jo tagad ir gaišs un manī ir vairāk serotonīna. Varbūt es neko neesmu iemācījusies, vienkārši nav ziema. Tāpēc es gribu pārliecināties, norūdīties, iemācīties, ietrenēties un dziļāk saprast savas dusmas, lai tās nekad vairs nevar nodarīt mums pāri.

***

Es jūtos labi. Dzīve šobrīd kūsā. Protams, manā stāstā tas nozīmē, ka šodien iztīrīju māju un VARBŪT kaut kad saņemšos pieteikties jaunam darbam nevis, piemēram, mīlas dēkas, ceļojumus, ballītes vai vēl sazin ko, bet manai pensionāra sirdij arī šī ir kūsāšana.