[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in
sweetpotato's LiveJournal:
| Wednesday, March 15th, 2023 | |
| 1:21 pm | unSTUCK by ChatGPT 1. Identify the source of your stuckness: Take some time to reflect on what's causing you to feel stuck. Is it a personal issue, a career problem, a relationship issue, or something else entirely? Once you've identified the source of your stuckness, you'll be better equipped to develop a plan of action. Darbs: Man ir garlaicīgi, es nejūtos labi savā komandā un kompānijā. Trūkst mērķa, jēgas un misijas sajūtas. Es zinu, ka varētu šo risināt, piemēram, piesakoties jaunos darbos, bet darbā pieteikšanās process tik bieži ir absolūta laika izšķiešana. Visi tie CV un motivācijas vēstules, kas nesaņem pat atbildi. Turklāt tas viss jādara pirms vai pēc garas, nogurdinošas, un jau tā garlaicīgas darba dienas. Šķiet, ka iesprūšanas sajūtu veido arī tas, ka manas vēlmes šķiet neiespējamas. Šķiet neiespējami atrast darbu, kurā mani pamana un novērtē, maksā OK algu, es realizēju savu potenciālu un esmu noderīga pasaulei. Tas šķiet tik... naivi. Esmu to sajūtu mēģinājusi izaicināt un smagi izgāzusies pagātnē. Vairākkārt. Esmu tikusi ignorēta godīgu atbilžu saņemšanas vietā. Varbūt šis ir drosmes, cerības un pašapziņas atjaunošanas jautājums. Jā, es esmu nogurusi to visu atjaunot un atjaunot, un atjaunot, tomēr zinu, ka kaut mazu soļu speršana tajā virzienā dotu man spēku. Attiecības: Es gribu partneri. Esmu ar to apsēsta. Bet man nesanāk. Es turpinu censties un pat ja necenšos, jūtu sevī to allaž partneri meklējošo harpiju, kas skatās apkārt un domā: "Vai šis varētu būt mans partneris?" "Kas man jādara, lai viņu dabūtu?" "Paliec. Paliec, paliec, paliec," pat tad, ja nav īstais. "Kas man vainas?" "Ja es izdarīšu šo, šo un vēl šo, vai tad es būšu gana laba partnerim? Vai būs vieglāk viņu atrast?" "Nav jau brīnums, ka man nav partnera." (kad ieraugu sevi kādā foto) Patiesībā man pašai negribas būt ar sevi. Man negribējās būt ar cilvēku, kas šķita līdzīgi iesprūdis kā es. Gribējās viņu sapurināt, iedzīvināt, bet ne tuvoties. |
| Tuesday, February 14th, 2023 | |
| 12:45 am | Man ir aizdomas, ka pirmo reizi dzīvē piedzīvoju māniju, ko vienlaikus arī atpazīstu. Neesmu droša, jo, par spīti ļoti tiešiem pierādījumiem, nezinu, vai ticu savām diagnozēm. Psihiatriskā diagnostika, manuprāt, ir viena no uzskatu sistēmām garīgās veselības ārstēšanā, bet ne vienīgā, ne vienmēr pareizākā un ellīgi atšķirīga pat iekšēji (p.d. Latvijā vs UK, US, Somijā utt utjp, parastā vs feminist utt). Sajūta, ka prāts (vienlaicīgi divās valodās) branches out. It kā smadzenēs būtu iemesta supersēkla vai ūdenī tintes pilīte. Domas ir relatīvas pašas pret sevi, bet meklē patiesību. Vai es spēju uzminēt, kas aiz ādas tam cilvēkam - vai viņa, piemēram, ir nobijusies kā man liekas vai vienkārši pārāk atšķiras no manis, lai es saprastu, kā interpretēt uzvedību, kas šķiet nevietā? Vai tas, ka viņš ir labs un gudrs, nozīmē, ka viņam var uzticēties uzņēmuma varas struktūrā? Varbūt es nemaz negribētu pamanīt, ja viņš uzklausītu kaut ko, ko esmu pateikusi par daudz. Varbūt informācija aizietu pati savu ceļu kā tā mēdz darīt, pa ceļam transformējoties vēl nezināmās formās. Tātad vairāk sociālā ruminācija? Tas ir tas, kas šobrīd notiek? Ar paranojas pieskaņu? Vai varbūt šis viss ir normāli un es vienkārši atkal pataloģizēju savas sajūtas? Varbūt es tikai spriedelēju, jo noteiktā sociālajā vidē nejūtos droši un likmes ir pārāk augstas, lai nebūtu uzmanīga? Nākamo reizi gribētu pajautāt psihiatrei, kā lai es zinu, kas ir normāli. Kā viņa zina. Kam mest virsū burvju ripas un ko tikai pierakstīt vai uzklausīt. Subjektīvi es jūtos traka. Objektīvi es nezinu, vai kādreiz esmu jutusies normāla, it sevišķi LV sabiedrībā. SE un NW jā, UK mazliet/apmēram, te īsti nē. Vienmēr ir sajūta, ka jāshēmo, lai izdzīvotu. |
| Monday, February 13th, 2023 | |
| 1:18 am | Gribas kaut kur uzrakstīt, cik ļoti mīlu savu sunīti, bet bail piesaukt sliktu dienu. Paliek vieglāk. Paliek jūtami vieglāk. Viņš mācās, es mācos, un ļoti novērtēju dzīves dalīšanu ar savu suni. Rīt jebkurā gadījumā būs slikta vai labākajā gadījumā brutāli grūta diena. Ja pieveikšu rītdienu, tas būs milzīgs enerģijas lādiņš nākamajai (nu jau šai) nedēļai. Uzvārīju zupu un izcepu pankūkas, lai vismaz ēst nav jātaisa. Viss ir savās vietās. Un tik svaiga dzīves sajūta kaut kādā ziņā. Esmu bijusi kopā ar cilvēkiem, jūtu sevī mīlestību, viss mav super paredzami, bet nav arī nepanesami vai nolemti. Ir daudz, daudz interesantu lietu, ko darīt un kā būt. Vai tā šoreiz ir ciklotīmijas gaišā svītra, noteikts brīdis menstruālajā ciklā vai lēmums, ko nesen pieņēmu par savas dzīves (ne)izbeigšanu? Izdomāju, ka, kamēr neesmu sakārtojusi praktiskās lietas, dzīvošu. Man ir kredīti, suns, ģimene, ko drusku var paganīt (un varbūt pat vajag), es negribu aiziet bezatbildīgi. Kamēr paiet gadi, kas būs nepieciešami šī visa sakārtošanai un apkopšanai, varbūt man radīsies iemesli vai vēlme pārdomāt. Sliktākajā gadījumā varbūt ģimenei atstāšu kādus iekrājumus vai vismaz neatstāšu problēmas. Tāds praktisks skats uz šo ienesa dzīvē ļoti daudz miera. Es zinu, vismaz pagaidām, kāpēc dzīvoju. Un tas ir labāk kā nezināt nemaz. |
| Monday, January 2nd, 2023 | |
| 11:58 pm | 2.01.23 Pēc darba biju nereāli izbesījusies. Tik ļoti, ka kādu stundu vai divas ar sevi strīdējos un nevarēju izlemt par to, vai sūtīt pārtiku uz rītdienas rītu, iet pakaļ uz lielo Rimi vai mazo, vai neiet nemaz, jo teorētiski mājās vēl bija pāris lietas, ko varētu apēst, un badā es visticamāk nenomirtu. Tomēr es biju jau iztēlojusies, kā taisu siera kūku, un nevarēju dabūt to ārā no galvas. Aizgāju uz mazo. Bija žēl suņa, jo zinu, ka viņš vēl nav gatavs tikt atstāts pēc pēdējām pāris reizēm, bet laikam vairāk bija bail noraut kaut kādu panikas lēkmi, ja slikā pašsajūta būtu pārgājusi pāri malām. Lai arī turpmāk plānošu savas darbības tā, lai suni vairs nebūtu jāatstāj, siera kūka bija ļoti, ļoti labs lēmums. Nu labi, to es 100% zināšu tikai no rīta, KAD ES BROKASTĪS VARĒŠU ĒST PAŠAS TAISĪTU SIERA KŪKU! Var jau gadīties, ka atkal būšu salaidusi kaut ko grīstē un kūka nebūs laba. Draugu lokā esmu slavena ar to, cik ļoti var neizdoties kūkas. Varbūt, piemēram, pierīvēju klāt par daudz citrona miziņas. Varbūt cepumi, ko izvēlējos, būs bijuši par saldu pamatnei (šī liekas ļoti reāla iespējamība, jo digestives, ko ieteica ChatGPI, aizstāju ar kaut kādiem Selgas mazajiem cepumiņiem). Var arī gadīties, ka konsistence būs pārāk mīksta. To visu rādīs rīts. Pat nezinu, ko no sevis tagad sagaidīt - rīta nelabums un elpas trūkums parasti nozīmē to, ka brokastīs nevaru dzert kafiju, un šī kūka noteikti būs jāēd kopā ar tasi stipras, nesaldinātas kafijas. Vai es izvēlēšos kafiju, kūku un lielāku rīta elpas trūkumu, vai saprātīgas brokastis, nepacietīgu launaga vai pusdienlaika gaidīšanu un to kombināciju tajā foršajā brīdī, kad tieši vajag tādu mazu papildus pēcpusdienas enerģijas lādiņu? Arī to rādīs rīts. Esmu diezgan priecīga, ka man ir, ko gaidīt. Ja kūka sanāks laba, mēģināšu aiznest to arī visiem mīļajiem cilvēkiem (nu labi, atkarīgs no tā, cik pati apēdīšu) vai arī aicināt viņus pie sevis uz kūku un kafiju. Nu jā, man tiešām patīk siera kūkas, citrona miziņas un sula klāt saldajiem ēdieniem, mellenes, kas arī nedaudz ir kūkā, un saldo apvienošana ar labu kafiju. Kopā tas prieks gan bija diezgan sālīts - par visām sastāvdaļām samaksāju ~19 EUR, bet pāri palika lielākā daļa melleņu, kādi 250 ml saldā krējuma, gabaliņš sviesta, daļa cepumu un krēmsiera, pārikas plēve un cepampapīrs, jo to visu nevarēja nopirkt tieši tik, cik vajag. Paskaitot sanāk, ka kūkas aptuvenā pašizmaksa varētu būt ap vai zem 10 EUR. Pieļauju, ka, rūpīgāk izpētot piedāvājumu veikalos, var arī nopirkt lētākas sastāvdaļas un vēl vairāk samazināt cenu. Nākamreiz (ja kūka negaršos briesmīgi un es gribēšu nākamo reizi) varētu mēģināt nopirkt sastāvdaļas tuvāk nepieciešamajam daudzumam. *** Kamēr taisīju kūku, pabeidzu kārtējo Jaya Jones audiogrāmatu un sāku jaunu. Šķiet, ka varētu visas Gigi Pandian grāmatas noklausīties vai izlasīt vēlreiz, jo tur ir tik daudz foršu referenču un visa kā, ko var palaist garām klausoties, ka noteikti būtu interesanti lasīt vēlreiz. Man vēl ir gana daudz grāmatu, lai izvilktu, iespējams, līdz pat vasarai, kad, cerams, nebūs tik ļoti jācīnās, lai paliktu virs ūdens. Un, ja nepietiks viņas grāmatu, vienmēr vēl ir Elizabeth Strout. Un, ja nepietiks ar viņu, varbūt pa to laiku būs jau iznākusi nākamā Thursday Murder Mysteries grāmata. Un, ja tā nebūs iznākusi, man vēl ir tā grāmatu liste, ko L iedeva, kad gāja prom no darba - vismaz pāris grāmatas tur izskatījās daudzsološas. Gribu arī paskatīties, kas īsti ir Elizabeth Peters, jo viņa laikam ir iedvesmojusi Jaya Jones sēriju. Ā, un vēl man gribētos lēnām pārlasīt Italo ieteikto dzejas krājumu (šķiet, tas bija "The Forward Book of Poetry"). Piezīmēs ir vēl grāmatas, Goodreads un Scribd ir vēl daudz, ko atklāt. Tā ka vismaz kādu gadu varēšu savam iekšējam slepkavnieciskajam demonam aizbāzt caurumus ar labu, man mīļu literatru. Suck it, mental illness! Vai pa to laiku es būšu arī sakārtojusi dzīvi tik tālu, ka to gribēsies arī dzīvot? *** Kad piesēdos parakstīt, suns piegāja pie paklājiņa, nolaida galvu, un ilgi uz mani žēli skatījās, lai gan teicu, ka ārā vairs nevaram iet, jo bija jau pēc 23:00. Bet viņš skatījās tik žēli ar savām mandeļu actiņām, ka beigās izvedu ārā, iespējams, pieceļot vismaz divus zemākos mājas stāvus no miega. Pa ceļam gadījās trepēs satikt kaimiņu, kas vienmēr situāciju padara vēl sliktāku. Man tiešām vajag to trešo kinoloģi asap. Es tiešām lepojos ar sevi par to, kā cīnos par savu dzīvi. |
| 4:24 pm | brain dump Bija tik skaists rīts - laicīgi pamodāmies, izgājām agrajā rīta pastaigā, nopirku Narvītī apelsīnu sulu un mafinu. Tāds priecīgs un atsperīgs garastāvoklis. Tad sāku strādāt pēc nedēļas atpūtas. Un tad vienā no točpastaigām, ejot lejā pa kāpnēm, kur suns vienmēr rej, viens kaimiņš nākot pretī izspēra: "Vai tas suns kādreiz arī beigs riet?" Tas pats kaimiņš, kurš divos naktī zvanīja pie visām durvīm un mūs pamodināja, jo vajadzēja kādu, kas iepūš alkometrā, lai varētu samelot draudzenei, ka viņš ir skaidrā. Likās, ka redzēju arī kaimiņienes nosodošo skatienu. Līdz šim bija izdevies saglabāt pozitīvu garu, neiedomājoties sliktāko, parasti kaimiņi tikai nosmaida par suni, bet šī reize kaut kā uzreiz pieķērās. Sabēdājos. Tad palika tumšs, un tagad ir pavisam neomulīgi. *** Izskatās, ka šodien bez Scribd būs beidzot jāliek lietā arī tās lapiņas, kur katru dienu pierakstu, kas man ir devis enerģiju vai iepriecinājis. Varbūt jāpameditē vai jāieiet beidzot sveču vannā, ko plānoju jau kādu laiku. Jāiziet vēl vienā pastaigā. Varbūt jānotestē tā Rimi ātrās piegādes lieta. *** Bet nekas - turpināsim strādāt un priecāsimies par progresu, kas jau ir sasniegts. *** Ir tumšs UN līst, UN mēs esam divi vien, bez plāniem šodien kādu satikt. Pat, ja man tādi plāni būtu, man negribētos lietū un dubļos iet ārā. Šodien vientulība ir tāda baismīga. |
| Friday, November 11th, 2022 | |
| 1:20 pm | Pauze Esmu tik ļoti pārstresojusies un emocionāli/mentāli nogurusi. Ja ne izdegusi, tad kā slikti savienots vadu mudžeklis, kur ik pa laikam ir kāds īssavienojums vai pārtaukums. Vadītāja šodien sāka komentēt darbu, ko vēl nebiju sākusi. Tā sadusmojos. Jau tā ir grūti tikt galā ar to nereālo kritikas un nereti stulbo, bet "tā vajag, jo esmu augstākā pozīcijā par tevi" devu, bet, kad lien iekšā darbos, kam vēl tikai mēģini saņemties...  Izdomāju paņemt pauzi, jo vienkārši nevaru šobrīd. Vai tikai nebūs jārealizē tā ideja par dažu cilvēku attēlu izprintēšanu un lamāšanos uz tiem. *** Citās ziņās, dabūšu atpakaļ depozītu savai bijušajai dzīvesvietai. Viņiem esot manas (trīs vai četras!) ziņas pazudušas starp citiem epastiem, tāpēc tik ilgi neatbildēja. Tāds bulšits, jo viņiem ir gan mans konta numurs, gan arī viņiem pašiem tas depozīts bija automātiski jau augustā jāpārskaita. Bet, bet, bet, šai bija jābūt labajai ziņai, jo es lepojos, ka piezvanīju un vēlreiz aizsūtīju e-pastus visiem iesaistītajiem ar [ACTION REQUIRED] ziņas temata sākumā, un ļoti ātri arī (beidzot) saņēmu atbildi. Ņemot vērā to, kā man riebjas šāds birokrātiskais tango, tiešām lepojos, ka saņēmos to beidzot izdarīt. UN es to izdarīju pieklājīgi, lai gan biju soļa attālumā no komentāru rakstīšanas viņu Facebook lapā. Vecums tomēr nes savus augļus, zināma lēnprātība vai vismaz lēndarbība parādās. *** Likās, ka būšu mazāk nikna ap šo brīdi, bet nekā. Gribu emocionāli apēst universu, kaut ko sadauzīt un kādu minūti no vietas kliegt. Wait, šis izklausās pazīstami, protams, ka tas ir arī PMS. BET ES TĀPAT ESMU DUSMĪGA!!!!!!! |
| Wednesday, November 9th, 2022 | |
| 7:29 pm | Miers un dzīvošana Ļoti labi gāja suņu skolas otrajā nodarbībā. Mans suns ir tik gudrs, kad spēlē iesaistīti kārumi un arī es saprotu, ko prasīt. Man sāk likties, ka tuneļa galā varbūt ir gaisma. Varbūt. Mācamies komandas, kas noderēs ikdienā, gribu ieplānot atkārtošanu tā, lai uznākamo nodarbību šīs zināšanas būtu vismaz nedaudz nostiprinātas. Turklāt, "blakus", "gaidi" un "drīkst" laba pārvaldīšana varētu atrisināt principā visas mūsu galvenās problēmas - trakošanu, ejot ārā, uzbrukšanu kustīgiem objektiem un onkuļiem un atkritumu (suņaprāt, dārgumu) ēšanu. Viena problēma, ko gan vēl nesaprotu, kā atrisināt, ir draudzēšanās ar citiem suņiem. Mans suns uzreiz brūk citiem virsū. Mēģināju pieteikties socializācijas pastaigām, bet tur ir kādas piecas vietas, kas pēc izziņošanas tiek izķertas stundā. Ja tad neesi bijis pie datora, netiec grupā. Šis man nereāli besī un sadusmo. Būs jāatvēl šonedēļ, visticamāk, brīvdienās laiks, kad izpētīt, ko par šo tēmu saka suņu speciālisti internetā. Varbūt varam darīt vēl kaut ko. Nodarbībā bija viens saimnieks arī ar patversmes suni. Tas suns uzvedās tieši tāpat kā manējais, kad bija tikko paņemts. Saimnieks tieši tāpat kā es sākumā nebija sagatavojies (viņš - uz nodarbību, es - uz to, kā jāaudzina un ko vispār nozīmē suns). Viņiem bija tik grūti, ka viņš pameta nodarbību tās pusē. Teica, ka tāpēc, ka beigušies gardumi, bet reāli likās, ka nervi nepavilka. Tā kā viņš nebija noskatījies pirmos vebinārus un atradis whatsapp grupu, es viņu 100% saprotu. Tagad domāju, vai pajautāt viņa numuru lai palīdzētu vai nē. Viņa dēļ varbūt arī padomātu, ka nē, bet suņa dēļ mēģināšu tomēr vismaz iedot informāciju un iedrošināt ar savu pieredzi (ka sākumā bija tāpat, bet lēnām, ar lielu darbu gan ar suni, gan sevi paliek labāk). Dzeru karsto dzērienu, ir kluss, suns guļ pēc kārtīgas darba dienas. Lēnām kļūstu miegaina. Gulēt reizēs, kad nav murgu un pa nakti neapciemo atpakaļvilnis vai pēkšņa pamošanās, ir tiiiiiiiiik mājīgi. Es dievinu naktis. Man ir silti, pietiek vietas, susuris mierīgi guļ blakus. Vispār sunim vajadzētu pateikt arī paldies par to, ka beidzot, pēc ļoti daudz gadiem, esmu iemācījusies aiziet gulēt vismaz pusnaktī. Kopā ar audiogrāmatu varbūt ir nedaudz vēlāk, bet tagad tiešām dabūju vismaz tās septiņas stundas miega. Pieņemsim, ka pagaidu paldies ir zaķu austiņas, ko viņš diezgan regulāri dabū, bet vēlāks paldies būs viņa dzimšanas dienas svinībās. |
| Sunday, November 6th, 2022 | |
| 12:39 am | Ar suni bijām Lucavsalā. Viņam tā patika! Dabūja izskrieties, izostīties un paķert putnus. Bija prieks redzēt viņu tik priecīgu. Darba dienas vidū tur droši vien vispār ir paradīze. Paēdām Terapijā. Pēc tam, protams, palika slikti, bet tur bija jauki un silti. Vairāk gan uz turieni neiešu, nekad nevaru apēst visu porciju. Varbūt vienīgi uz kūkām un kafiju kādreiz. Izmazgāju draugu. Viņa šampūns smird pēc priežu meža. Ar to tad pasludinu mistēriju, kāpēc tas bija tik pieņemamā cenā, par atrisinātu. Pēc mazgāšanas, protams, viņš vēderu apskatīt neļāva, bet ceru, ka izdevās tos dubļus nomazgāt. Vismaz ūdens aiztecēja prom netīrs. Vispār man šķiet, ka īsspalvainos ir labāk nemazgāt, bet neredzu iespēju to realizēt ar tiem dubļiem, kas ir apkārt. Būs jādabū viņam kaut kāds āra lietusmētelis - šodien pēc staigāšanas nabags bija tik ļoti nosalis, ka ielēca man klēpī pretēji iebildumiem un trīcēja. Ilgi gan nebija jātrīc, bet man tāpat nepatīk doma, ka viņš tik ļoti salst. |
| Friday, November 4th, 2022 | |
| 1:11 am | Ļoti labprāt kliegtu kādus trīsdesmit gadus un tad kaut ko sadauzītu. Dzīve ir tāds bulšits. Es to vairs nevaru izturēt, bet nav jau variantu neizturēt, sevišķi tagad, kad man ir suns. Noskatījos “Inside Man”. Visu sezonu vienā piegājienā. Episki, episki lielisks, kvalitatīvs seriāls. Kaut es varētu būt tikpat seksīga sieviete kā Deivids Tenants ir kā vīrietis. Šodien visu dienu biju darbā. Kaut arī vakar vēlu aizmigu un slikti gulēju, un no rīta jutos kā ar akmeņiem piekrauts līķis, ātri sataisījos un biju darbā pat laikā. Pirmo reizi ar suni visu dienu nostrādājām. Šķiet, ka viņš iepriecināja kolēģus, un forši strādāt ar viņu klēpī. Foršāk katrā gadījumā. Izdzēru kaut kādu brūža alu ar ķiršiem vai brūklenēm, kaut kādām sarkanām ogām. Bija tik garšīgs, un alkoholu nevarēja just vispār. Būs no rīta jāpaskatās, vai tur vispār bija promiles, jo parasti es no viena alus būtu diezgan iereibusi, bet šovakar jutu tikai garšu. Besī, besī, besī, besī! Bet es biju darbā, es labi parūpējos par suni, es labi pavadīju vakaru, biju dušā, labi paēdu, dzēru ūdeni, pat labi izskatījos. Vismaz tas ir kaut kas. Ir ar ko lepoties, pat ja gribas izdauzīt visus stikliņus. Interesanti, man vienkārši ir pils kausiņš plus ziemas tumsas besis, ripas nepareizi darbojas vai covids arī tur ir kaut ko sačakarējis. Liekas jau, ka visa par daudz. Jāatrod citi veidi kā atslābināties. |
| Tuesday, November 1st, 2022 | |
| 10:04 pm | Paraudi gan Sestdien bērēs kaut kādi cilvēki stāstīja sievietei, kuras mātes bēres tās bija, ka nevajag raudāt. Es tieši tobrīd neko neteicu, tikai piedāvāju viņai apskāvienu, bet nodomāju, ka loši. Viņu argumenti bija "mirusī sieviete negribētu, lai raudi" un "raudāšana jau viņu neatgriezīs", "ir pat labāk, ka viņai vairs nav jāmokās" un "raudāšana nepalīdzēs". Kas viss, manuprāt, ir diršana ar padomju laika emociju noliegšanas piegaršu. Mums nav ērti redzēt, kā tev sāp. Mums nav laika tavai raudāšanai. Tāpēc mēs tev ļoti jauki iesakām aizvērties un noslaucīt acis. Bet raudāšana ir normāla emociju izpausme un izlāde. Kad sakrājas spriedze, to, protams, var izlādēt visādi, bet neredzu, ar ko mērena raudāšana būtu sliktāka. Pēdējā laikā raudu biežāk un pamanīju, ka tas ļoti palīdz nomierināties, atrast kontaktu ar savām jūtām, būt iejūtīgākai pret sevi. Agrāk, kad vēl nedzēru zāles, raudāšana mēdza ievilkties. Iespējams, tādēļ kādā brīdī atmetu - bija bail, ka atkal nonākšu kaut kādā aizspogulijas trīsdienniekā, kur (emocionāli) sāp tik ļoti, ka nevar izturēt. Tagad zāles reti/ganrīz nekad ļauj iekrist tādā akacī, var ļaut jūtām vaļu, bet pēc tam baudīt mieru, pagulēt, mēģināt vēlreiz. Un nē, es nedomāju, ka cilvēks priecātos, redzot, ka viņa tuvākie nenobirdina ne asaru viņu dēļ. Arī neraudāšana viņu neatgriezīs. Kam labāk? Viņai jau neviens droši vien nepajautāja. Varbūt palīdzēs gan. It sevišķi, ja apkārt būs mazāk lohu, kas ieteiks noliegt emocijas. |
| 8:57 pm | Kas par S Šodien (divreiz!) atkal notika tā jocīgā lieta, ko piedzīvoju arī pagājušajā rudenī. Staidzināju suni. Pēkšņi palika ļoti karsti, sāka trīcēt rokas, likās, ka mazliet dulla galva, sekla un ātra elpošana. Domātu, ka panikas lēkme, ja nebūtu bijusi relatīvi mierīga. Turklāt panikas lēkmei parasti līdzi nenāk tas karstums. Vienā brīdī biju tā nosvīdusi, ka sāku tecēt. Tad, protams, palika atkal auksti. Kad šis vilnis uznāk, parasti liekas, ka tas ir tāpēc, ka sen neesmu ēdusi, tāpēc ātri paķēru karsto šokolādi no kafijas automāta uz ielas, nopirku un apēdu kaut kādus buržuju eko šmeko krekerus (nakā cita tuvumā nebija) un izdzēru ūdens pudeli. Tajā brīdī palika labāk, bet nākot atpakaļ atkal šis uznāca, jūtu to arī tagad, lai gan ēdu vakariņas. Super agra menopauze? Diabēts? Vienkārši izsalkums? Es nezinu, bet šis ir biedējoši. |
| Sunday, October 30th, 2022 | |
| 11:06 pm | Man ir aizdomas, ka esmu bijusi absolūta (vai vismaz daļēja) muļķe. Daļēji tāpēc, ka mēģināju suņa audzināšanā iztikt ar materiāliem tikai no suņu skolas, kur sāksim mācīties novembrī. Paskatījos youtube video par problēmām, kuraa mums ir, un nespēju noticēt, ka samaksāju trenerei par nodarbību, kam nebija absolūti nekāda rezultāta. Dabiski, ka mans suns neklausa, ja mums nav acu kontakta, viņš ir paēdis, un vienīgais veids, kā es mēģinu viņu motivēt, ir piekukuļošana ar kārumiem. Šodien, piemēram, pamēģināju tikt galā ar trakošanu pirms gulētiešanas. Kad viņš sāka gultā kost, pāris reizes pateicu, ka nedrīkst, tad teicu, ka būs jāiet ārā no gultas, un, kad viņš vēl aizvien neklausīja, izliku ārā. Nelaidu atpakaļ, kamēr viņš saprata, ka uz mani jāskatās un jāpagaida, kamēr ielaižu. Tad ar šurp, sēdēt un gulēt dabūju viņu mierīgā pozīcijā. Parasti pirmsmiega trakošana aizņem kādu pusstundu, kuras beigās man gribas nomirt. Šis aizņēma minūti, un bija daudz mierīgāk un vienkāršāk mums abiem. Visu mainīja apziņa, ka gulēšana gultā ir privilēģija, kura var tikt atņemta par sliktu uzvedību un atļauta par labu. Galu galā, viņam ir arī sava gulta. Ir, protams, vēl daaaaaaaaaudz problēmu, bet tagad man ir skaidrs, ka tās ir tāpēc, ka man trūcis informācijas. Pielietojot trenēšanas tehnikas, ko esmu redzējusi, uzreiz var redzēt rezultātu. Turklāt sapratu to uzticības konceptu. Ka sunim pašam nav jādomā, kas ir pieņemami un kas nē, viņam to kāds parāda. Tas ir daudz iejūtīgāk kā tikšana galā ar sastresojušos, pārstimulētu, nobijušos suni. Būs labi. Viss būs labi. Man laikam vienkārši jāiemācās, ka arī man jāuzņemas vadība. Ka vadīšana nav vardarbīgs koncepts, vairāk sadarbība, lai kopā būtu labi. Ir 23:18, un neviens nemēģina apēst grāmatu, ko lasu pirms miega. |
| Saturday, October 29th, 2022 | |
| 6:54 pm | Sestdiena Šodien krustmātei uz atvadām, dodoties prom no bēru mielasta, pateicu: "Līdz nākamajai reizei." Tikai pēc pāris soļiem projām sapratu, ko esmu pateikusi, bet bija jau par vēlu. Visa diena pagāja, braucot uz un no bērēm un tajās, un tagad ir tāda tukša sajūta. Māsa teica, ka manu suni pieskata pēdējo reizi. Viņš šobrīd ir tik traks, ka man brīžiem negribas eksistēt. Likās, ka pāris stundu pauze no viņa palīdzēs atgūt spēkus, bet patiesībā šķiet, ka tikai sajutu brīvības garšu un atbraucot mājās viņa trakošana nogurdina vēl vairāk kā parasti. Turklāt bēres jau arī beigu beigās nebija nekāds kokteiļvakars ar draudzenēm. Mūsu ģimene ir tāda diezgan stīva un bieži vien nosodoša, tāpēc vienmēr sevišķi šādos pasākumos jūtos sarāvusies čokurā, nospriegota kā stīga, un cenšos nevienu neizprovocēt. Varbūt tas tāpēc, ka brālis sarunās vienmēr ir tāds agresīvs. Vai gana daudz esmu bērnībā dabūjusi pa degunu nepareizās uzvedības dēļ. Jebkurā gadījumā, es tur biju kā īsts pieaugušais, apskāvu un izteicu līdzjūtību mirušās radinieces meitām, novadīju mammas muļķību runāšanu tā, ka pat nepateica neko pārāk debīlu, un te nu mēs esam. Braukt atpakaļ sanāca ar sievieti, kas, izrādās, brauca ar mašīnu, tā nu iepazinos ar foršu mirušās radinieces bērnības dienu draudzeni. Skatoties atpakaļ, iedomājos, ka no mammas puses patiesībā bija ļoti jauki piedāvāt un tad aiziet pēc lietussarga, lai pasargātu mani, jo tikko izslimoju Covid. Tāda lieta, ko darītu arī normālās ģimenēs varbūt. Vēl viņa beigās mani apskāva atvadoties. Man negribējās, bet nu scēnu gribējās vēl mazāk. Tā nu es šodien esmu dabūjusi veselus divus apskāvienus - vienu no foršas radinieces, otru no mammas. Tas ir neticami, ka, esot tik krunkainai, vēl aizvien jūtos kā pilnīgs bērns pieaugušo barā. Pēc bērēm vienmēr kādu laiku ir tā sajūta, ka maksimāli jādzīvo, TAGAD, nekavējoties, lai starp dzimšanas un miršanas gadu būtu kas vairāk par svītriņu. |
| Tuesday, October 25th, 2022 | |
| 11:32 pm | Xxx Pēc Covid, šķiet, varbūt jūtos vēl sliktāk kā tā laikā. Pēkšņi ļoti sāp muskuļi, kāpjot pa trepēm, raudāt palicis pavisam viegli, visu laiku tāda sajūta kā pēc aktīvas peldēšanās bērnībā, kad ūdens sagājis galvā pa visiem caurumiem un par sevi atgādina, kamēr izžūst. *** “Uzvedības aktivēšanai” patīkamo lietu saraksts: *duša *vanna *kaut kas garšīgs *ūdens *pateikt kādam kaut ko labu *Gigi Pandian *komunikācija *lasīt grāmatu *izrakstīties *būt pie ūdens tumsā *palaist suni izskrieties *paklausīties priecīgu mūziku *Panorāma *gatavot ēst *uzņemt ciemiņus *plānot laiku (sevišķi svētkus) *pirkt sunim gardumus *kaut ko iztīrīt *TV *padziedāt *padejot *spēlēt ķērenes ar suni *process, lai tiktu atpakaļ pie braukšanas *mājas iekārtošana/uzlabošana Vairāk nevaru izdomāt, bet gan jau eksistē vēl patīkamas lietas. |
| Wednesday, October 19th, 2022 | |
| 9:22 pm | Day 0 Kopš pamatskolas neesmu beigusi just kaunu par jebkādas popmūzikas un citas "sliktas mūzikas" klausīšanos. Šodien, kad nejauša priecīgā Spotify pleiliste iedvesmoja mani ļoti sapriecāties un piedzīvot foršas lietas kopā ar suni, izdomāju, ka varbūt jāmet kauns pie malas. Protams, tādā mūzikā tiek apdziedāta viena situācija. Varu saderēt, ka, ja tās apkopotu, izrādītos, ka tās izmanto to pašu leksiku, notis (akordus?) un kompozīciju. Taču radošākas rindiņas forši sakutina prātu, ir vietas, kas man atgādina par priecīgiem izbraucieniem ar kādu draugu, kurš mēdza dziedāt mašīnā, un kopējā noskaņa forši izkratīja ārā manu ikdienas pesimismu. Sunim ir kaut kāds rudens kažoka mešanas trakums. Viņš man ir īsspalvains, bet šobrīd spalvu met kā kaut kāda laika. Dienā vairākas reizes saslauku spalvu kaudzi, ir sajūta, ka viens spalvu kušķis uz palikšanu iedzīvojies man rīklē, bet otrs - acīs. Tiklīdz kaut kas ir noslaucīts, nomazgāts un atpūkots, suns, protams, uzlec tur atkal virsū, kārtīgi izkasās, un viss ir pa vecam. Mums iet traki. Šobrīd traki ne tādā bēdīgā veidā, bet traki kā vakarā atskatoties uz dienu audzinot lielu ģimeni. Tikai mana lielā ģimene ir viens pats ārkārtīgi trakulīgs kucēns. Šobrīd viņš smuki guļ savā gultiņā netālu no manis, bet tas ir tik mānīgi. Kāda skaņa no kaimiņiem, zvans pie durvīm vai ārā runājoši cilvēki, vai pat tikai mana aiziešana uz citu istabu mazo viesuli var atkal pamodināt, un tad viņš ārdīsies tā, it kā to jau nebūtu darījis visu dienu. Liela dzīve ar viņu sanāk. Daudz, daudz spēka tērējas, tas ir labi, jo mans spēks pēdējā laikā ļoti vientulīgi palicis pārsvarā man pašai. |
| Wednesday, October 5th, 2022 | |
| 12:20 am | Aftermath Vakar uz ielas gulēja čalis ar asiņainu seju. Pajautāju, kā palīdzēt, un aizvedu līdz ātrajai palīdzībai. Tad viņš no tās aizbēga un paslēpās zem fūres, no kurienes viņu vilka laukā. Nezinu, vai beigās viņu paturēja un palīdzēja, vai viņš atkal aizbēga. Šodien satiku uz ielas pēcpusmūža vecuma vīrieti, kurš lūdza viņam veikalā nopirkt ēdienu. Tā kā biju ar suni un nevaru viņu nevienam vēl atstāt, iedevu tikai visu skaidro naudu (pārsvarā sīceni, kāds eiro ar kaut ko varbūt sanāca) un teicu, lai pats kaut ko pērk. Viņam laikam bija kauns iet veikalā. Grīļojās, bet teica, ka alkoholu nepirks. Redzēju, ka prasīja palīdzību arī citiem. Ceru, ka viņš tika pie pārtikas un siltām naktsmājām. Tik daudz redzu tādus cilvēkus pēdējā laikā. Mans rajons pilns, protams. Nedēļas nogalē ar suni bijām pastaigāties pa Daugavas promenādi, un tur bija vairāki cilvēki, kas gulēja uz soliņiem. Ārā tik auksti, pie ūdens noteikti no rīta īpaši dzestrs. Jūtos mazliet slikti, ka vairāk neparunāju ar to vīrieti šodien. Varbūt vajadzēja piedāvāt noskaidrot siltas naktsmājas iespējas kādā patversmē, tur varbūt dod arī ēst. |
| Tuesday, August 9th, 2022 | |
| 2:27 am | 43 no 100 /PMS Šodien jutos tik slikti par sevi, ka sapratu, ka mans ķermenis strādā pret mani un vienkārši jāiet gulēt. Gulēju, piecēlos, padarbojos, tagad atkal gulēšu. Kad saiet uz īso, kādu laiku jādod sistēmai atelpa. Skatījos Better Call Saul jaunākās sērijas un raudāju, jo iepriekšējās skatījāmies vēl kopā ar draugu martā viens otram azotē. Nezināju, ka man vēl rūp. Ārā ir auksti, guļamistabā ir karsti, un man nav moskītu tīkla. |
| Saturday, August 6th, 2022 | |
| 1:07 am | #40 no 100 Mani ir tā sakoduši odi, ka visas maliņas niez, sūrst un pulsē. Vienā brīdī sāku domāt, vai tiešām iespējams, ka odi sakož šitik daudz un prātā iešāvās pērtiķu bakas. Es zinu, ka tie ir odi, bet iracionālas šaubas ir pamodušās. *** Kad tētim jautāja, kā viņam iet, viņš parasti atbildēja ar “Paldies, sūdīgi”. Viņš to teica ar tādu šķelmīgu smaidu un komiķa cienīgu piezemētību, un tā bija viena no siltākajām un mīļākajām lietām, ko par viņu atceros. Kad viņš gāja peldēt, ja viņam jautāja, kāds ir ūdens, viņš teica, ka slapjš. Pats, protams, bija ļoti apmierināts ar saviem jokiem. *** Šodien atklāju sezonu. Terapeite teica, ka kā alkoholiķa bērns varu uzbūvēt savu pašapziņu tikai darot, kā man ir ērti, nevis izdabājot citiem meklējot atzinību. Tagad es nezinu, ko darīt ar visiem tiem solījumiem palīdzēt, plāniem satikt ģimeni un līdzīgi. |
| Friday, August 5th, 2022 | |
| 12:55 am | #39 no 100 Man riebjas rakstīt. Šobrīd jāraksta visu laiku, un principā es to gribu darīt tikai tāpēc, lai pabeigtu lietas un vairs tas nebūtu jādara. Izlasīju 3 kursabiedru recenzijas un komentārus pirmajai esejai, kura šķita jau gandrīz pabeigta. Pozitīvais: ieteikumi noteikti palīdzēs palielināt vārdu apjomu, kas man ļoti bija vajadzīgs. Atsauksmes palīdzēja man saprast, ko vajadzētu pētīt dziļāk, dramatizēt (uzrakstīt ainā nevis kopsavilkumā), papildināt. Negatīvais: Ieteikumu bija tik daudz, ka sapratu, cik maz laika man palicis, lai kaut ko paspētu pabeigt. Ir jāsaņemās strādāt katru dienu; man nesanāk; bet ir jāsaņemās strādāt katru dienu! Lai tiktu galā ar nospiedošo rediģēšanas apjomu, sadalīju kādus vismaz 30 uzdevumus vieglajos (viss skaidrs, var izdarīt uzreiz), prioritārajos (ja varu paspēt tikai kaut ko un samierināties ar pārējā trūkumu, kuri pāris punkti tie būtu) un pārējos. Šī sistēma nozīmē, ka tiecos uz labu, pabeigtu, bet ne perfektu variantu, un tas ir OK. Jautājums, ja kāds šo lasa: Varbūt Jūs zināt, vai par mirušiem cilvēkiem var dabūt nāves iemesla/apstākļu izrakstu no slimnīcas? Es ļoti gribu zināt, kāpēc un kā nomira mans tētis, bet īsti nezinu kā šim ķerties klāt, sevišķi mazpilsētā. Pēc tā, ko zinu, man izklausās, ka viena no iespējām ir mediķu nolaidība. Tas būtu bēdīgi, bet neesmu kareivīgi vai nosodoši pret viņiem noskaņota, vienkārši gribu zināt. Tikpat labi varētu būt tā, ka tas, kas izskatās pēc nolaidības, ir kļūda/lietas, ko neviens nevarēja paredzēt vai stāvoklis, ko nevarēja apturēt. |
| Thursday, August 4th, 2022 | |
| 12:11 am | #38 no 100 Man šodien nāk miegs un sāp acis. Biju ārā ar kolēģiem, jauki vasarā tā uzlekt uz ričuka un viegli kaut kur aizmīties. Pavisam jauki. Pamēģināju Mūrbūdu sidru. Māsai tiešām taisnība, tas ne tuvu nav tas pats, kas parastais/random sidrs. Smuki gāja iekšā, gards, bet vēderam gal nepatika. Šodien riktīgi sacepos par kādu šausmīgi aprobežotu cilvēku twitterī, pabrīnījos, ka tā sacepos, un atvēru Clue, kas man pateica, ka rīt gaidāmas mēnešreizes. Skaļi smējos. Ne tāpēc, ka par to stulbumu nevarēja sacepties, daudzi reaģēja līdzīgi, bet tāpēc, ka es parasti varu uz tādām lietām paskatīties, padomāt kaut ko pie sevis, likties mierā un dzīvot tālāk. Ir labi. Dzīve ir dinamiska un interesanta. Esmu kontaktā ar sevi, pasauli un citiem. Tas tā - lai neaizmirstas, lai viļņa lejasgalā atcerētos, ka ir bijis labi. |