Below are 20 journal entries, after skipping by the 40 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Sunday, July 2nd, 2023
3:01 am	Kamēr skatījos Murder on the Orient Express, atlūzu. Tagad, kad esmu iztīrījusi zobus, nomazgājusi seju un gultā, miedziņš mazliet pazudis. Baigais triksteris miedziņš. Skatos, ka visi cepas par tiem Twittera ierobežojumiem, bet man kkā līdz galam neaiziet, kur tur ir problēma. Tikai priecājos, ka man vairs par to nav jādomā. Varbūt kādā brīdī būs, bet šobrīd man kkā vienalga. Tie trakie, ieraujošie viļņi jūrā sabaidīja - es īsti neesmu ūdens cilvēks, bet tagad tik karsti, daudzi droši vien bauda jūrmalu. Varbūt drošības pēc jāizklausās pēc kaut kādas trakās, bet jānoziņo šis visai ģimenei. Vispār es piekrītu tiem cilvēkiem, kas ierosināja, ka šo būtu bijis labi sūtīt kā centralizētu SOS SMS. Lai gan hvz, kā tur tās sistēmas darbojas un kādi birokrātiskie nosacījumi. Jāiet klausīties, kā Haklberijs Fins laivo pa upi. Cerams, ka tas palīdzēs atlūzt tikpat labi kā slepkavība Orienta ekspresī. (Comment on this)
Friday, June 30th, 2023
1:25 am	Šodien esmu reāli nikna. Domāju, ka tāpēc, ka esmu daudz nobraukājusies ar riteni saulē un parastie aizkaitinājuma apturēšanas filtri nedarbojas. Vai arī salauztas pacietības robežas. Mana mazā, foršā māsa dabūja 2 kā vidējo atzīmi matemātikā gadā 9. klasē, tāpēc nevar tikt vidusskolā. Viņu sūtīs uz kaut kādu faken Ogres teķi. Kad mēģinājām (es un vēl viena māsa) pierunāt mazo mācīties, viņa atteicās, jo nesolījām neko gana labu. Bet viņa teica, ka iet uz konsultācijām un mācās, tāpēc man pat prātā neienāca, ka viņai iet tik slikti (liecību vienmēr kategoriski atteicās rādīt gan). Man gribas sadot visiem pieaugušajiem, tai skaitā sev, pa galvu. Kad es augu (yeah, I know), mums bija pārrunas ar direktori vai skolotājām, ja mums bija viduvējas atzīmes, par nesekmību nemaz nerunājot. Lai arī es salīdzinoši labi mācījos, mamma uz katru sešinieku bakstīja liecībā un teica: “A kas tas tāds?!” Un, bļeģ, ko viņa mazākajai? Faken nenočeko atzīmes devītajā klasē. Lamā mazāko par pārāk skaļu vai ilgu mācīšanos vakarā. Man gribas māti piekaut. Protams, ka arī mazākās atbildība te ir - viņa jau varēja mācīties un uzņemties atbildību. Bet es gribētu redzēt, kā to iespējams izdarīt, ja visi pieaugušie tavā tuvākajā lokā ir debīli, netic zinātnei, antivaxo, nodirš cilvēkus ar augstāko izglītību TĀPĒC, ka viņiem tāda ir (ko gan viņi iedomājas!), absolūti nepalīdz mācībās un visu laiku kliedz. Gribas raudāt, bet gribas arī dauzīt. Par sevi es piedevu jau sen, bet par mazāko… Man tiešām gribas kliegt. Gribēju rakstīt vēl miljons lietas, par ko dusmojos, bet sāku raudāt un ir sagurums. Man tiešām nepietika spēka glābt mazāko pēc jau mazās māsas (un sevis) glābšanas. Un tie cilvēki, kas dirš, ka bez vidusskolas jau čiliņā vienkārši var taisīt biznesu, es arī viņiem gribētu pašķaidīt sejas.
Tuesday, June 27th, 2023
3:18 am	Bezdarbnieka piezīmes Esmu salāpījusi gandrīz visus caurumus visā, kas man ir. Nezināju, ka to ir tik daudz, bet patiesi izbaudu salāpīšanas un salabošanas peocesu. Iedvesmu šim deva Olio - tur var krāt punktus par visādām aktivitātēm, un es sāku tās darīt tā vietā, lai spēlētu kaut kādu stulbu spēli telefonā. Jau esmu izdzēsusi no telefona visus nevajadzīgos un dubultos failus, tagad būšu parūpējusies, ka arī veci, bet vēl velkami naktskrekli ir salaboti un nekur manās drēbēs nav caurumu. Es nezinu, kas ir nākamais, bet esmu patīkami satraukta. Ir sajūta, ka atgūstu sevi. Vai tas ir tāpēc, ka beidzot sadūšojos uzrakstīt motivācijas vēstuli darbam, ko ļoti gribu? Vai arī ilgstoša vienatne, trūkums un rutīna ir piespiedusi sevī klausīties un nomierināties? Tas, kas ir pagrūti, ir pēc šīs pierašanas atkal tikties ar cilvēkiem - esmu pieņēmusi klusumu, ka nav, ar ko dalīties, ka jātiek pašai galā, un tieši tad, kad sāku justies labi, visi atkal uzrodas un man jāmācās runāt. Vispār ar to pamestības sajūtu droši vien vajadzētu pasēdēt un padomāt. Varbūt. Bet varbūt ir loģiski, ka man ir vientuļi Latviešu “viensētu” sabiedrībā. Ir grūti saprast, kas ir kas, kad runa ir par manu galvu. Man šķiet, ka tā man ir tik ļoti nogurusi, ka labprāt nekad vairs netiktu izmantota piespiedu kārtā, tikai tad, kad ir iedvesma un tur, kur pati aizved. Bet kas tev deva. Man laikam tomēr arī sevis drusku žēl (lai neizklausītos pēc kaut kādas Klaidoņa dziesmas). Būt man ir sasodīti grūti. Tā, ka visu laiku vai nu jācieš, vai jāizliekas, ka to ciešanu nebija un jācer, ka labie laiki šoreiz paliks pavisam. Neizdodas kaut kā pieņemt vienu, esot otrā, līdz ir jau par vēlu. Es esmu tik skarba pret sevi, tik prasīga un kritiska, bet netieku no sevis vaļā. Savā ziņā taisnība ir pirmajai terapeitei, ko mēģināju pusaudža gados: “Šī nedrošība un kompleksi tev vilksies līdzi visu dzīvi, tas ir vienkārši jāpieņem.” Bet, sasodīts, cik grūti kaut ko tādu pieņemt! (Comment on this)
Thursday, June 8th, 2023
3:24 am	Šodien bija laba diena. Mums ar suni labi gāja treniņā. Paspējām uz autobusu, ko gandrīz nokavējām. Suns bija labs. Es pavingroju un pajogoju, un uztaisīju masāžu. Atradu swv interesējošu vakanci. Tajā droši vien netikšu, bet prieks redzēt, ka tādas ir. Bija silti. Rīt būs vēl siltāk. (Comment on this)
Tuesday, May 2nd, 2023
2:04 am	Wormhole Kāpēc, kāpēc, kāpēc, KĀPĒC man vajadzēja turpināt lasīt to sviestu twitterī. Nu kāpēc. Es tur eju pārsvarā pēc suņu tvītiem. Tagad man reibst galva un iekšā tāds šoka stāvoklis. Man šķiet, ka varbūt jāpaņem kāda nedēļas pauze vismaz, lai gan to toksiskumu manu jau krietnu laiku, to ievirzi uz stulbā un ļaunā izcelšanu prožektoru gaismā, kas tam, šķiet, palīdz vairoties. Jāpārdomā, vai un kāpēc man to vajag. Bija mierīgas brīvdienas. Tagad man bail no rītdienas, jo esmu atlikusi darbus un atbildības, ko būtu vajadzējis izdarīt. Bail par savu izvēļu sekām. Un, kad man ir bail, es paralizējos. Bet es mācīšos reaģēt un rīkoties citādi. Varbūt pasēdēšu ar tām bailēm. Varbūt tās pieņemšu. Suns klusi, bet dziļi elpo kājgalī. Aprīlī nostaigāju vidēji 13,5 tūkstošus soļu dienā. Gribas staigāt vēl, dzert ziedu smaržu un dabas zaļumu. Naktīs viss ir pilns ežiem un nedaudz arī kaķiem, kas ir izaicinājums ar suni. Bija tādas svaigas pieredzes. Parunāju ar vienu draugu par dzīvi. Tā diezgan dziļi un eksistenciāli parunājām, kas man lika justies tā stabili. Jo man ir draugs, kam interesē mans viedoklis un atbalsts. Pamazām iepazīstu suņa draugu saimniekus arī. Jauni cilvēki ienāk manā dzīvē ar jauniem stāstiem, svaigām jūtām un reakcijām. Esmu pateicīga par šo svaigumu, jo tas palīdz justies klātesošākai, atklāt gan citus, gan sevi pa jaunam. Tik daudz drosmes vajag šonedēļ, lai lietas turpinātu virzīties svaigās un labās gultnēs. Mēģināšu drosmi smelt mierā. (Comment on this)
Friday, April 28th, 2023
2:02 am	No dziļas vientulības Pēdējās pāris dienas nemaz nav bijušas tik sliktas. Man ir bijis vairāk laika, tāpēc esmu bijusi produktīva, atradu foršu, humora pilnu, "cozy murder mystery" divās daļās, esmu gājusi gulēt laicīgi (izņemot, protams, šodien), un vientulības sajūta mazliet atstājās. Kad es pieņēmu, ka tas nav kaut kas akūti risināms, bet gan sajūta, kas ar mani bijusi kopš bērnības, palika vieglāk. Es saprotu arī to, ka man bijis vientuļi daļēji savas personības un izvēļu dēļ: * Esmu lielākoties izvēlējusies darīt to, ko ES gribu, pat, ja tas nesakrīt ar apkārtējās cilvēku grupas interesēm, ērtībām un vajadzībām. Bērnībā/pusaudža gados regulāri izlaidu talkas, dzimšanas dienas un citus pasākumus ģimenē, devos uz visiem Erasmusiem, strādāt ārzemēs, studēt citās pilsētās un valstīs. Un es nekad nevienam neesmu zvanījusi - gandrīz nekad - bez nopietnas vajadzības un iedvesmas, jo man riebjas runāt pa telefonu. PROTAMS, ka cilvēki neapņem mani kā mentāli pūkaina sega. * Man nemaz nepatiktu būt pārāk cieši kopā. Man paliek nelabi, ja kolēģi, piemēram, sēž par tuvu un izliekas draudzīgi. Man šķiet, ka smakšu, ja ir par daudz plānu ar ģimeni. Man sāk trīcēt rokas un/vai viss ķermenis pēc dziļākām sarunām ar man mīļiem cilvēkiem. Protams, šīs, iespējams, bailes no tuvības varētu risināt, bet tas laikam var notikt tikai tad, ja es tās nopietni pamanu. *** Citās ziņās - mazliet ar sevi lepojos. Tā kā mūsu komandā neviens nebija gatavs uzņemties vadību, lai arī lielākā daļa cilvēku ir augstākos amatos par manējo, es šodien uzņēmos vadību, organizējot komandas darbu sapulcē. Man mazliet bail, ka es izklausījos traka, bet man labi sanāca. Es ļoti profesionāli turēju fokusu uz darāmo darbu (kas jau divas sapulces un kādus pāris mēnešus VILKĀS). Es "nogriezu" (iespējams, pārāk asi - tas mani satrauc) komandas pļāpas, kad viņi sāka runāt ne par tēmu, un aizvedu mūs atpakaļ pie uzdevuma. Es pārliecinājos, ka sarunā ir iekļauti ne tikai pļāpas, bet arī tie, kas parasti netiktu pie vārda viņu dēļ vai sava apnikuma dēļ. Es pieņēmu un klausījos viedokļos un piekāpos, kad bija vienprātība par to. Es palūdzu vēl vienam kolēģim pieslēgties, lai palīdzētu saorganizēt lietas no viņa puses. Es gan neatradu veidu, kā iekļaut pilnīgi visus, kādi pāris cilvēki palika ārpus fokusa, bet viņi varēs pieslēgties vēlāk, kad šodienas asaka būs jāapaudzē. FUCK YEAH! Esmu absolūti nopelnījusi iesist sev pieci. Šo daļu es gan parasti nelaižu vairs ārā cilvēkos, jo, nu, nevienam viņa baigi nepatīk, bet viņa ir spēcīga, un mūsu komandai vajadzēja kādu, kas šo beidzot uzņemas. Viņa ir dominējoša, skaidra, asa, ļoti fokusēta un vismaz mēģina būt taisnīga. Bet nu - tāda raupja. *** Man ļoti vēl jātrenē pacietība stresa, novājināta ķermeņa un depresijas epizožu laikā. Vēl gribas kliegt un ārdīties, kad lietas notiek tajos brīžos, lai gan 80% pārējās situācijās spēju dusmas novirzīt, noslāpēt, pat neiedegt. Reizēm man bail, ka monstrs vienkārši slēpjas, jo tagad ir gaišs un manī ir vairāk serotonīna. Varbūt es neko neesmu iemācījusies, vienkārši nav ziema. Tāpēc es gribu pārliecināties, norūdīties, iemācīties, ietrenēties un dziļāk saprast savas dusmas, lai tās nekad vairs nevar nodarīt mums pāri. *** Es jūtos labi. Dzīve šobrīd kūsā. Protams, manā stāstā tas nozīmē, ka šodien iztīrīju māju un VARBŪT kaut kad saņemšos pieteikties jaunam darbam nevis, piemēram, mīlas dēkas, ceļojumus, ballītes vai vēl sazin ko, bet manai pensionāra sirdij arī šī ir kūsāšana. (2 Comments |Comment on this)
Friday, April 21st, 2023
12:28 am	Šonakt redzēju saplaukušas rudens lapu kaudzes - bija pilnas ar, šķiet, kļavu vai ozolu dzinumiem. Uzrakstīju atlūgumu. Bail ir, bet sen neesmu jutusies tik atvieglota. Suns jau atkal uzleca uz salauztā kājas pirksta, vēlāk uzkāpa ar ķepu uz krūts, bet pirms tam māsai uzsita lūpu. Tagad gan pēc pastaigas izstiepies un mierīgi, skaisti guļ. Esmu izlasījusi visas Gigi Pandian un Genevieve Cogman grāmatas, domāju, varbūt pieķeršos John Dickson Carr. Vispār kaut ko no Agatas Kristī arī varētu vēl mēģināt, bet varbūt ar Erkilu. “And Then There Were None” bija kaut kā mazliet par tehnisku. Vispār vajadzētu beigt to mūžīgo bēgšanu starp vākiem, bet nezinu, vai šobrīd to spēju. Sunim viegli kurkst vēders (ir paēdis) un es lūdzu augstākos spēkus, kaut viņš nebūtu kaut ko stulbu ieēdis pastaigas laikā. Vispār tas pirksts tagad (atkal) sāp. Ja viņš kādreiz arī dabūs sadzīt, būšu pārsteigta. (Comment on this)
Sunday, April 16th, 2023
2:40 am	Susurs čuč ieritinājies tepat netālu. Esam sākuši gulēt tuvu, reizēm es guļu ar piespiestu muguru viņam, citreiz viņš uzliek galvu man uz kājām vai piespiež ķepiņas. Tik ļoti mīļi. Šodien varēju dalīt telpu arī ar māsu. Viņa atbrauca nogurusi un nogulēja visu dienu diendusiņā, bet man patika arī tas. Tad uztaisīju mums vakariņas, bijām pastaigā ar mazo susuru, parunājām. Ir tik labi būt tuvu ar saviem mīļajiem. (Comment on this)
Saturday, April 15th, 2023
2:37 am	Šodien uzaicināju ciemos draugu, ar kuru esam tikušies, bijuši fwb, nekas, paziņas un tad atkal draugi. Bija labi. Sapratu, ka ar vecajām draudzenēm pēdējā laikā ir garlaicīgāk un distancētāk, jo mums vairs nav līdzīgu problēmu. Es nevaru stāstīt viņām par savu vientulības izmisumu, jo viena no viņām absolūti nevar ar tādu situāciju identificēties, bet otra to nosodītu kā “neediness” vai sāktu lasīt lekciju par inceliem. Bet ar šodienas draugu mēs dalām ļoti līdzīgas bezcerības - viņam nesanāk vienu, man - citu iemeslu dēļ, bet mums abiem nesanāk dabūt gribēto un tas, ko gribam, ir ļoti līdzīgs. Suns kopš draugu iegūšanas, sevišķi draudzenes, ar ko var pamatīgi izskrieties, palicis citāds. Šķiet mierīgāks, mīļāks. Varbūt es tikai iztēlojos. Tomēr šobrīd mana mīļākā prāta bilde ir “play bow” un kā mans suns lēkā apkārt mēģinot otru iespēlināt. Šobrīd ir lielās mīlestības vilnis. Varbūt es gribētu darboties labdarības vai kādas palīdzības organizācijās. Varbūt. Man šķiet, es vairs neesmu spējīga uz īslaicīgiem/gadījuma sakariem. Tā liekas tāda enerģijas izšķiešana, kurā es pārsvarā tikai zaudēju, esmu vīlusies, un rezultātā esmu iztērējusi laiku tam, ko negribu. Neesmu gan ilgi neko tādu darījusi, tikai šodien domāju par “ja nu” scenārijiem. Vēl es šodien domāju par to, cik savā ziņā bēdīgi, ka pusaugu gados tā baidījos, ka varētu būt lezbiete vai biseksuāla. Man bija tik nereāli stilīgas draudzenes! Ja es ar kādu no viņām būtu bijusi un/vai palikusi kopā, mana dzīve visticamāk būtu bijusi labāka vismaz tajos veidos, kādi man šobrīd ir svarīgi. (Comment on this)
Monday, March 20th, 2023
1:16 am	Ejot nakts pastaigā ar suni, pamanīju, ka pamestajā koka mājas graustā aiz žoga deg gaisma. Mājai ir izsisti logi, apkārt pilns ar atkritumiem un ļoti acīmredzami nav iemītnieku, tāpēc biju mazliet pārsteigta. Paskatījos vēlreiz, lai saprastu, ka tur kāda iekšā kurina ugunskuru un pie tā sildās. Tas vīra stāvs pret uguns liesmām izskatījās iespaidīgi. Varbūt viņš arī ir tas, kurš svaigi izārdījis visas miskastes un atstājis tās vaļā. Varbūt arī nē. Suns blakus smuki čuč. Atteicos no freelance darba šodien. Piedrāzt to naudu, es jau tā esmu staigājošs zombijs dienas darba dēļ. Vairs neticu nekam. Jāmēģina mainīt kursu, nevis dziļāk jārokās dibenā. (Comment on this)
Wednesday, March 15th, 2023
1:21 pm	unSTUCK by ChatGPT 1. Identify the source of your stuckness: Take some time to reflect on what's causing you to feel stuck. Is it a personal issue, a career problem, a relationship issue, or something else entirely? Once you've identified the source of your stuckness, you'll be better equipped to develop a plan of action. Darbs: Man ir garlaicīgi, es nejūtos labi savā komandā un kompānijā. Trūkst mērķa, jēgas un misijas sajūtas.  Es zinu, ka varētu šo risināt, piemēram, piesakoties jaunos darbos, bet darbā pieteikšanās process tik bieži ir absolūta laika izšķiešana. Visi tie CV un motivācijas vēstules, kas nesaņem pat atbildi. Turklāt tas viss jādara pirms vai pēc garas, nogurdinošas, un jau tā garlaicīgas darba dienas.  Šķiet, ka iesprūšanas sajūtu veido arī tas, ka manas vēlmes šķiet neiespējamas.  Šķiet neiespējami atrast darbu, kurā mani pamana un novērtē, maksā OK algu, es realizēju savu potenciālu un esmu noderīga pasaulei. Tas šķiet tik... naivi.  Esmu to sajūtu mēģinājusi izaicināt un smagi izgāzusies pagātnē. Vairākkārt.  Esmu tikusi ignorēta godīgu atbilžu saņemšanas vietā.  Varbūt šis ir drosmes, cerības un pašapziņas atjaunošanas jautājums.  Jā, es esmu nogurusi to visu atjaunot un atjaunot, un atjaunot, tomēr zinu, ka kaut mazu soļu speršana tajā virzienā dotu man spēku. Attiecības: Es gribu partneri. Esmu ar to apsēsta. Bet man nesanāk. Es turpinu censties un pat ja necenšos, jūtu sevī to allaž partneri meklējošo harpiju, kas skatās apkārt un domā: "Vai šis varētu būt mans partneris?" "Kas man jādara, lai viņu dabūtu?" "Paliec. Paliec, paliec, paliec," pat tad, ja nav īstais.  "Kas man vainas?" "Ja es izdarīšu šo, šo un vēl šo, vai tad es būšu gana laba partnerim? Vai būs vieglāk viņu atrast?" "Nav jau brīnums, ka man nav partnera." (kad ieraugu sevi kādā foto) Patiesībā man pašai negribas būt ar sevi. Man negribējās būt ar cilvēku, kas šķita līdzīgi iesprūdis kā es. Gribējās viņu sapurināt, iedzīvināt, bet ne tuvoties.  (Comment on this)
Tuesday, February 14th, 2023
12:45 am	Man ir aizdomas, ka pirmo reizi dzīvē piedzīvoju māniju, ko vienlaikus arī atpazīstu. Neesmu droša, jo, par spīti ļoti tiešiem pierādījumiem, nezinu, vai ticu savām diagnozēm. Psihiatriskā diagnostika, manuprāt, ir viena no uzskatu sistēmām garīgās veselības ārstēšanā, bet ne vienīgā, ne vienmēr pareizākā un ellīgi atšķirīga pat iekšēji (p.d. Latvijā vs UK, US, Somijā utt utjp, parastā vs feminist utt). Sajūta, ka prāts (vienlaicīgi divās valodās) branches out. It kā smadzenēs būtu iemesta supersēkla vai ūdenī tintes pilīte. Domas ir relatīvas pašas pret sevi, bet meklē patiesību. Vai es spēju uzminēt, kas aiz ādas tam cilvēkam - vai viņa, piemēram, ir nobijusies kā man liekas vai vienkārši pārāk atšķiras no manis, lai es saprastu, kā interpretēt uzvedību, kas šķiet nevietā? Vai tas, ka viņš ir labs un gudrs, nozīmē, ka viņam var uzticēties uzņēmuma varas struktūrā? Varbūt es nemaz negribētu pamanīt, ja viņš uzklausītu kaut ko, ko esmu pateikusi par daudz. Varbūt informācija aizietu pati savu ceļu kā tā mēdz darīt, pa ceļam transformējoties vēl nezināmās formās. Tātad vairāk sociālā ruminācija? Tas ir tas, kas šobrīd notiek? Ar paranojas pieskaņu? Vai varbūt šis viss ir normāli un es vienkārši atkal pataloģizēju savas sajūtas? Varbūt es tikai spriedelēju, jo noteiktā sociālajā vidē nejūtos droši un likmes ir pārāk augstas, lai nebūtu uzmanīga? Nākamo reizi gribētu pajautāt psihiatrei, kā lai es zinu, kas ir normāli. Kā viņa zina. Kam mest virsū burvju ripas un ko tikai pierakstīt vai uzklausīt. Subjektīvi es jūtos traka. Objektīvi es nezinu, vai kādreiz esmu jutusies normāla, it sevišķi LV sabiedrībā. SE un NW jā, UK mazliet/apmēram, te īsti nē. Vienmēr ir sajūta, ka jāshēmo, lai izdzīvotu. (Comment on this)
Monday, February 13th, 2023
1:18 am	Gribas kaut kur uzrakstīt, cik ļoti mīlu savu sunīti, bet bail piesaukt sliktu dienu. Paliek vieglāk. Paliek jūtami vieglāk. Viņš mācās, es mācos, un ļoti novērtēju dzīves dalīšanu ar savu suni. Rīt jebkurā gadījumā būs slikta vai labākajā gadījumā brutāli grūta diena. Ja pieveikšu rītdienu, tas būs milzīgs enerģijas lādiņš nākamajai (nu jau šai) nedēļai. Uzvārīju zupu un izcepu pankūkas, lai vismaz ēst nav jātaisa. Viss ir savās vietās. Un tik svaiga dzīves sajūta kaut kādā ziņā. Esmu bijusi kopā ar cilvēkiem, jūtu sevī mīlestību, viss mav super paredzami, bet nav arī nepanesami vai nolemti. Ir daudz, daudz interesantu lietu, ko darīt un kā būt. Vai tā šoreiz ir ciklotīmijas gaišā svītra, noteikts brīdis menstruālajā ciklā vai lēmums, ko nesen pieņēmu par savas dzīves (ne)izbeigšanu? Izdomāju, ka, kamēr neesmu sakārtojusi praktiskās lietas, dzīvošu. Man ir kredīti, suns, ģimene, ko drusku var paganīt (un varbūt pat vajag), es negribu aiziet bezatbildīgi. Kamēr paiet gadi, kas būs nepieciešami šī visa sakārtošanai un apkopšanai, varbūt man radīsies iemesli vai vēlme pārdomāt. Sliktākajā gadījumā varbūt ģimenei atstāšu kādus iekrājumus vai vismaz neatstāšu problēmas. Tāds praktisks skats uz šo ienesa dzīvē ļoti daudz miera. Es zinu, vismaz pagaidām, kāpēc dzīvoju. Un tas ir labāk kā nezināt nemaz. (Comment on this)
Monday, January 2nd, 2023
11:58 pm	2.01.23 Pēc darba biju nereāli izbesījusies. Tik ļoti, ka kādu stundu vai divas ar sevi strīdējos un nevarēju izlemt par to, vai sūtīt pārtiku uz rītdienas rītu, iet pakaļ uz lielo Rimi vai mazo, vai neiet nemaz, jo teorētiski mājās vēl bija pāris lietas, ko varētu apēst, un badā es visticamāk nenomirtu. Tomēr es biju jau iztēlojusies, kā taisu siera kūku, un nevarēju dabūt to ārā no galvas. Aizgāju uz mazo. Bija žēl suņa, jo zinu, ka viņš vēl nav gatavs tikt atstāts pēc pēdējām pāris reizēm, bet laikam vairāk bija bail noraut kaut kādu panikas lēkmi, ja slikā pašsajūta būtu pārgājusi pāri malām. Lai arī turpmāk plānošu savas darbības tā, lai suni vairs nebūtu jāatstāj, siera kūka bija ļoti, ļoti labs lēmums. Nu labi, to es 100% zināšu tikai no rīta, KAD ES BROKASTĪS VARĒŠU ĒST PAŠAS TAISĪTU SIERA KŪKU! Var jau gadīties, ka atkal būšu salaidusi kaut ko grīstē un kūka nebūs laba. Draugu lokā esmu slavena ar to, cik ļoti var neizdoties kūkas. Varbūt, piemēram, pierīvēju klāt par daudz citrona miziņas. Varbūt cepumi, ko izvēlējos, būs bijuši par saldu pamatnei (šī liekas ļoti reāla iespējamība, jo digestives, ko ieteica ChatGPI, aizstāju ar kaut kādiem Selgas mazajiem cepumiņiem). Var arī gadīties, ka konsistence būs pārāk mīksta. To visu rādīs rīts. Pat nezinu, ko no sevis tagad sagaidīt - rīta nelabums un elpas trūkums parasti nozīmē to, ka brokastīs nevaru dzert kafiju, un šī kūka noteikti būs jāēd kopā ar tasi stipras, nesaldinātas kafijas. Vai es izvēlēšos kafiju, kūku un lielāku rīta elpas trūkumu, vai saprātīgas brokastis, nepacietīgu launaga vai pusdienlaika gaidīšanu un to kombināciju tajā foršajā brīdī, kad tieši vajag tādu mazu papildus pēcpusdienas enerģijas lādiņu? Arī to rādīs rīts. Esmu diezgan priecīga, ka man ir, ko gaidīt. Ja kūka sanāks laba, mēģināšu aiznest to arī visiem mīļajiem cilvēkiem (nu labi, atkarīgs no tā, cik pati apēdīšu) vai arī aicināt viņus pie sevis uz kūku un kafiju. Nu jā, man tiešām patīk siera kūkas, citrona miziņas un sula klāt saldajiem ēdieniem, mellenes, kas arī nedaudz ir kūkā, un saldo apvienošana ar labu kafiju. Kopā tas prieks gan bija diezgan sālīts - par visām sastāvdaļām samaksāju ~19 EUR, bet pāri palika lielākā daļa melleņu, kādi 250 ml saldā krējuma, gabaliņš sviesta, daļa cepumu un krēmsiera, pārikas plēve un cepampapīrs, jo to visu nevarēja nopirkt tieši tik, cik vajag. Paskaitot sanāk, ka kūkas aptuvenā pašizmaksa varētu būt ap vai zem 10 EUR. Pieļauju, ka, rūpīgāk izpētot piedāvājumu veikalos, var arī nopirkt lētākas sastāvdaļas un vēl vairāk samazināt cenu. Nākamreiz (ja kūka negaršos briesmīgi un es gribēšu nākamo reizi) varētu mēģināt nopirkt sastāvdaļas tuvāk nepieciešamajam daudzumam. *** Kamēr taisīju kūku, pabeidzu kārtējo Jaya Jones audiogrāmatu un sāku jaunu. Šķiet, ka varētu visas Gigi Pandian grāmatas noklausīties vai izlasīt vēlreiz, jo tur ir tik daudz foršu referenču un visa kā, ko var palaist garām klausoties, ka noteikti būtu interesanti lasīt vēlreiz. Man vēl ir gana daudz grāmatu, lai izvilktu, iespējams, līdz pat vasarai, kad, cerams, nebūs tik ļoti jācīnās, lai paliktu virs ūdens. Un, ja nepietiks viņas grāmatu, vienmēr vēl ir Elizabeth Strout. Un, ja nepietiks ar viņu, varbūt pa to laiku būs jau iznākusi nākamā Thursday Murder Mysteries grāmata. Un, ja tā nebūs iznākusi, man vēl ir tā grāmatu liste, ko L iedeva, kad gāja prom no darba - vismaz pāris grāmatas tur izskatījās daudzsološas. Gribu arī paskatīties, kas īsti ir Elizabeth Peters, jo viņa laikam ir iedvesmojusi Jaya Jones sēriju. Ā, un vēl man gribētos lēnām pārlasīt Italo ieteikto dzejas krājumu (šķiet, tas bija "The Forward Book of Poetry"). Piezīmēs ir vēl grāmatas, Goodreads un Scribd ir vēl daudz, ko atklāt. Tā ka vismaz kādu gadu varēšu savam iekšējam slepkavnieciskajam demonam aizbāzt caurumus ar labu, man mīļu literatru. Suck it, mental illness! Vai pa to laiku es būšu arī sakārtojusi dzīvi tik tālu, ka to gribēsies arī dzīvot? *** Kad piesēdos parakstīt, suns piegāja pie paklājiņa, nolaida galvu, un ilgi uz mani žēli skatījās, lai gan teicu, ka ārā vairs nevaram iet, jo bija jau pēc 23:00. Bet viņš skatījās tik žēli ar savām mandeļu actiņām, ka beigās izvedu ārā, iespējams, pieceļot vismaz divus zemākos mājas stāvus no miega. Pa ceļam gadījās trepēs satikt kaimiņu, kas vienmēr situāciju padara vēl sliktāku. Man tiešām vajag to trešo kinoloģi asap. Es tiešām lepojos ar sevi par to, kā cīnos par savu dzīvi. (Comment on this)
4:24 pm	brain dump Bija tik skaists rīts - laicīgi pamodāmies, izgājām agrajā rīta pastaigā, nopirku Narvītī apelsīnu sulu un mafinu. Tāds priecīgs un atsperīgs garastāvoklis. Tad sāku strādāt pēc nedēļas atpūtas. Un tad vienā no točpastaigām, ejot lejā pa kāpnēm, kur suns vienmēr rej, viens kaimiņš nākot pretī izspēra: "Vai tas suns kādreiz arī beigs riet?" Tas pats kaimiņš, kurš divos naktī zvanīja pie visām durvīm un mūs pamodināja, jo vajadzēja kādu, kas iepūš alkometrā, lai varētu samelot draudzenei, ka viņš ir skaidrā. Likās, ka redzēju arī kaimiņienes nosodošo skatienu. Līdz šim bija izdevies saglabāt pozitīvu garu, neiedomājoties sliktāko, parasti kaimiņi tikai nosmaida par suni, bet šī reize kaut kā uzreiz pieķērās. Sabēdājos. Tad palika tumšs, un tagad ir pavisam neomulīgi. *** Izskatās, ka šodien bez Scribd būs beidzot jāliek lietā arī tās lapiņas, kur katru dienu pierakstu, kas man ir devis enerģiju vai iepriecinājis. Varbūt jāpameditē vai jāieiet beidzot sveču vannā, ko plānoju jau kādu laiku. Jāiziet vēl vienā pastaigā. Varbūt jānotestē tā Rimi ātrās piegādes lieta. *** Bet nekas - turpināsim strādāt un priecāsimies par progresu, kas jau ir sasniegts. *** Ir tumšs UN līst, UN mēs esam divi vien, bez plāniem šodien kādu satikt. Pat, ja man tādi plāni būtu, man negribētos lietū un dubļos iet ārā. Šodien vientulība ir tāda baismīga. (Comment on this)
Friday, November 11th, 2022
1:20 pm	Pauze Esmu tik ļoti pārstresojusies un emocionāli/mentāli nogurusi. Ja ne izdegusi, tad kā slikti savienots vadu mudžeklis, kur ik pa laikam ir kāds īssavienojums vai pārtaukums. Vadītāja šodien sāka komentēt darbu, ko vēl nebiju sākusi. Tā sadusmojos. Jau tā ir grūti tikt galā ar to nereālo kritikas un nereti stulbo, bet "tā vajag, jo esmu augstākā pozīcijā par tevi" devu, bet, kad lien iekšā darbos, kam vēl tikai mēģini saņemties... Izdomāju paņemt pauzi, jo vienkārši nevaru šobrīd. Vai tikai nebūs jārealizē tā ideja par dažu cilvēku attēlu izprintēšanu un lamāšanos uz tiem.  *** Citās ziņās, dabūšu atpakaļ depozītu savai bijušajai dzīvesvietai. Viņiem esot manas (trīs vai četras!) ziņas pazudušas starp citiem epastiem, tāpēc tik ilgi neatbildēja. Tāds bulšits, jo viņiem ir gan mans konta numurs, gan arī viņiem pašiem tas depozīts bija automātiski jau augustā jāpārskaita. Bet, bet, bet, šai bija jābūt labajai ziņai, jo es lepojos, ka piezvanīju un vēlreiz aizsūtīju e-pastus visiem iesaistītajiem ar [ACTION REQUIRED] ziņas temata sākumā, un ļoti ātri arī (beidzot) saņēmu atbildi. Ņemot vērā to, kā man riebjas šāds birokrātiskais tango, tiešām lepojos, ka saņēmos to beidzot izdarīt. UN es to izdarīju pieklājīgi, lai gan biju soļa attālumā no komentāru rakstīšanas viņu Facebook lapā. Vecums tomēr nes savus augļus, zināma lēnprātība vai vismaz lēndarbība parādās.  *** Likās, ka būšu mazāk nikna ap šo brīdi, bet nekā. Gribu emocionāli apēst universu, kaut ko sadauzīt un kādu minūti no vietas kliegt. Wait, šis izklausās pazīstami, protams, ka tas ir arī PMS. BET ES TĀPAT ESMU DUSMĪGA!!!!!!! (Comment on this)
Wednesday, November 9th, 2022
7:29 pm	Miers un dzīvošana Ļoti labi gāja suņu skolas otrajā nodarbībā. Mans suns ir tik gudrs, kad spēlē iesaistīti kārumi un arī es saprotu, ko prasīt. Man sāk likties, ka tuneļa galā varbūt ir gaisma. Varbūt. Mācamies komandas, kas noderēs ikdienā, gribu ieplānot atkārtošanu tā, lai uznākamo nodarbību šīs zināšanas būtu vismaz nedaudz nostiprinātas. Turklāt, "blakus", "gaidi" un "drīkst" laba pārvaldīšana varētu atrisināt principā visas mūsu galvenās problēmas - trakošanu, ejot ārā, uzbrukšanu kustīgiem objektiem un onkuļiem un atkritumu (suņaprāt, dārgumu) ēšanu. Viena problēma, ko gan vēl nesaprotu, kā atrisināt, ir draudzēšanās ar citiem suņiem. Mans suns uzreiz brūk citiem virsū. Mēģināju pieteikties socializācijas pastaigām, bet tur ir kādas piecas vietas, kas pēc izziņošanas tiek izķertas stundā. Ja tad neesi bijis pie datora, netiec grupā. Šis man nereāli besī un sadusmo. Būs jāatvēl šonedēļ, visticamāk, brīvdienās laiks, kad izpētīt, ko par šo tēmu saka suņu speciālisti internetā. Varbūt varam darīt vēl kaut ko. Nodarbībā bija viens saimnieks arī ar patversmes suni. Tas suns uzvedās tieši tāpat kā manējais, kad bija tikko paņemts. Saimnieks tieši tāpat kā es sākumā nebija sagatavojies (viņš - uz nodarbību, es - uz to, kā jāaudzina un ko vispār nozīmē suns). Viņiem bija tik grūti, ka viņš pameta nodarbību tās pusē. Teica, ka tāpēc, ka beigušies gardumi, bet reāli likās, ka nervi nepavilka. Tā kā viņš nebija noskatījies pirmos vebinārus un atradis whatsapp grupu, es viņu 100% saprotu. Tagad domāju, vai pajautāt viņa numuru lai palīdzētu vai nē. Viņa dēļ varbūt arī padomātu, ka nē, bet suņa dēļ mēģināšu tomēr vismaz iedot informāciju un iedrošināt ar savu pieredzi (ka sākumā bija tāpat, bet lēnām, ar lielu darbu gan ar suni, gan sevi paliek labāk). Dzeru karsto dzērienu, ir kluss, suns guļ pēc kārtīgas darba dienas. Lēnām kļūstu miegaina. Gulēt reizēs, kad nav murgu un pa nakti neapciemo atpakaļvilnis vai pēkšņa pamošanās, ir tiiiiiiiiik mājīgi. Es dievinu naktis. Man ir silti, pietiek vietas, susuris mierīgi guļ blakus. Vispār sunim vajadzētu pateikt arī paldies par to, ka beidzot, pēc ļoti daudz gadiem, esmu iemācījusies aiziet gulēt vismaz pusnaktī. Kopā ar audiogrāmatu varbūt ir nedaudz vēlāk, bet tagad tiešām dabūju vismaz tās septiņas stundas miega. Pieņemsim, ka pagaidu paldies ir zaķu austiņas, ko viņš diezgan regulāri dabū, bet vēlāks paldies būs viņa dzimšanas dienas svinībās. (3 Comments |Comment on this)
Sunday, November 6th, 2022
12:39 am	Ar suni bijām Lucavsalā. Viņam tā patika! Dabūja izskrieties, izostīties un paķert putnus. Bija prieks redzēt viņu tik priecīgu. Darba dienas vidū tur droši vien vispār ir paradīze. Paēdām Terapijā. Pēc tam, protams, palika slikti, bet tur bija jauki un silti. Vairāk gan uz turieni neiešu, nekad nevaru apēst visu porciju. Varbūt vienīgi uz kūkām un kafiju kādreiz. Izmazgāju draugu. Viņa šampūns smird pēc priežu meža. Ar to tad pasludinu mistēriju, kāpēc tas bija tik pieņemamā cenā, par atrisinātu. Pēc mazgāšanas, protams, viņš vēderu apskatīt neļāva, bet ceru, ka izdevās tos dubļus nomazgāt. Vismaz ūdens aiztecēja prom netīrs. Vispār man šķiet, ka īsspalvainos ir labāk nemazgāt, bet neredzu iespēju to realizēt ar tiem dubļiem, kas ir apkārt. Būs jādabū viņam kaut kāds āra lietusmētelis - šodien pēc staigāšanas nabags bija tik ļoti nosalis, ka ielēca man klēpī pretēji iebildumiem un trīcēja. Ilgi gan nebija jātrīc, bet man tāpat nepatīk doma, ka viņš tik ļoti salst. (Comment on this)
Friday, November 4th, 2022
1:11 am	Ļoti labprāt kliegtu kādus trīsdesmit gadus un tad kaut ko sadauzītu. Dzīve ir tāds bulšits. Es to vairs nevaru izturēt, bet nav jau variantu neizturēt, sevišķi tagad, kad man ir suns. Noskatījos “Inside Man”. Visu sezonu vienā piegājienā. Episki, episki lielisks, kvalitatīvs seriāls. Kaut es varētu būt tikpat seksīga sieviete kā Deivids Tenants ir kā vīrietis. Šodien visu dienu biju darbā. Kaut arī vakar vēlu aizmigu un slikti gulēju, un no rīta jutos kā ar akmeņiem piekrauts līķis, ātri sataisījos un biju darbā pat laikā. Pirmo reizi ar suni visu dienu nostrādājām. Šķiet, ka viņš iepriecināja kolēģus, un forši strādāt ar viņu klēpī. Foršāk katrā gadījumā. Izdzēru kaut kādu brūža alu ar ķiršiem vai brūklenēm, kaut kādām sarkanām ogām. Bija tik garšīgs, un alkoholu nevarēja just vispār. Būs no rīta jāpaskatās, vai tur vispār bija promiles, jo parasti es no viena alus būtu diezgan iereibusi, bet šovakar jutu tikai garšu. Besī, besī, besī, besī! Bet es biju darbā, es labi parūpējos par suni, es labi pavadīju vakaru, biju dušā, labi paēdu, dzēru ūdeni, pat labi izskatījos. Vismaz tas ir kaut kas. Ir ar ko lepoties, pat ja gribas izdauzīt visus stikliņus. Interesanti, man vienkārši ir pils kausiņš plus ziemas tumsas besis, ripas nepareizi darbojas vai covids arī tur ir kaut ko sačakarējis. Liekas jau, ka visa par daudz. Jāatrod citi veidi kā atslābināties. (Comment on this)
Tuesday, November 1st, 2022
10:04 pm	Paraudi gan Sestdien bērēs kaut kādi cilvēki stāstīja sievietei, kuras mātes bēres tās bija, ka nevajag raudāt. Es tieši tobrīd neko neteicu, tikai piedāvāju viņai apskāvienu, bet nodomāju, ka loši. Viņu argumenti bija "mirusī sieviete negribētu, lai raudi" un "raudāšana jau viņu neatgriezīs", "ir pat labāk, ka viņai vairs nav jāmokās" un "raudāšana nepalīdzēs". Kas viss, manuprāt, ir diršana ar padomju laika emociju noliegšanas piegaršu. Mums nav ērti redzēt, kā tev sāp. Mums nav laika tavai raudāšanai. Tāpēc mēs tev ļoti jauki iesakām aizvērties un noslaucīt acis. Bet raudāšana ir normāla emociju izpausme un izlāde. Kad sakrājas spriedze, to, protams, var izlādēt visādi, bet neredzu, ar ko mērena raudāšana būtu sliktāka. Pēdējā laikā raudu biežāk un pamanīju, ka tas ļoti palīdz nomierināties, atrast kontaktu ar savām jūtām, būt iejūtīgākai pret sevi. Agrāk, kad vēl nedzēru zāles, raudāšana mēdza ievilkties. Iespējams, tādēļ kādā brīdī atmetu - bija bail, ka atkal nonākšu kaut kādā aizspogulijas trīsdienniekā, kur (emocionāli) sāp tik ļoti, ka nevar izturēt. Tagad zāles reti/ganrīz nekad ļauj iekrist tādā akacī, var ļaut jūtām vaļu, bet pēc tam baudīt mieru, pagulēt, mēģināt vēlreiz. Un nē, es nedomāju, ka cilvēks priecātos, redzot, ka viņa tuvākie nenobirdina ne asaru viņu dēļ. Arī neraudāšana viņu neatgriezīs. Kam labāk? Viņai jau neviens droši vien nepajautāja. Varbūt palīdzēs gan. It sevišķi, ja apkārt būs mazāk lohu, kas ieteiks noliegt emocijas. (Comment on this)