Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]

Tuesday, November 1st, 2022
8:57 pm	Kas par S Šodien (divreiz!) atkal notika tā jocīgā lieta, ko piedzīvoju arī pagājušajā rudenī. Staidzināju suni. Pēkšņi palika ļoti karsti, sāka trīcēt rokas, likās, ka mazliet dulla galva, sekla un ātra elpošana. Domātu, ka panikas lēkme, ja nebūtu bijusi relatīvi mierīga. Turklāt panikas lēkmei parasti līdzi nenāk tas karstums. Vienā brīdī biju tā nosvīdusi, ka sāku tecēt. Tad, protams, palika atkal auksti. Kad šis vilnis uznāk, parasti liekas, ka tas ir tāpēc, ka sen neesmu ēdusi, tāpēc ātri paķēru karsto šokolādi no kafijas automāta uz ielas, nopirku un apēdu kaut kādus buržuju eko šmeko krekerus (nakā cita tuvumā nebija) un izdzēru ūdens pudeli. Tajā brīdī palika labāk, bet nākot atpakaļ atkal šis uznāca, jūtu to arī tagad, lai gan ēdu vakariņas. Super agra menopauze? Diabēts? Vienkārši izsalkums? Es nezinu, bet šis ir biedējoši. (6 Comments |Comment on this)
Sunday, October 30th, 2022
11:06 pm	Man ir aizdomas, ka esmu bijusi absolūta (vai vismaz daļēja) muļķe. Daļēji tāpēc, ka mēģināju suņa audzināšanā iztikt ar materiāliem tikai no suņu skolas, kur sāksim mācīties novembrī. Paskatījos youtube video par problēmām, kuraa mums ir, un nespēju noticēt, ka samaksāju trenerei par nodarbību, kam nebija absolūti nekāda rezultāta. Dabiski, ka mans suns neklausa, ja mums nav acu kontakta, viņš ir paēdis, un vienīgais veids, kā es mēģinu viņu motivēt, ir piekukuļošana ar kārumiem. Šodien, piemēram, pamēģināju tikt galā ar trakošanu pirms gulētiešanas. Kad viņš sāka gultā kost, pāris reizes pateicu, ka nedrīkst, tad teicu, ka būs jāiet ārā no gultas, un, kad viņš vēl aizvien neklausīja, izliku ārā. Nelaidu atpakaļ, kamēr viņš saprata, ka uz mani jāskatās un jāpagaida, kamēr ielaižu. Tad ar šurp, sēdēt un gulēt dabūju viņu mierīgā pozīcijā. Parasti pirmsmiega trakošana aizņem kādu pusstundu, kuras beigās man gribas nomirt. Šis aizņēma minūti, un bija daudz mierīgāk un vienkāršāk mums abiem. Visu mainīja apziņa, ka gulēšana gultā ir privilēģija, kura var tikt atņemta par sliktu uzvedību un atļauta par labu. Galu galā, viņam ir arī sava gulta. Ir, protams, vēl daaaaaaaaaudz problēmu, bet tagad man ir skaidrs, ka tās ir tāpēc, ka man trūcis informācijas. Pielietojot trenēšanas tehnikas, ko esmu redzējusi, uzreiz var redzēt rezultātu. Turklāt sapratu to uzticības konceptu. Ka sunim pašam nav jādomā, kas ir pieņemami un kas nē, viņam to kāds parāda. Tas ir daudz iejūtīgāk kā tikšana galā ar sastresojušos, pārstimulētu, nobijušos suni. Būs labi. Viss būs labi. Man laikam vienkārši jāiemācās, ka arī man jāuzņemas vadība. Ka vadīšana nav vardarbīgs koncepts, vairāk sadarbība, lai kopā būtu labi. Ir 23:18, un neviens nemēģina apēst grāmatu, ko lasu pirms miega. (7 Comments |Comment on this)
Saturday, October 29th, 2022
6:54 pm	Sestdiena Šodien krustmātei uz atvadām, dodoties prom no bēru mielasta, pateicu: "Līdz nākamajai reizei." Tikai pēc pāris soļiem projām sapratu, ko esmu pateikusi, bet bija jau par vēlu. Visa diena pagāja, braucot uz un no bērēm un tajās, un tagad ir tāda tukša sajūta. Māsa teica, ka manu suni pieskata pēdējo reizi. Viņš šobrīd ir tik traks, ka man brīžiem negribas eksistēt. Likās, ka pāris stundu pauze no viņa palīdzēs atgūt spēkus, bet patiesībā šķiet, ka tikai sajutu brīvības garšu un atbraucot mājās viņa trakošana nogurdina vēl vairāk kā parasti. Turklāt bēres jau arī beigu beigās nebija nekāds kokteiļvakars ar draudzenēm. Mūsu ģimene ir tāda diezgan stīva un bieži vien nosodoša, tāpēc vienmēr sevišķi šādos pasākumos jūtos sarāvusies čokurā, nospriegota kā stīga, un cenšos nevienu neizprovocēt. Varbūt tas tāpēc, ka brālis sarunās vienmēr ir tāds agresīvs. Vai gana daudz esmu bērnībā dabūjusi pa degunu nepareizās uzvedības dēļ. Jebkurā gadījumā, es tur biju kā īsts pieaugušais, apskāvu un izteicu līdzjūtību mirušās radinieces meitām, novadīju mammas muļķību runāšanu tā, ka pat nepateica neko pārāk debīlu, un te nu mēs esam. Braukt atpakaļ sanāca ar sievieti, kas, izrādās, brauca ar mašīnu, tā nu iepazinos ar foršu mirušās radinieces bērnības dienu draudzeni. Skatoties atpakaļ, iedomājos, ka no mammas puses patiesībā bija ļoti jauki piedāvāt un tad aiziet pēc lietussarga, lai pasargātu mani, jo tikko izslimoju Covid. Tāda lieta, ko darītu arī normālās ģimenēs varbūt. Vēl viņa beigās mani apskāva atvadoties. Man negribējās, bet nu scēnu gribējās vēl mazāk. Tā nu es šodien esmu dabūjusi veselus divus apskāvienus - vienu no foršas radinieces, otru no mammas. Tas ir neticami, ka, esot tik krunkainai, vēl aizvien jūtos kā pilnīgs bērns pieaugušo barā. Pēc bērēm vienmēr kādu laiku ir tā sajūta, ka maksimāli jādzīvo, TAGAD, nekavējoties, lai starp dzimšanas un miršanas gadu būtu kas vairāk par svītriņu. (Comment on this)
Tuesday, October 25th, 2022
11:32 pm	Xxx Pēc Covid, šķiet, varbūt jūtos vēl sliktāk kā tā laikā. Pēkšņi ļoti sāp muskuļi, kāpjot pa trepēm, raudāt palicis pavisam viegli, visu laiku tāda sajūta kā pēc aktīvas peldēšanās bērnībā, kad ūdens sagājis galvā pa visiem caurumiem un par sevi atgādina, kamēr izžūst. *** “Uzvedības aktivēšanai” patīkamo lietu saraksts: *duša *vanna *kaut kas garšīgs *ūdens *pateikt kādam kaut ko labu *Gigi Pandian *komunikācija *lasīt grāmatu *izrakstīties *būt pie ūdens tumsā *palaist suni izskrieties *paklausīties priecīgu mūziku *Panorāma *gatavot ēst *uzņemt ciemiņus *plānot laiku (sevišķi svētkus) *pirkt sunim gardumus *kaut ko iztīrīt *TV *padziedāt *padejot *spēlēt ķērenes ar suni *process, lai tiktu atpakaļ pie braukšanas *mājas iekārtošana/uzlabošana Vairāk nevaru izdomāt, bet gan jau eksistē vēl patīkamas lietas. (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, October 19th, 2022
9:22 pm	Day 0 Kopš pamatskolas neesmu beigusi just kaunu par jebkādas popmūzikas un citas "sliktas mūzikas" klausīšanos. Šodien, kad nejauša priecīgā Spotify pleiliste iedvesmoja mani ļoti sapriecāties un piedzīvot foršas lietas kopā ar suni, izdomāju, ka varbūt jāmet kauns pie malas. Protams, tādā mūzikā tiek apdziedāta viena situācija. Varu saderēt, ka, ja tās apkopotu, izrādītos, ka tās izmanto to pašu leksiku, notis (akordus?) un kompozīciju. Taču radošākas rindiņas forši sakutina prātu, ir vietas, kas man atgādina par priecīgiem izbraucieniem ar kādu draugu, kurš mēdza dziedāt mašīnā, un kopējā noskaņa forši izkratīja ārā manu ikdienas pesimismu. Sunim ir kaut kāds rudens kažoka mešanas trakums. Viņš man ir īsspalvains, bet šobrīd spalvu met kā kaut kāda laika. Dienā vairākas reizes saslauku spalvu kaudzi, ir sajūta, ka viens spalvu kušķis uz palikšanu iedzīvojies man rīklē, bet otrs - acīs. Tiklīdz kaut kas ir noslaucīts, nomazgāts un atpūkots, suns, protams, uzlec tur atkal virsū, kārtīgi izkasās, un viss ir pa vecam. Mums iet traki. Šobrīd traki ne tādā bēdīgā veidā, bet traki kā vakarā atskatoties uz dienu audzinot lielu ģimeni. Tikai mana lielā ģimene ir viens pats ārkārtīgi trakulīgs kucēns. Šobrīd viņš smuki guļ savā gultiņā netālu no manis, bet tas ir tik mānīgi. Kāda skaņa no kaimiņiem, zvans pie durvīm vai ārā runājoši cilvēki, vai pat tikai mana aiziešana uz citu istabu mazo viesuli var atkal pamodināt, un tad viņš ārdīsies tā, it kā to jau nebūtu darījis visu dienu. Liela dzīve ar viņu sanāk. Daudz, daudz spēka tērējas, tas ir labi, jo mans spēks pēdējā laikā ļoti vientulīgi palicis pārsvarā man pašai. (Comment on this)
Wednesday, October 5th, 2022
12:20 am	Aftermath Vakar uz ielas gulēja čalis ar asiņainu seju. Pajautāju, kā palīdzēt, un aizvedu līdz ātrajai palīdzībai. Tad viņš no tās aizbēga un paslēpās zem fūres, no kurienes viņu vilka laukā. Nezinu, vai beigās viņu paturēja un palīdzēja, vai viņš atkal aizbēga. Šodien satiku uz ielas pēcpusmūža vecuma vīrieti, kurš lūdza viņam veikalā nopirkt ēdienu. Tā kā biju ar suni un nevaru viņu nevienam vēl atstāt, iedevu tikai visu skaidro naudu (pārsvarā sīceni, kāds eiro ar kaut ko varbūt sanāca) un teicu, lai pats kaut ko pērk. Viņam laikam bija kauns iet veikalā. Grīļojās, bet teica, ka alkoholu nepirks. Redzēju, ka prasīja palīdzību arī citiem. Ceru, ka viņš tika pie pārtikas un siltām naktsmājām. Tik daudz redzu tādus cilvēkus pēdējā laikā. Mans rajons pilns, protams. Nedēļas nogalē ar suni bijām pastaigāties pa Daugavas promenādi, un tur bija vairāki cilvēki, kas gulēja uz soliņiem. Ārā tik auksti, pie ūdens noteikti no rīta īpaši dzestrs. Jūtos mazliet slikti, ka vairāk neparunāju ar to vīrieti šodien. Varbūt vajadzēja piedāvāt noskaidrot siltas naktsmājas iespējas kādā patversmē, tur varbūt dod arī ēst. (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, August 9th, 2022
2:27 am	43 no 100 /PMS Šodien jutos tik slikti par sevi, ka sapratu, ka mans ķermenis strādā pret mani un vienkārši jāiet gulēt. Gulēju, piecēlos, padarbojos, tagad atkal gulēšu. Kad saiet uz īso, kādu laiku jādod sistēmai atelpa. Skatījos Better Call Saul jaunākās sērijas un raudāju, jo iepriekšējās skatījāmies vēl kopā ar draugu martā viens otram azotē. Nezināju, ka man vēl rūp. Ārā ir auksti, guļamistabā ir karsti, un man nav moskītu tīkla. (Comment on this)
Saturday, August 6th, 2022
1:07 am	#40 no 100 Mani ir tā sakoduši odi, ka visas maliņas niez, sūrst un pulsē. Vienā brīdī sāku domāt, vai tiešām iespējams, ka odi sakož šitik daudz un prātā iešāvās pērtiķu bakas. Es zinu, ka tie ir odi, bet iracionālas šaubas ir pamodušās. *** Kad tētim jautāja, kā viņam iet, viņš parasti atbildēja ar “Paldies, sūdīgi”. Viņš to teica ar tādu šķelmīgu smaidu un komiķa cienīgu piezemētību, un tā bija viena no siltākajām un mīļākajām lietām, ko par viņu atceros. Kad viņš gāja peldēt, ja viņam jautāja, kāds ir ūdens, viņš teica, ka slapjš. Pats, protams, bija ļoti apmierināts ar saviem jokiem. *** Šodien atklāju sezonu. Terapeite teica, ka kā alkoholiķa bērns varu uzbūvēt savu pašapziņu tikai darot, kā man ir ērti, nevis izdabājot citiem meklējot atzinību. Tagad es nezinu, ko darīt ar visiem tiem solījumiem palīdzēt, plāniem satikt ģimeni un līdzīgi. (Comment on this)
Friday, August 5th, 2022
12:55 am	#39 no 100 Man riebjas rakstīt. Šobrīd jāraksta visu laiku, un principā es to gribu darīt tikai tāpēc, lai pabeigtu lietas un vairs tas nebūtu jādara. Izlasīju 3 kursabiedru recenzijas un komentārus pirmajai esejai, kura šķita jau gandrīz pabeigta. Pozitīvais: ieteikumi noteikti palīdzēs palielināt vārdu apjomu, kas man ļoti bija vajadzīgs. Atsauksmes palīdzēja man saprast, ko vajadzētu pētīt dziļāk, dramatizēt (uzrakstīt ainā nevis kopsavilkumā), papildināt. Negatīvais: Ieteikumu bija tik daudz, ka sapratu, cik maz laika man palicis, lai kaut ko paspētu pabeigt. Ir jāsaņemās strādāt katru dienu; man nesanāk; bet ir jāsaņemās strādāt katru dienu! Lai tiktu galā ar nospiedošo rediģēšanas apjomu, sadalīju kādus vismaz 30 uzdevumus vieglajos (viss skaidrs, var izdarīt uzreiz), prioritārajos (ja varu paspēt tikai kaut ko un samierināties ar pārējā trūkumu, kuri pāris punkti tie būtu) un pārējos. Šī sistēma nozīmē, ka tiecos uz labu, pabeigtu, bet ne perfektu variantu, un tas ir OK. Jautājums, ja kāds šo lasa: Varbūt Jūs zināt, vai par mirušiem cilvēkiem var dabūt nāves iemesla/apstākļu izrakstu no slimnīcas? Es ļoti gribu zināt, kāpēc un kā nomira mans tētis, bet īsti nezinu kā šim ķerties klāt, sevišķi mazpilsētā. Pēc tā, ko zinu, man izklausās, ka viena no iespējām ir mediķu nolaidība. Tas būtu bēdīgi, bet neesmu kareivīgi vai nosodoši pret viņiem noskaņota, vienkārši gribu zināt. Tikpat labi varētu būt tā, ka tas, kas izskatās pēc nolaidības, ir kļūda/lietas, ko neviens nevarēja paredzēt vai stāvoklis, ko nevarēja apturēt. (1 Comment |Comment on this)
Thursday, August 4th, 2022
12:11 am	#38 no 100 Man šodien nāk miegs un sāp acis. Biju ārā ar kolēģiem, jauki vasarā tā uzlekt uz ričuka un viegli kaut kur aizmīties. Pavisam jauki. Pamēģināju Mūrbūdu sidru. Māsai tiešām taisnība, tas ne tuvu nav tas pats, kas parastais/random sidrs. Smuki gāja iekšā, gards, bet vēderam gal nepatika. Šodien riktīgi sacepos par kādu šausmīgi aprobežotu cilvēku twitterī, pabrīnījos, ka tā sacepos, un atvēru Clue, kas man pateica, ka rīt gaidāmas mēnešreizes. Skaļi smējos. Ne tāpēc, ka par to stulbumu nevarēja sacepties, daudzi reaģēja līdzīgi, bet tāpēc, ka es parasti varu uz tādām lietām paskatīties, padomāt kaut ko pie sevis, likties mierā un dzīvot tālāk. Ir labi. Dzīve ir dinamiska un interesanta. Esmu kontaktā ar sevi, pasauli un citiem. Tas tā - lai neaizmirstas, lai viļņa lejasgalā atcerētos, ka ir bijis labi. (Comment on this)
Tuesday, August 2nd, 2022
11:00 pm	#37 no 100 Šodien sańēmos piezvanīt savai “viesģimenei” un apsveikt Pīteru dzimšanas dienā. Sirsnīgi parunājām ar viņu un Džūliju, kas bija pavisam sirsnīga. Esmu tik tālu, bet jūtos tik tuvu - itkā viņi tiešām būtu mana ģimene. Ļoti labi jūtos. Ļoti, ļoti labi! Ja sākumā likās, ka neizturēšu vienatni, tad tagad es to baudu. Turpinu savest kārtībā dzīvokli, ēdu vegānos hotdogus (jo man tā patīk!), klausos audiogrāmatas. Disertācijai gan šodien nepieķēros, bet rīt mēģināšu kaut kā sevi tajā iemānīt. Tīrot māju pēc mīlītes brīvdienām kopā saslaucīju un sasūcu vismaz 5 saujas spalvas. Man patika, ka varēja just, ka ir iztīrīts! Pēc mazgāšanas guļamistabai aiztaisīju durvis, un tagad te šķiet drusku mitrs. Ceru, ka ar to palīdzēs caurvējš un rītdiena. Garāmbraucošās smagās mašīnas brīžiem izklausās kopā sasietas ar zobudiegu. Ilgi te nevarēs dzīvot, bet sāku. Tik daudz nejaušu mazu lietiņu dienā. (Comment on this)
Monday, August 1st, 2022
11:02 pm	#36 no 100 Šodien atdevu sunci mīlīti, ko pieskatīju pa brīvdienām, atpakaļ saimniekam. Paņemot pavadu rokā, saimnieks secināja, ka suns raujās, trako un skrien, un kādu 10-15 minūšu laikā mīluli savaldīja. Tā kā es pirms tam biju staidzinājusi Džeka Rasela terjeru, kurš bija masīvs muskuļos un neuzmanoties, ļoti iespējams, varētu izraut roku no vietas, man mīlītes raušanās palika nepamanīta. Viņas enerģiskums bija mazliet neērts, bet tai pašā laikā iepriecinošs; dzīvoju tam līdzi. Tā nu es secināju, ka manu trīs dienu laikā mīlīte pielāgojusies manam impulsīvajam un mazliet trakajam raksturam (es to miksēju ar labu devu diendusiņu), un principā mēs dzīvojām ar diviem suņiem. Turklāt tas ir ņemot vērā to, ka arī es viņas staigāšanu centos vadīt, pieturējos pie viņas dienas režīma. Mīlītes saimnieks teica, ka ar draudzeni apzināti izvēlējušies, ka grib mierīgu suni, un tādu to arī audzina. Man laikam nebija ienācis prātā, ka tā var būt. Man vienmēr likās, ka, ņemot vērā, ka mēs cilvēki dzīvniekus piejaucējam, tie pelnījuši arī maksimālu piejaucēšanos no mums. Tomēr mana impulsīvā rakstura nodošana sunim gan jau nav nekāds pakalpojums - suns vienkārši pielāgojas tam, kas cilvēku dara laimīgu. Tas viss ir mazliet mulsinoši. Es itkā arī gribu suni, kas nerauj ārā rokas staigājot un neēd visu, kas pagadās misenē, bet tajā pašā laikā gribu, lai viņš/viņa var skriet, riet, peldēt un trakot, ja suncim tā gribas *** Šodien disertācijas konsultācijā runājām par eseju rakstīšanu no [ievieto autoru šeit] viedokļa. Viņš uzskatīja, ka esejas autors rakstot virzās uz noteiktu mērķi (target), ko jau zina, eseju izmantojot, lai to izpētītu. Man savukārt ir nojausma kā sunim uz kaulu no liela attāluma, ka, lūk, tajā biezoknī slēpjas kas ļoti garšīgs, un es gribu tur iet un izpētīt. Man nav ne jausmas, ko tieši es tur atklāšu, kur attapšos un vai tur tiešām kaut kas vispār ir. Varbūt tas ir tas pats mērķis, tikai tā intuitīvāk, sajūtu līmenī. Šo noteikti vēlos izpētīt, bet man palicis tikai augusts, un esmu tāaaaaa nogurusi. Teorētiski es varētu pagarināt disertācijas rakstīšanu uz divām nedēļām, bet nezinu, vai to vēlos - nav tā, ka trīs mēneši 15 tūkstošiem vārdu būtu par maz. Es tikai nezinu, kā lai tā smuki saņemas būt mierīgai gana ilgi, lai to izdarītu. Vai suns šeit palīdzētu? Un, ja palīdzētu, vai tas nozīmētu, ka mans mīlītis absorbētu manu trauksmi, lai es varētu tikt galā ar dzīvi. Laikam mazliet jāparaud gan. (Comment on this)
1:38 am	#35 no 100 Diena kopā ar suni UN māsu. Vai vispār vajag teikt ko vairāk? Ar labu nakti. (Comment on this)
Sunday, July 31st, 2022
12:29 am	#34 no 100 Vakar biju tik nogurusi, ka aizmirsu kaut ko uzrakstīt. Lai gan varbūt kaut kādu voice memo "ierakstīju", turklāt rakstīju darbā, tāpēc nolēmu nesākt atkal no 1. Šodien pieskatu paziņu sunīti. Viņa šobrīd čuč man pie kājām, bet vispār viņu ir viegli pamodināt/iztrūcināt, tāpēc man šķiet, ka viņa būs ļoti nogurusi. Redzu, cik viņai šis ir liels pārdzīvojums (viņu pirmo reizi atstāj ar kādu uz tik ilgu laiku un citā vietā), bet sunīte turas braši, un es viņu arī ļoti mierinu, kad vajag. Izstaigājām tiik daudz zaļu un interesantu stūrīšu! Interesanti, ka, ikdienā staigājot bez suņa, pamanu asfaltu un betonu, visādus potenciālos draudus un nesmukumus, bet, staigājot ar sunīti, redzu katru zaļās zāles pleķīti, koku, zariņu, un veikli atrodu parkus, pļavas, pagalmus, kapus un citas nomaļākas un klusākas vietas, ko kopā izbaudīt. Un to pleķīšu ir tik daudz! Esmu tik pateicīga par iespēju ar tik labu pārinieku izpētīt savu krajonu un atklāt, ka arī te ir daudz skaistu un harmonisku vietu, kur palādēt baterijas. Jūtos daudz labāk arī, kad varu par kādu rūpēties un pārvirzīt fokusu projām no sevis. Varbūt tas būs nogurdinoši ilgtermiņā. Tomēr domāju, ka mans suns būs pieradis pie ikdienas noteiktā vidē, tāpēc varbūt būs mazliet mazāk jāmierina. Jebkurā gadījumā - suns ir dzīve. (Comment on this)
Friday, July 29th, 2022
12:24 am	#33 no 100 Šodien bija lielumlieliska diena! Esmu pilna laimes, mīlestības, pateicības un kaut kādas jocīgas pazemības, ka man bija iespēja tādu piedzīvot. Satiku kādu suni, ar ko man ļoti labi saskanēja. Biju jau pamanījusi, ka man ar suņiem un bērniem ir ļoti labs kontakts (draugi mani sauc par bērnu un dzīvnieku vārdotāju), un man bija aizdomas, ka tas varbūt ir tāpēc, ka man daudz nācies strādāt ar savu iekšējo bērnu un esmu arī vairāk jūtīga, emocionāla kā lielākā daļa cilvēku, ko man nācies sastapt. Tad izdomāju iegūglēt, vai tā varbūt ir lieta, kas nāk ar īpašu jūtīgumu (HSP), un izrādās, ka jā, tā tiešām ir. Kas ir pirmā reize, kad šai īpašībai redzu tādu patiešām pārliecinošu labo pusi. Ir sajūta, ka tā ir superspēja, tas ir veids, kā varu izpaust tik ļoti daudz mīlestības un palīdzēt dzīvām būtnēm justies patiesi saredzētām un sadzirdētām. AAAAAaaaa! Mani ne tikai viss sasper līdz sirds dziļumiem, bet es varu arī ko īpašu dot. Esmu tik ļoti laimīga. Un ir 33 diena no 100, esmu oficiāli nogājusi vienu trešdaļu. Šķiet, ka vienatne un regulāra rakstīšana, kā arī cilvēku ar līdzīgiem dzīvesstāstiem pētīšana ļoti palīdz saprast un pieņemt sevi. Like, pirms pāris dienām atklāju sev neticami lielu, bet citiem varbūt necilu patiesību, ka emocijas nevar mani nogalināt vai padarīt traku, ja es tām vienkārši dodu vietu un laiku. Nu un, ka es varbūt nomiršu viena. Es varu to izturēt, un līdz tam laikam varu dzīvot skaistu, košu dzīvi, kas vienalga ir pilna mīlestības (un skumju, sāpju, kauna, trauksmes, protams). Pilna. <3 (Comment on this)
Wednesday, July 27th, 2022
10:01 pm	#32 no 100 Šķiet, ka alerģijas mani atkal pieveikušas, un šoreiz tiešām būs jāmeklē sakarīgs ārsts, kas palīdzēs saprast arī cēloņus, nevis tikai pakratīs plecus un izrakstīs steroīdu ziedi. Esmu tiiik nogurusi, 10 dienu Claritine kurss nepalīdzēja, otras zāles arī napalīdz. Ir tik daudz lietu, kas jāizdara, tikšanos, kas jāatceļ vai jāsarunā, darba lietu, un man tam visam vispār nav enerģijas. Labā ziņa - ir 22:05, un man jau nāk miegs. Sliktā ziņa - ja tagad aizietu gulŗt, gan jau pamostos vienos un sāktu tusēt pa māju. Ja tas notiks, esmu izdomājusi, ka darba lietas izdarīšu, kamēr būs bezmiegs, lai vēlāk varētu gulēt. Bet nu šis ir mazliet traki. Esmu pārvākusies uz rajonu, kurā man nepatīk iet ārā, kur nu vēl naktī (centrā mēdzu iet pastaigā pa parku vai uz veici pavēlu), jo liekas, ka uzprasos uz nepatikšanām. Ar prātu pa pusei saprotu, ka tas ir pārspīlēti, bet tajā pašā laikā dzirdu galvā balsi, kas saka - tā būs tava pašas vaina, ja ar tevi kaut kas notiks, jo uzprasījies uz nepatikšanām. Labās ziņas - jaunā dzīvokļa relatīvi lielo ekrānu iemācījos pieslēgt kompim, un tagad varu taisīt foršus filmu vakarus. (Comment on this)
Sunday, July 24th, 2022
2:54 am	#28 no 100 Tikko noskatījos “The Book Thief”. Nezinu, kāpēc man bija licies, ka man tā filma nepatiks. Skaista bija. Sākot atkal domāt par partnera meklējumiem, sapratu, ka tik łoti cīnos pati ar savu vēlmi kontrolēt procesu. Ja meklēju, tad maksimāli optimizēti un maksimāli cenšoties, pat ja tā tas nemaz nedarbojas. Vēl man škiet, ka esmu viens no tiem dzīvnieciñiem, ko nevar turēt vienu. Kā kāmītis vai suns, kam vajag draudziñu, citādi łoti skumst. Nav pat tā, ka man to vajag visu laiku, vienkārši vajag zināt, ka nepalikšu bez. Tas man liek domāt, ka bērnībā varbūt biju turēta lielā tuvības badā. Varbūt tas bija variants, ka tikai tad, kad esmu laba pēc łoti neuzticamas, nestabilas mērauklas, dabūju mīłumu. Tā nu tagad es jūtos gana laba tikai tad, ja apkārt ir mīłums, ja cilvēki mani novērtē un lolo. Mēginu sev atgādināt, ka vientulību nav jāpacieš, var darīt daudz lietu, lai dzīvi izbaudītu, tai skaitā uzrunāt draugus pašai. Interesanta tā dzīvošana vienai. Vispār dzīvošana kā tāda arī. (Comment on this)
Saturday, July 23rd, 2022
2:25 am	#27 no 100 Pēdējo nedēļu katru nakti rakstīšanu nemaz negribās. Gribas to izlaist un iet gulēt. Es ceru, ka tā sajūta pāries, vai es sākšu rakstīt citā laikā vai vietā. Iespējams, ar to ir grūti, jo vēl neesmu pieradusi pie jaunā dzīvokļa, esmu nedaudz trauksmaina, un nevaru tajā atrast vietu, kur justos pavisam pierasti, droši, mierīgi un es. Cerams, tas nāks ar laiku. Pabeidzu “Pure” - gan grāmatu, gan seriālu. Sapratu, ka mans Pure O ir ne tikai par bailēm, ko jau zināju, bet, iespējams, arī par attiecībām. Tas ir tik loģiski, ka nespēju noticēt, ka tikai tagad ienāca man prātā. Kāpēc neviens no tiem miljons terapeitiem man šo nevarēja pateikt? Kāpēc viņi neizpētīja, kas stāv aiz manas diagnozes, gandrīz pat izvairījās no tā? Es neteicu viņiem pati, bet būtu varējusi atklāties, ja kāds būtu radījis drošu sajūtu un pajautājis. Tagad tas vēl priekšā. Zināt gan arī ir ļoti, ļoti laba sajūta. (Comment on this)
Friday, July 22nd, 2022
1:19 am	#26 no 100 It must have been around the same time when the two events occurred. First, my mom was divorcing my dad, and this influenced her monstrously. I mean literally - she came home from a fortune teller or some other snake oil saleswoman one day, swept all the books from a shelf in anger and told us she is going to be a monster for a while now. It continued while we were moving out of our family home and in the new place, her getting progressively more violent. One night, I was staring her down disdainfully, when she snapped, pulling my hair and dragging me around, the phone flying off the windowsill with me from where I was sitting. I promised myself then, rushing away, slamming the door behind me and crying, that I will never, ever hurt a child like she kept hurting me. I would kill myself if I even felt like I might. Second, walking by the cobbled street from school to granny, I read in a book about teenagers that around 5 (10?) percent of people turn out to be gay. With my luck, I thought quicker than I could actually realize how important doing so is going to be, that is definitely going to be me. Next thought: they would shun me from the family. And then: they would treat me even more cruel at school. Where would I go? This could not happen. This was NOT happening. I was going to make sure beyond any reasonable doubt that it isn't. And so, I started checking against it. Rose Cartwright in her memoir "Pure" about suffering from pure OCD, talks about the inadequacy of treatment for people like her. Turns out, it would take about 8 years from the moment people experience their first intrusive thoughts to accessing appropriate treatment. I first felt safe enough talking about it last year, aged 30, about 15 years after the nightmare braid my life was going to twist into emerged. I realized what I'd done with my body and mind by all the checking only last month. It might take me a moment to find a competent therapist to work with, and hopefully, eventually get rid of my pure O. I am agreement with Rose here, that whoever called this thing pure must have been a fucking psychopath. (Comment on this)
Thursday, July 21st, 2022
2:36 am	#25 no 100 Esmu vairāk gatava miegam agrāk un ar lielāku noguruma pakāpi pēc šodienas diendusas salīdzinājumā ar pēdējo dienu bez. Šodien jūtos kontrolē. Darbā bija forši, pēc tam labi atpūtos, pēc atpūtas izskatos par 5 gadiem jaunāka, lietas dzīvē iet uz priekšu. Nevar aizmirst prieku. Būtu jāraksta vairāk, bet pēdējās dienas ir pagrūtas, nogurdinošas, ne līdz galam vēl mājīgas. Toties visu diezgan skaidri jūtu. Dzīvot vienai ir forši tādā ziņā, ka ne ar vienu nesaplūstu, ir tāda labāka autobomijas sajūta. Brīvdienās gan jāpabeidz pirmais otrās esejas melnraksts. (Comment on this)