100 days of writing
 
 [Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are 20 journal entries, after skipping by the 60 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

    [ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
    Tuesday, August 2nd, 2022
    11:00 pm
    #37 no 100
    Šodien sańēmos piezvanīt savai “viesģimenei” un apsveikt Pīteru dzimšanas dienā. Sirsnīgi parunājām ar viņu un Džūliju, kas bija pavisam sirsnīga. Esmu tik tālu, bet jūtos tik tuvu - itkā viņi tiešām būtu mana ģimene.

    Ļoti labi jūtos. Ļoti, ļoti labi! Ja sākumā likās, ka neizturēšu vienatni, tad tagad es to baudu. Turpinu savest kārtībā dzīvokli, ēdu vegānos hotdogus (jo man tā patīk!), klausos audiogrāmatas. Disertācijai gan šodien nepieķēros, bet rīt mēģināšu kaut kā sevi tajā iemānīt. Tīrot māju pēc mīlītes brīvdienām kopā saslaucīju un sasūcu vismaz 5 saujas spalvas. Man patika, ka varēja just, ka ir iztīrīts!

    Pēc mazgāšanas guļamistabai aiztaisīju durvis, un tagad te šķiet drusku mitrs. Ceru, ka ar to palīdzēs caurvējš un rītdiena. Garāmbraucošās smagās mašīnas brīžiem izklausās kopā sasietas ar zobudiegu. Ilgi te nevarēs dzīvot, bet sāku.

    Tik daudz nejaušu mazu lietiņu dienā.
    Monday, August 1st, 2022
    11:02 pm
    #36 no 100
    Šodien atdevu sunci mīlīti, ko pieskatīju pa brīvdienām, atpakaļ saimniekam. Paņemot pavadu rokā, saimnieks secināja, ka suns raujās, trako un skrien, un kādu 10-15 minūšu laikā mīluli savaldīja. Tā kā es pirms tam biju staidzinājusi Džeka Rasela terjeru, kurš bija masīvs muskuļos un neuzmanoties, ļoti iespējams, varētu izraut roku no vietas, man mīlītes raušanās palika nepamanīta. Viņas enerģiskums bija mazliet neērts, bet tai pašā laikā iepriecinošs; dzīvoju tam līdzi. Tā nu es secināju, ka manu trīs dienu laikā mīlīte pielāgojusies manam impulsīvajam un mazliet trakajam raksturam (es to miksēju ar labu devu diendusiņu), un principā mēs dzīvojām ar diviem suņiem. Turklāt tas ir ņemot vērā to, ka arī es viņas staigāšanu centos vadīt, pieturējos pie viņas dienas režīma.

    Mīlītes saimnieks teica, ka ar draudzeni apzināti izvēlējušies, ka grib mierīgu suni, un tādu to arī audzina. Man laikam nebija ienācis prātā, ka tā var būt. Man vienmēr likās, ka, ņemot vērā, ka mēs cilvēki dzīvniekus piejaucējam, tie pelnījuši arī maksimālu piejaucēšanos no mums. Tomēr mana impulsīvā rakstura nodošana sunim gan jau nav nekāds pakalpojums - suns vienkārši pielāgojas tam, kas cilvēku dara laimīgu. Tas viss ir mazliet mulsinoši. Es itkā arī gribu suni, kas nerauj ārā rokas staigājot un neēd visu, kas pagadās misenē, bet tajā pašā laikā gribu, lai viņš/viņa var skriet, riet, peldēt un trakot, ja suncim tā gribas

    ***
    Šodien disertācijas konsultācijā runājām par eseju rakstīšanu no [ievieto autoru šeit] viedokļa. Viņš uzskatīja, ka esejas autors rakstot virzās uz noteiktu mērķi (target), ko jau zina, eseju izmantojot, lai to izpētītu. Man savukārt ir nojausma kā sunim uz kaulu no liela attāluma, ka, lūk, tajā biezoknī slēpjas kas ļoti garšīgs, un es gribu tur iet un izpētīt. Man nav ne jausmas, ko tieši es tur atklāšu, kur attapšos un vai tur tiešām kaut kas vispār ir. Varbūt tas ir tas pats mērķis, tikai tā intuitīvāk, sajūtu līmenī.

    Šo noteikti vēlos izpētīt, bet man palicis tikai augusts, un esmu tāaaaaa nogurusi. Teorētiski es varētu pagarināt disertācijas rakstīšanu uz divām nedēļām, bet nezinu, vai to vēlos - nav tā, ka trīs mēneši 15 tūkstošiem vārdu būtu par maz. Es tikai nezinu, kā lai tā smuki saņemas būt mierīgai gana ilgi, lai to izdarītu. Vai suns šeit palīdzētu? Un, ja palīdzētu, vai tas nozīmētu, ka mans mīlītis absorbētu manu trauksmi, lai es varētu tikt galā ar dzīvi.

    Laikam mazliet jāparaud gan.
    1:38 am
    #35 no 100
    Diena kopā ar suni UN māsu. Vai vispār vajag teikt ko vairāk? Ar labu nakti.
    Sunday, July 31st, 2022
    12:29 am
    #34 no 100
    Vakar biju tik nogurusi, ka aizmirsu kaut ko uzrakstīt. Lai gan varbūt kaut kādu voice memo "ierakstīju", turklāt rakstīju darbā, tāpēc nolēmu nesākt atkal no 1.

    Šodien pieskatu paziņu sunīti. Viņa šobrīd čuč man pie kājām, bet vispār viņu ir viegli pamodināt/iztrūcināt, tāpēc man šķiet, ka viņa būs ļoti nogurusi. Redzu, cik viņai šis ir liels pārdzīvojums (viņu pirmo reizi atstāj ar kādu uz tik ilgu laiku un citā vietā), bet sunīte turas braši, un es viņu arī ļoti mierinu, kad vajag. Izstaigājām tiik daudz zaļu un interesantu stūrīšu! Interesanti, ka, ikdienā staigājot bez suņa, pamanu asfaltu un betonu, visādus potenciālos draudus un nesmukumus, bet, staigājot ar sunīti, redzu katru zaļās zāles pleķīti, koku, zariņu, un veikli atrodu parkus, pļavas, pagalmus, kapus un citas nomaļākas un klusākas vietas, ko kopā izbaudīt. Un to pleķīšu ir tik daudz! Esmu tik pateicīga par iespēju ar tik labu pārinieku izpētīt savu krajonu un atklāt, ka arī te ir daudz skaistu un harmonisku vietu, kur palādēt baterijas. Jūtos daudz labāk arī, kad varu par kādu rūpēties un pārvirzīt fokusu projām no sevis. Varbūt tas būs nogurdinoši ilgtermiņā. Tomēr domāju, ka mans suns būs pieradis pie ikdienas noteiktā vidē, tāpēc varbūt būs mazliet mazāk jāmierina. Jebkurā gadījumā - suns ir dzīve.
    Friday, July 29th, 2022
    12:24 am
    #33 no 100
    Šodien bija lielumlieliska diena!

    Esmu pilna laimes, mīlestības, pateicības un kaut kādas jocīgas pazemības, ka man bija iespēja tādu piedzīvot.

    Satiku kādu suni, ar ko man ļoti labi saskanēja. Biju jau pamanījusi, ka man ar suņiem un bērniem ir ļoti labs kontakts (draugi mani sauc par bērnu un dzīvnieku vārdotāju), un man bija aizdomas, ka tas varbūt ir tāpēc, ka man daudz nācies strādāt ar savu iekšējo bērnu un esmu arī vairāk jūtīga, emocionāla kā lielākā daļa cilvēku, ko man nācies sastapt. Tad izdomāju iegūglēt, vai tā varbūt ir lieta, kas nāk ar īpašu jūtīgumu (HSP), un izrādās, ka jā, tā tiešām ir. Kas ir pirmā reize, kad šai īpašībai redzu tādu patiešām pārliecinošu labo pusi. Ir sajūta, ka tā ir superspēja, tas ir veids, kā varu izpaust tik ļoti daudz mīlestības un palīdzēt dzīvām būtnēm justies patiesi saredzētām un sadzirdētām. AAAAAaaaa! Mani ne tikai viss sasper līdz sirds dziļumiem, bet es varu arī ko īpašu dot. Esmu tik ļoti laimīga.

    Un ir 33 diena no 100, esmu oficiāli nogājusi vienu trešdaļu. Šķiet, ka vienatne un regulāra rakstīšana, kā arī cilvēku ar līdzīgiem dzīvesstāstiem pētīšana ļoti palīdz saprast un pieņemt sevi. Like, pirms pāris dienām atklāju sev neticami lielu, bet citiem varbūt necilu patiesību, ka emocijas nevar mani nogalināt vai padarīt traku, ja es tām vienkārši dodu vietu un laiku. Nu un, ka es varbūt nomiršu viena. Es varu to izturēt, un līdz tam laikam varu dzīvot skaistu, košu dzīvi, kas vienalga ir pilna mīlestības (un skumju, sāpju, kauna, trauksmes, protams).

    Pilna. <3
    Wednesday, July 27th, 2022
    10:01 pm
    #32 no 100
    Šķiet, ka alerģijas mani atkal pieveikušas, un šoreiz tiešām būs jāmeklē sakarīgs ārsts, kas palīdzēs saprast arī cēloņus, nevis tikai pakratīs plecus un izrakstīs steroīdu ziedi. Esmu tiiik nogurusi, 10 dienu Claritine kurss nepalīdzēja, otras zāles arī napalīdz. Ir tik daudz lietu, kas jāizdara, tikšanos, kas jāatceļ vai jāsarunā, darba lietu, un man tam visam vispār nav enerģijas. Labā ziņa - ir 22:05, un man jau nāk miegs. Sliktā ziņa - ja tagad aizietu gulŗt, gan jau pamostos vienos un sāktu tusēt pa māju. Ja tas notiks, esmu izdomājusi, ka darba lietas izdarīšu, kamēr būs bezmiegs, lai vēlāk varētu gulēt.

    Bet nu šis ir mazliet traki. Esmu pārvākusies uz rajonu, kurā man nepatīk iet ārā, kur nu vēl naktī (centrā mēdzu iet pastaigā pa parku vai uz veici pavēlu), jo liekas, ka uzprasos uz nepatikšanām. Ar prātu pa pusei saprotu, ka tas ir pārspīlēti, bet tajā pašā laikā dzirdu galvā balsi, kas saka - tā būs tava pašas vaina, ja ar tevi kaut kas notiks, jo uzprasījies uz nepatikšanām.

    Labās ziņas - jaunā dzīvokļa relatīvi lielo ekrānu iemācījos pieslēgt kompim, un tagad varu taisīt foršus filmu vakarus.
    Sunday, July 24th, 2022
    2:54 am
    #28 no 100
    Tikko noskatījos “The Book Thief”. Nezinu, kāpēc man bija licies, ka man tā filma nepatiks. Skaista bija.

    Sākot atkal domāt par partnera meklējumiem, sapratu, ka tik łoti cīnos pati ar savu vēlmi kontrolēt procesu. Ja meklēju, tad maksimāli optimizēti un maksimāli cenšoties, pat ja tā tas nemaz nedarbojas.

    Vēl man škiet, ka esmu viens no tiem dzīvnieciñiem, ko nevar turēt vienu. Kā kāmītis vai suns, kam vajag draudziñu, citādi łoti skumst. Nav pat tā, ka man to vajag visu laiku, vienkārši vajag zināt, ka nepalikšu bez. Tas man liek domāt, ka bērnībā varbūt biju turēta lielā tuvības badā. Varbūt tas bija variants, ka tikai tad, kad esmu laba pēc łoti neuzticamas, nestabilas mērauklas, dabūju mīłumu. Tā nu tagad es jūtos gana laba tikai tad, ja apkārt ir mīłums, ja cilvēki mani novērtē un lolo. Mēginu sev atgādināt, ka vientulību nav jāpacieš, var darīt daudz lietu, lai dzīvi izbaudītu, tai skaitā uzrunāt draugus pašai.

    Interesanta tā dzīvošana vienai. Vispār dzīvošana kā tāda arī.
    Saturday, July 23rd, 2022
    2:25 am
    #27 no 100
    Pēdējo nedēļu katru nakti rakstīšanu nemaz negribās. Gribas to izlaist un iet gulēt. Es ceru, ka tā sajūta pāries, vai es sākšu rakstīt citā laikā vai vietā. Iespējams, ar to ir grūti, jo vēl neesmu pieradusi pie jaunā dzīvokļa, esmu nedaudz trauksmaina, un nevaru tajā atrast vietu, kur justos pavisam pierasti, droši, mierīgi un es. Cerams, tas nāks ar laiku.

    Pabeidzu “Pure” - gan grāmatu, gan seriālu. Sapratu, ka mans Pure O ir ne tikai par bailēm, ko jau zināju, bet, iespējams, arī par attiecībām. Tas ir tik loģiski, ka nespēju noticēt, ka tikai tagad ienāca man prātā. Kāpēc neviens no tiem miljons terapeitiem man šo nevarēja pateikt? Kāpēc viņi neizpētīja, kas stāv aiz manas diagnozes, gandrīz pat izvairījās no tā? Es neteicu viņiem pati, bet būtu varējusi atklāties, ja kāds būtu radījis drošu sajūtu un pajautājis. Tagad tas vēl priekšā. Zināt gan arī ir ļoti, ļoti laba sajūta.
    Friday, July 22nd, 2022
    1:19 am
    #26 no 100
    It must have been around the same time when the two events occurred.

    First, my mom was divorcing my dad, and this influenced her monstrously. I mean literally - she came home from a fortune teller or some other snake oil saleswoman one day, swept all the books from a shelf in anger and told us she is going to be a monster for a while now. It continued while we were moving out of our family home and in the new place, her getting progressively more violent. One night, I was staring her down disdainfully, when she snapped, pulling my hair and dragging me around, the phone flying off the windowsill with me from where I was sitting. I promised myself then, rushing away, slamming the door behind me and crying, that I will never, ever hurt a child like she kept hurting me. I would kill myself if I even felt like I might.

    Second, walking by the cobbled street from school to granny, I read in a book about teenagers that around 5 (10?) percent of people turn out to be gay. With my luck, I thought quicker than I could actually realize how important doing so is going to be, that is definitely going to be me. Next thought: they would shun me from the family. And then: they would treat me even more cruel at school. Where would I go? This could not happen. This was NOT happening. I was going to make sure beyond any reasonable doubt that it isn't. And so, I started checking against it.

    Rose Cartwright in her memoir "Pure" about suffering from pure OCD, talks about the inadequacy of treatment for people like her. Turns out, it would take about 8 years from the moment people experience their first intrusive thoughts to accessing appropriate treatment.

    I first felt safe enough talking about it last year, aged 30, about 15 years after the nightmare braid my life was going to twist into emerged. I realized what I'd done with my body and mind by all the checking only last month. It might take me a moment to find a competent therapist to work with, and hopefully, eventually get rid of my pure O. I am agreement with Rose here, that whoever called this thing pure must have been a fucking psychopath.
    Thursday, July 21st, 2022
    2:36 am
    #25 no 100
    Esmu vairāk gatava miegam agrāk un ar lielāku noguruma pakāpi pēc šodienas diendusas salīdzinājumā ar pēdējo dienu bez.

    Šodien jūtos kontrolē. Darbā bija forši, pēc tam labi atpūtos, pēc atpūtas izskatos par 5 gadiem jaunāka, lietas dzīvē iet uz priekšu. Nevar aizmirst prieku.

    Būtu jāraksta vairāk, bet pēdējās dienas ir pagrūtas, nogurdinošas, ne līdz galam vēl mājīgas. Toties visu diezgan skaidri jūtu. Dzīvot vienai ir forši tādā ziņā, ka ne ar vienu nesaplūstu, ir tāda labāka autobomijas sajūta.

    Brīvdienās gan jāpabeidz pirmais otrās esejas melnraksts.
    Wednesday, July 20th, 2022
    3:08 am
    #24 no 100 /Mirkļi
    Šodien, guļot vannā un skatoties uz bērzu galotnēm, atkal piedzīvoju to skaisto, skaidro miera mirkli. To “Ah, kā es varēju aizmirst!”. Ka viss ir kārtībā, ka dzīve ir tik liela, ka kaut kur iekšā ir pilnīgi viss, kas man vajadzīgs.

    Acumirklī izdomāju, kā tikt galā ar potenciāli ļoti neveiklu kautrības risku. Sanāca ļoti veiksmīgi.

    Klausoties “Pure” apraudājos vietā, kurā Roza savam draugam izstāstīja par savu OCD un to, cik tas ir briesmīgi, un viņš viņai pateica paldies par dalīšanos, un ka viņi tiks galā. Apraudājos, jo apmēram pirms gada man tādu pašu neticamu laipnību izrādīja mans draugs. Mums nesanāca. Tas bija tik ellīgi skaisti un spēcīgi, un mīloši, bet mums nesanāca.
    Tuesday, July 19th, 2022
    12:29 am
    #23 no 100
    “Pure” ir tiešām svarīga.

    Esmu tik nogurusi, ka vairs varu uzrakstīt tikai kartupeli. Šodien biju pie ārsta (nelāgās aizdomas bija viltus trauksme, viss čikiniekā), strādāju, nomazgāju logus (un sienas), iztīrīju ledusskapi, nopirku tīrīšanas līdzekļus, garšīgi paēdu, noskatījos foršu filmu ar Benediktu Kumberbumbieri par kaķu mākslinieku, sajutos ļoti laimīga, mazliet pazudusi, pārsteigta, izmazgāju guļamistabas aizkarus un kaudzi ar drēbēm.

    Man pietrūkst māsas, lai arī ļoti patīk dzīvot(ies?) vienai. Man nepatīk nākt mājās uz tukšumu. Laikam mazliet tomēr būs jāparaud.
    Monday, July 18th, 2022
    3:47 am
    #22 no 100
    Esmu pārvākusies. Vispirms izberzu dzīvokli ar amatā pazeminātu virtuves dvieli, tad noberzu sevi, tad secināju, ka man nav pārveidotāja no Anglijas atvestajam fēnam, un tagad guļu uz spilvena, kam uzlikts frotē dvielis.

    Mana iekšējā balss man saka pavisam nejaukas lietas. Pašlaik būtu jāmēģina gulēt, bet rīt es varētu ar viņu pasēdēt. Nezinu, kas no tā sanāks pat ar bulkām un tēju, bet gribas viņu saprast. Ja mēs nevaram pierādīt, ka esam pieaugušas un tikpat labas kā citi ar to, kur dzīvojam, kā izskatāmies, cik veiksmīgi iekļaujamies statusa simbolos, kas tad mēs esam? Absolūtas lūzeres, infantilas sievietes, jocīgas? Tās balsis cenšas pašmīlestību atrast ārpusē, iemeslus pašcieņai salīdzinājumā. Bet es varu vismaz iedomāties, ka es sevi arī te un tādu varu mīlēt, cienīt un tā.

    Man pietrūkst māsas.
    Saturday, July 16th, 2022
    2:38 am
    #20 no 100
    Alison Moore's "The Lighthouse" ir viena no formāli interesantākajām grāmatām, kādu jebkad esmu lasījusi. Tik klusa, ka vārdu virknējumi, kas citā grāmatā absolūti pazustu, šeit ļoti, ļoti manāmi virza sižetu, lasītāju, pāris vārdos iedod tik smagu kontekstu. Tā ir grāmata, kas ļoti lēnām un slepeni gruzd un beigās izrādās piederam žanram, ko vispār negaidīju. Nav ne jausmas, kāpēc disertācijas vadītāja to iedeva man lasīt, lai palīdzētu rakstīt esejas (varbūt tā bija tā lēnā atklāšana, tik rūpīgi pārdomātā proza?). Esmu klusā šokā. Tik interesanti, ka autore darīja principā pilnīgi pretējo žanra klasikai, bet panāca spēcīgāku efektu kā daudz citu autoru ar pamanāmākām, asākām, krāsainākām tehnikām. Es varu tikai apsēsties, noņemt cepuri, un domāt.
    Friday, July 15th, 2022
    3:16 am
    #19 no 100
    Šodien notika visādas lietas, nevienu no kurām man negribas pierakstīt. Atgriezties darbā bija meh, mainīt dienas ritmu bija meh, un viss pārējais bija sliktāk kā meh. Esmu ļoti izsalkusi, lai gan paēdu vairākas reizes. Gribas kaut kādu go beyond burgeru. Meh meh meh meh meh meh meh. Bet “So Big” un “The Lighthouse” vismaz ir ok.

    Esmu tik ļoti vīlusies un nogurusi, ka neko, neko negribas. Gandrīz izlaidu dienu. Brīvdienas ir kinda sačakarētas jau tagad. Vispār viss ir sačakarēts. Varbūt labāk būtu bijis tiešām izlaist dienu.

    Rīt no rīta vajadzētu atkal tikt zirgā.
    Thursday, July 14th, 2022
    2:37 am
    #18 no 100
    Džeimsa Lavgrova Holmss ir vilšanās. Interesanti, ka Lavgrovs nolēmis paturēt seksismu un, ja pareizi atceros, rasismu, bet ne to, cik izcils detektīvs Holmss ir.

    Šodien māsa somijā, un, lai arī sākumā man pietrūka kompānijas, esmu iztīrījusi māju, bijusi iepirkties, atpūtusies un sakopusi sevi. Notīrīju no sienām traipus, ko, šķiet, ievilku ar riteņa stūri, notīrīju no grīdām mazus zābaksmēra gabaliņus, iztīrīju zem izlietnes galdiņa, no kurpju zolēm nopucēju dubļus un kļavu krikumiņus, izmazgāju grīdas, iztīrīju dušu, un tagad jūtos pavisam produktīva.

    Kamēr to visu darīju, pieņēmu kādu svarīgu lēmumu.

    Man pietrūkst bijušā drauga. Ja viņu ieraudzītu, varbūt uzreiz negribētu atkal mesties viņa skavās, bet man ļoti, ļoti pietrūkst viņa kompānijas, mūsu attiecību, un viņa suņa. Mums bija skaisti piedzīvojumi. Mēs tiešām viens otram rūpējām. Man nekad negribas to aizmirst, un žēl, ka nevaru daļu no tā visa paturēt.

    Kosmetoloģe atkal stāstīja kaut kādas dīvainas lietas. Paaaaamazām sāku domāt par nomaiņu. Viņa it kā pagaidām neko nejauku nav teikusi par mani, bet nu tie viņas stāsti par citiem cilvēkiem ir atbaidoši. Izskatās, ka dzīve viņai ir tik ļoti par varas parurēšanu “pār muļķiem”, un es jūtos gandrīz izaicināta salīdzināties, kaut ko pierādīt, gūt pārsvaru cīņā kuras nav. Vienlaikus cenšos saglabāt iejūtību. Jebkurā gadījumā - tā nav vecmāte, labākā draudzene vai disertācijas vadītāja, un man nav tāds sviests jāpacieš.

    Rīt atsāku strādāt. 😕

    Domāju par dzīves mērķa meklēšanu. Šķiet, ka es varētu palīdzēt, darot to, ko jau tagad daru. Varbūt varētu darīt arī vairāk un tiešāk.
    Tuesday, July 12th, 2022
    1:31 am
    #16 no 100 /Am I manic? / A bit manic
    Šodien atradu dzīvokli.

    Plusi: daudz vietas, finansiāli izdevīgs, milzu gulta, koka grīdas un mēbeles, laba lokācija, forši saimnieki, jūtos kā mājās, augsts stāvs, liels drēbju skapis, UN ES TUR VARĒŠU DZĪVOT AR SUNI, un iet pastaigu maršrutos foršā rajonā ar dabu tuvumā.

    Mīnusi: koka grīdas ir mazliet oranžīgas, jāpārkrāso krāsojamās tapetes, lielais stūra dīvāns ar kaut ko vai nu jāpārvelk vai jānoklāj, nav super fancy (lai neteiktu, ka ir drusku ... apdilis? nenopulēts?), nav kapitālā remonta, vannasistabā varēs iet dušā, bet nu meditēt tur toč negribas.

    Esmu absolūti pozitīvi uzvilkta, domājot par krāsām, augiem, suņu gultām, grīdceliņiem, kā es sakāršu tur savas drēbes, uzlikšu ērtu virsmatraci, baltus palagus. Es tur varēšu izlaisties un iedegties, atpūsties un spēlēties ar suni, draugu un brāļa bērniem, draugiem.

    Bet tagad ir tā, ka ir vēls, man rīt jāceļas saprātīgā sliņķa stundā, bet ir sajūta, ka esmu salietojusies amfetamīnu, un gribas riņķot ap Zemi un ceļot laikā, un vienā mirklī ietilpināt pusi dzīves. Kā lai šādā stāvoklī aiziet un atpūšas?

    Ko es pilnīgi noteikti zinu, ka gribu:

    1. Baltas sienas ar pavisam, pavisam vieglu toni (bēšīgu, pelēcīgu vai strazdu pelēkzilu).
    2. Milzīgu augu, tik lielu, cik var (to banānkoku ar lielajām lapām, ja nav indīgs sunim).
    3. Kaut kā piesegt grīdu
    4. Kaut kā piesegt vai apģērbt dīvānu (ar to pūkaino sedziņu varbūt?)
    5. Stāvlampu lasīšanai dīvānā

    Tagad jāiet elpot.
    Monday, July 11th, 2022
    3:54 am
    Šonakt prāts ir tā atdzīvojies, ka jūtos pozitīvi uzvilkta, gatava TAGAD cīnīties ar (uz?) disertācijas monstru. Bet ir trīs naktī, nu jau četri, un rīt 12:30 nāk dīvāna tīrītāji. No uzvilkšanas līdz pārvilkšanas sajūtai ir pārāk īsa distance.
    3:32 am
    #15/2 Writer’s notes
    Writing as an analysis feels a lefel higher than writing as observation. Writing in a way that you observe to guide or inspire analysis might be the next level. However that might be, as a non-native speaker, I found that analytical and reflective language requires a reflective and analytical language which often escaped me. Faced with the challenge to express things in the precise nuance they’re experienced in and looking for the words for it, I found that I’ve lost not only the “next level” vocabulary in English but in Latvian too. Why didn’t you write all the words from Jenn’s book down then, I caught myself berating myself internally. I knew the echoes of memories of those words I now needed could be found there and that I’d have to look it up to express myself in the multidimensionality I felt.

    Note #2 - a chapter in the O essay about relationship obsession and its environmental roots.

    Finding it hard to write while not having been “cured” from the ailment much like in J.Ashworth’s “Notes Made While Falling”, I felt like I finally understood why the author had consulted so many sources to make sense, or make meaning of the condition. That might be the only way to gain foresight or perhaps any clearer sight at all. Horatio Clare’s “Heavy Light” was instrumental in seeing how to solve this problem as well. I decided to write down what I know and research what I needed to understand. This was liberating.
    Friday, July 8th, 2022
    3:33 am
    #12 no 100
    Šis palīdz justies stabilāk.

    Šodien uzrakstīju 2,2 K kādam darbam. Nezināju, ka tā varu, bet bija īstā motivācija un atbalsts. Vēl palikuši 800 vārdi, tad būšu galā.

    Ļoti gribas garu, garu pastaigu pie jūras. Bez telefona (vai ar izslēgtu telefonu), plikām kājām, ilgi. Būšu šo nopelnījusi, lai gan nav jau nemaz jāpelna.

    Domāju par to, vai spētu samierināties ar to, ka varbūt tā arī nekad neatradīšu sev partneri. Sākumā likās, ka nē. Tad atcerējos, ka tieši ar šāda veida neskaidrību strādājām CBT - pieņemt, ka nezināšu un ka nevaru kaut ko dabūt gatavu. Tad tā bija līdzīga sajūta. Nezinu, vai “tiku galā” ar to, bet noteikti paaugstināju tolerances līmeni. Varbūt caur pieņemšanu iet ceļš, lai kur tas arī vestu. Katrā ziņā izmisīgi svaipot, censties optimizēt čatus, iet uz vairākiem randiņiem nedēļā un uztraukties par ghostošanu vairs neliekas pareizi. Tā nav laba sajūta tā kaut ko meklēt, pat ja tikai tāpēc, ka tā neizdevās atrast. Man šķiet, ka arī pēc sejām nav loģiski meklēt, jo mani parasti vispirms piesaista citas kvalitātes.

    Lai kā būtu, gribas saglabāt optimismu par dzīvi un mīlēt to, ko var, kas ir tepat.
[ << Previous 20 -- Next 20 >> ]
About Sviesta Ciba