#34 no 100
Vakar biju tik nogurusi, ka aizmirsu kaut ko uzrakstīt. Lai gan varbūt kaut kādu voice memo "ierakstīju", turklāt rakstīju darbā, tāpēc nolēmu nesākt atkal no 1.

Šodien pieskatu paziņu sunīti. Viņa šobrīd čuč man pie kājām, bet vispār viņu ir viegli pamodināt/iztrūcināt, tāpēc man šķiet, ka viņa būs ļoti nogurusi. Redzu, cik viņai šis ir liels pārdzīvojums (viņu pirmo reizi atstāj ar kādu uz tik ilgu laiku un citā vietā), bet sunīte turas braši, un es viņu arī ļoti mierinu, kad vajag. Izstaigājām tiik daudz zaļu un interesantu stūrīšu! Interesanti, ka, ikdienā staigājot bez suņa, pamanu asfaltu un betonu, visādus potenciālos draudus un nesmukumus, bet, staigājot ar sunīti, redzu katru zaļās zāles pleķīti, koku, zariņu, un veikli atrodu parkus, pļavas, pagalmus, kapus un citas nomaļākas un klusākas vietas, ko kopā izbaudīt. Un to pleķīšu ir tik daudz! Esmu tik pateicīga par iespēju ar tik labu pārinieku izpētīt savu krajonu un atklāt, ka arī te ir daudz skaistu un harmonisku vietu, kur palādēt baterijas. Jūtos daudz labāk arī, kad varu par kādu rūpēties un pārvirzīt fokusu projām no sevis. Varbūt tas būs nogurdinoši ilgtermiņā. Tomēr domāju, ka mans suns būs pieradis pie ikdienas noteiktā vidē, tāpēc varbūt būs mazliet mazāk jāmierina. Jebkurā gadījumā - suns ir dzīve.