#36 no 100
Šodien atdevu sunci mīlīti, ko pieskatīju pa brīvdienām, atpakaļ saimniekam. Paņemot pavadu rokā, saimnieks secināja, ka suns raujās, trako un skrien, un kādu 10-15 minūšu laikā mīluli savaldīja. Tā kā es pirms tam biju staidzinājusi Džeka Rasela terjeru, kurš bija masīvs muskuļos un neuzmanoties, ļoti iespējams, varētu izraut roku no vietas, man mīlītes raušanās palika nepamanīta. Viņas enerģiskums bija mazliet neērts, bet tai pašā laikā iepriecinošs; dzīvoju tam līdzi. Tā nu es secināju, ka manu trīs dienu laikā mīlīte pielāgojusies manam impulsīvajam un mazliet trakajam raksturam (es to miksēju ar labu devu diendusiņu), un principā mēs dzīvojām ar diviem suņiem. Turklāt tas ir ņemot vērā to, ka arī es viņas staigāšanu centos vadīt, pieturējos pie viņas dienas režīma.

Mīlītes saimnieks teica, ka ar draudzeni apzināti izvēlējušies, ka grib mierīgu suni, un tādu to arī audzina. Man laikam nebija ienācis prātā, ka tā var būt. Man vienmēr likās, ka, ņemot vērā, ka mēs cilvēki dzīvniekus piejaucējam, tie pelnījuši arī maksimālu piejaucēšanos no mums. Tomēr mana impulsīvā rakstura nodošana sunim gan jau nav nekāds pakalpojums - suns vienkārši pielāgojas tam, kas cilvēku dara laimīgu. Tas viss ir mazliet mulsinoši. Es itkā arī gribu suni, kas nerauj ārā rokas staigājot un neēd visu, kas pagadās misenē, bet tajā pašā laikā gribu, lai viņš/viņa var skriet, riet, peldēt un trakot, ja suncim tā gribas

***
Šodien disertācijas konsultācijā runājām par eseju rakstīšanu no [ievieto autoru šeit] viedokļa. Viņš uzskatīja, ka esejas autors rakstot virzās uz noteiktu mērķi (target), ko jau zina, eseju izmantojot, lai to izpētītu. Man savukārt ir nojausma kā sunim uz kaulu no liela attāluma, ka, lūk, tajā biezoknī slēpjas kas ļoti garšīgs, un es gribu tur iet un izpētīt. Man nav ne jausmas, ko tieši es tur atklāšu, kur attapšos un vai tur tiešām kaut kas vispār ir. Varbūt tas ir tas pats mērķis, tikai tā intuitīvāk, sajūtu līmenī.

Šo noteikti vēlos izpētīt, bet man palicis tikai augusts, un esmu tāaaaaa nogurusi. Teorētiski es varētu pagarināt disertācijas rakstīšanu uz divām nedēļām, bet nezinu, vai to vēlos - nav tā, ka trīs mēneši 15 tūkstošiem vārdu būtu par maz. Es tikai nezinu, kā lai tā smuki saņemas būt mierīgai gana ilgi, lai to izdarītu. Vai suns šeit palīdzētu? Un, ja palīdzētu, vai tas nozīmētu, ka mans mīlītis absorbētu manu trauksmi, lai es varētu tikt galā ar dzīvi.

Laikam mazliet jāparaud gan.