Below are 8 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in sweetpotato's LiveJournal:

[ Next 20 >> ]

Thursday, July 7th, 2022
2:54 am	11 no 100 PMS dara nogurušu, jūtīgu, stresainu, un trūkst elpas. Mazliet bail no nākamajām mēnešreizēm pēc pēdējo dubulto MR slimnīcas tripa. Domāju par cilvēku psiholoģiskās uzbūves īpatnībām, un kā dažādi traucējumi reizēm ir veidi, kā cilvēku sistēmas reaģē uz traumu vai disharmoniju dzīvē. Horatio Clare intervēja psihiatru, kurš stāstīja, ka zāļu iedarbību tieši uz konkrētajiem neurotransmiteriem precīzi nav iespējams izpētīt, jo cilvēka smadzenes ir pārāk sarežģītas un savā starpā saistītas. Kā peogresīva paihiatrija, viņaprāt, nākotnē varētu būt sociāla, respektīvi, saprast, kur dzīves disbalansu salabojot varētu mazināties arī simptomi. Viņš neteica, ka zāles nestrādā, drīzāk, ka zāļu psihiatrijā ir visai daudz nopietnu problēmu. To bija ļoti interesanti lasīt. Iespējams, atradu dzīvokli. Tas ir ļoti skaists, tur ir viss vajadzīgais, es vienīgi mazliet satraucos, ka sajukšu prātā no klaustrofobijas. Parunājot ar deaugiem un ģimeni gan kaut kā nonācu pie secinājuma, ka, ja tiešām būs tik grūti, vienkārši būs tas jārisina tā, kā varēs. Spriežot pēc diezgan daudz lasītiem Amerikāņu piemēriem nereti var labi aprast ar kompaktu dzīvokli. Tā nu es mēģināšu. Mums ar draudzeni ir tik labs kontakts, ka pēc viņas satikšanas vienmēr sev ticu vairāk, varu vairāk, un jūtos labāk. Viņai ir tāpat/ļoti līdzīgi. Atkal un atkal domāju par to, kā mums ir paveicies vienai otru atrast. (Comment on this)
Tuesday, July 5th, 2022
11:51 pm	#10 no 100 Dzīvokļa meklēšanas sāga sāk palikt aizvien neiespējamāka. Man šķita, ka problēma būs izvēlēties dzīvokli, kurā abi ar (topošo) sunci jutīsimies labi, bet ar mājdzīvnieku patiesībā problēma ir pavisam cita - Tev nemaz nav tik daudz opciju. Līdz šim esmu apskatījusies trīs dzīvokļus, kuri bildēs izskatījās ļoti labi un bija manā budžetā: 1. Pirmais dzīvoklis bija reāli mitrs un drēgns ļoti karstā vasaras dienā, ar briesmīgu virtuvi, vannas istabu un kopējo stāvokli. Pagalms, kas bildēs izskatījās pēc vietas, kur sunim izskrieties, izrādījās viena puķu dobe, kas knapi turas pie dzīvības. Brīdī, kad biju dzīvokli skatīties, tas bija pilns ar citiem cilvēkiem, kas arī to apsvēra. Man apmēram piecu sekunžu laikā bija skaidrs, ka nebūs, bet pieklājības pēc apmetu loku pa dzīvokli un uzreiz arī atteicos. 2. Skaists studio dzīvoklis (tas ir - attēlos skaists) ar gaumīgi atdalītām guļamistabas un atpūtas zonām un atsevišķu virtuvi. Balts un pelēks, bet ne tādā sterilā veidā. Fotogrāfijas sludinājumā izrādījās uzņemtas pirms pieciem gadiem, kad dzīvoklim ticis veikts kapitālais remonts. Cilvēki uz virtuves virsmām bija pa tiešo kapājuši savu rasolu. Kāpņutelpa bija smirdīga, netīra, "tur kaimiņi tikai pīpējot, neko tādu pārāk citu nē", un man pa ceļam uz dzīvokli nācās pāriet ielas otrā pusē, jo tur dienas vidū tusēja dzērāju bars. Atcerējos, ka uz tās ielas man arī ir uzmākušies kaut kādi dīvaiņi. Teicu nē. 3. Teorētiski pieņemams 1.5 istabu dzīvoklis, kas bildēs izskatījās tā, ka gandrīz jau gribējās uzreiz parakstīt līgumu. Es, protams, zināju labāk. Šajā bija tiešām laba paskata divguļamā gulta, laba grīda un griesti, un varēja redzēt, ka kādreiz dzīvoklis ir bijis ļoti smuks. Tagad tas mazliet smirdēja, un, tā kā man šķita, ka tā smaka nāk no mazās telpiņas pirms dzīvokļa ar vēl divu citu dzīvokļu (netīrām, vecām, krāsru lobošām) durvīm, es droši vien no tās netiktu arī vaļā. Sienas pilnas ar naglām, šis tas "salabots" ar izoleni, dīvāna spilveni nereāli netīri un izdiluši (ok, tos es varētu piepirkt), siena aiz tiem netīra. Varbūt tā smaka bija tāpēc, ka gāzes apkure? Vai tas būtu labāk? Arī ejot uz šo dzīvokli izvairījos no vīrieša lielā reibumā, kurš bļāva virsū katram garāmgājējam. Kad prasīja par kaimiņiem, teica, ka tie esot cilvēki. :D Esmu tādā dzīves posmā, kur varu gan atļauties, gan ļoti gribu dzīvot tā, lai ir patīkami. Dzīvokļu tirgus, it sevišķi, ja līgumā ietverti mājdzīvnieki, gan domā ko citu. Piemēram, šodien uzrakstīju kādiem pieciem dzīvokļu saimniekiem, no kuriem tikai viens dzīvoklis pieejams man īrei ar dzīvnieku, ar noteikumu, ka samaksāšu, ja suns kaut ko saplēsīs. Nezināju, ka ir arī citi varianti, lai arī kurš ko saplēstu īrētā fakin dzīvoklī, bet ok, tas jau ir daudzsološi. Pārējie saimnieki teica vai nu nē, vai vienā gadījumā jā, ja maksāju drošības naudu piecu īres maksu apmērā. Esmu uz robežas, lai paliktu ar šiem cilvēkiem nejauka. Protams, ka saprotu, tie ir viņu dzīvokļi un bizness, bet, manuprāt, tas, cik daudz dzīvokli var sabojāt mājdzīvnieks, ir pārsvarā atkarīgs no saimnieka. Ja atbildīgs saimnieks, tad suns vai nu būs skolots, ar gana aktīvu dzīvesveidu ārā, lai neatstātu negribētas sekas. Turklāt, tam ir domāta drošības nauda un iespēja visu pirms dzīvokļa nodošanas vai uzreiz pēc negadījuma, ja nu tāds notiek, salabot, satīrīt, utt. Esmu bijusi tajos viņu dzīvokļos un redzējusi, kādas telpas atstāj cilvēki, un varu saderēt (jā, SA-DE-RĒT!!!), ka pat ar maksimāli slienainu, lielu suni atstātu dzīvojamās telpas labākā stāvoklī. Tai pašā laikā, ņemot vērā, kādi mēdz būt īrnieki (saku to no savas tīrīšanas un labošanas pieredzes, kas gandrīz katrā dzīvoklī ir pirmo pāris mēnešu dienaskārtībā), it kā saprotu arī atturību. Lai arī kā, šovakar manā sirdī peld miruši kucēni, un esmu ļoti, ļoti bēdīga. Tik ļoti gribas sākt jauno dzīves cēlienu, bet šobrīd izskatās drīzāk pēc dzīves atcēliena. Noslēgumā atstāšu Jūs ar kāda dzīvokļa saimnieka skaidrojumu, kāpēc dzīvoklis nav piemērots mājdzīvniekiem: "Nav iebūvētas kūts, staļļa, suņu būdas. Tikai parketa grīda. Ir nelāga pieredze ar kaķiem. Un principā esmu pret kārtīgu dzīvnieku turēšanu ieslodzījumā." (6 Comments |Comment on this)
3:03 am	#9 no 100 Tikko sapratu, ka, kamēr es skaidri un pamatoti nesapratīšu, kāda dzīvesvieta ir pieņemama/piemērota mazam vai vidējam sunim, būs grūti izvēlēties dzīvokli. Man pašai arī vajag telpu, bet suņa komfortam tas ir svarīgāk (nu, man svarīgāk). Turpinu atlikt admin lietas. Vispār lietas. Zaudēju iespēju laikā tikties ar disertācijas vadītāju, jo pagājušo nedēļu izvairījos un nākamās divas viņai ir atvaļinājums. Izskatās, ka jāsarunā tikšanās ar studiju atbalsta cilvēku. Vakar man tā nelikās, šodien jau mazliet skaidrāks, ka problēma ir psiholoģiska. Šodien bija skaista diena ar draudzeni un viņas ģimeni. Mēģinājām nesalīt zem koka, lietus pārstāja, atvadījāmies vienreiz, tad es pārpratu draudzenes meitas peļķē iešanas žestu ar vēl viena apskāviena lūgumu, tiku noraidīta, un mājot gāju tālāk. Man pretī pamāja arī vēl garāmejoši puiši. Man patīk tādas mazas, mīļas dzīves kontakta nejaušības. Tu pavisam viegliņām pieskaries kāda cita cilvēka dzīvei, bez pienākumiem vai smagumiem, bez solījumiem, bez nekā liela, tikai viegli pieskaries. Šī man ļoti pietrūkst kopš atgriešnās Latvijā. Šeit ejot citiem par tuvu garām neviens (nu jau arī es reti) neatvainojas, mēs reti sakām komplimentus garāmgājēju suņiem, atrodam laiku patērzēt ar pārdevēju veikalā vai cilvēku, kas stāv mums priekšā rindā. Bet, ja tev ir suns, tu vari parunāt ar cilvēkiem, kuriem viņš ošņājoties pakutina potītes, sapin siksniņu, mēģinot iet zem viņu kājām zem soliņa, vai vienkārši eksistē visā savā mīlīgumā. Jāatzīst, es arī pati bez dzīvnieciņa vai draugu kompānijas neesmu vairs pārlieku komunikabla uz ielas. Man ir tāda seja, kam cilvēki piesienas, aicinot iedot naudu, telefona numuru, uzmanību vai dalību sektā, un es, godīgi sakot, nejūtos droša. Mans OCD princips kopš bērnības ir spēt paredzēt briesmas, un “uzprasīties uz nepatikšanām” ir plaša, kulturāli arī plaši apspriesta tēma. Ja es skatos uz cilvēkiem un smaidu, man mugurā ir kleita, un man kāds nodītu pāri, es dzirdētu paaudzēm bagātu kori, kas uzskaitītu visus faktorus, no kuriem būtu varējusi izvairīties. Ja es nepareizajā stundā eju pa nepareizo ielu, un ar mani kaut kas notiek, galu galā būtu taču varējusi zināt labāk, vai ne? Vai, ja es aizeju uz jebkuru randiņu ar cilvēku, kas satikts online, man nevajadzētu paredzēt (un izvairīties) no iespējamiem riskiem. Šķiet, ka tas, no kā patiesībā izvairos, ir retraumatizācija - sajūta, ka sevi atkal nepasargāju no apkārtesošo dogmatiskās tiesāšanas, kad man iet vissliktāk/kāds nodarījis pāri/esmu ievainota. Kad es esmu sakauta un jātiek galā ar papildus pāridarījumiem/kritiku/izaicinājumiem, es vairs nespēju cīnīties, jo vairs neesmu es. Un tomēr - mani draugi mani šodien apskāva, suns (ne mans) sapiņķerējās simpātisku vīriešu kājās, kuri neiebilda, tad satika suņu draudziņu, ar ko arī es samīļojos, un visbeidzot zem koka otrajā lietus reizē kāda sieviete mani paaicināja zem sava lietussarga. Šodien pasaule savērpusies vieglu pieskārienu tīklos. (2 Comments |Comment on this)
Monday, July 4th, 2022
2:16 am	#8 no 100 Sastrīdējāmies ar māsu, ja tās mazās, sīkmanīgās kliegšanas epizodes tā var nosaukt. Es gan saprotu, kas ir tā lielā lieta apakšā, un apzinos, ka viņai nav bijis viegli. Tā nu es mēģinu tādos pašos mazos sīkumos atvainoties vai vismaz izrādīt labvēlību. Tu man besī, bet es Tevi mīlu. Šonakt atkal skūpstījos sapnī. Tas bija kaut kā garlaicīgi, un es domāju par to, ka visu laiku jau tā nebūs. Mums ar viņu bija saruna par to, kā mani vairs nesaviļņo ziepju burbuļi. Vai mana zemapziņa sūta man signālus, ka mani interesē noteikta veida tuvība, bet esmu zaudējusi ticību citai? Diezgan droši. Arī tas ir kaut kas, ar ko ļoti gribu strādāt. Sen, iespējams, nekad mav bijis tik ilgs miera periods, kad apzināti meklēju tikai sevi. Labajās mājās ir tik daudz skaistu, mīlīgu sunīšu. Pirms tam man tā nelikās, bet šodien šķiet, ka varētu iemīlēt vairākus no tiem. Man maksimāli velk uz vidēja/liela izmēra suņiem, kas ir ļooooti, ļooooti impulsīva un apstākļiem nepiemērota doma. Ļoti. Pēdējā laikā ik pa reizei sev esmu tādus atļāvusi, un reti pēc tam esmu pati bijusi sajūsmā, ka ļāvos. Tā es tiku pie kaut kāda megavolānu krekla, kas maksāja gana, bet pēc vienas vilkšanas reizes ir izveidojis caurumu piedurknē, pārāk lielas kleitas (atgriezu), nepareizajām kurpēm (atgriezu), un, iespējams, visai nenoderīga maģistra grāda (tas gan vēl procesā). Suni atšķirībā no dumjiem pirkumiem nevar atgriezt. Nu, var, bet nevar. Labi vismaz, ka esmu beigusi šādi veidot attiecības. (Comment on this)
Sunday, July 3rd, 2022
3:40 am	#7 no 100 Vakarnakt redzēju sapni, kurā pārdzīvoju par savu bijušo draugu. Kādā brīdī manā priekšā parādījās seja, šķiet, ne viņa seja, kas mani noskūpstīja. Tas skūpsts bija tāds citpasaulīgs, tā, ka viss pārējais pazuda, bija tikai tas mirklis, absolūta klātesamības sajūta un mierinājums. Gribēju teikt, ka dzīvē neko tādu nekad neesmu piedzīvojusi, bet pastāv iespēja, ka vienkārši neatceros. Katrā ziņā esmu pateicīga savai sapņu apziņai, tā pēdējā laikā, šķiet, palikusi iejūtīga, mīloša. Vēl aizvien atlieku lietas. “Heavy Light” šodien Horācijs savu saprāta (sanity) personīgo definīciju saistīja ar rakstīšanu, dzīves admin lietām, un kaut ko trešo (gulēšanu? socializēšanos?). Man šobrīd trūkst vismaz vienas, lai gan teorētiski es negribētu sevi saukt par traku. Bija bēdīgi cepienā dzirdēt, kā (laikam) kugrēns joko par bomžiem. Viņa jokos šo cilvēku vērtība likās vienāda ar spēku iekasēt smieklus, kā lēti, kaut kam knapi derīgi objekti. Šķiet, ka tas izpelnījās arī auditorijas atzinību, vai vismaz ne noraidījumu. Well, varbūt inflācija un finansiālā krīze, kas mūs šobrīd lēnām mēģina (solās?) apēst, iedvesmos pārdomāt cilvēka kā tāda vērtību. Karoč šis man likās sāpīgi. Man šķiet bēdīgi, prasti un lēti tas, cik viegli norakstām cilvēkus. Interesanti arī, ka par to rakstot latviski jūtu spēcīgu iekšējo cenzoru, jo ir sajūta, ka es varētu būt ar šo sniegpārsliņu opozīcijā. Un, nu, mēs visi zinām, kā ir pieņemami izturēties pret opozīciju, sniegpārsliņām, un jebkuru, kas neatbilst mūsu varas vai normas pozīcijas idejai. Traģikomiski, ka ar to pašu sūdaino mietu dragājam cauri dzīvei un dauzām arī sevi un savus tuvākos. (2 Comments |Comment on this)
Saturday, July 2nd, 2022
3:05 am	#6 no 100 Izvairīšanās problēma nav samazinājusies. Turpinu domāt par jēgu darbā, disertācijā, dzīvē. Gribas atrast kaut ko, kas ir jēgpilns, noderīgs, lielāks par mani. Šī ofic neskaitās kā diena, bet man vienalga. Kind of. Izvairīšanās manā gadījumā ir tiešām nopietna iekšējā bērna problēma. (Comment on this)
Friday, July 1st, 2022
2:11 am	#5 no 100 Domājot par pirmsmiega rakstīšanu sapratu, ka neesmu par izpētījusi, kā šis darbojas. Vai 100 days of writing ir noteikumi? Vai tāpat kā nanowrimo ir gan kaut kādi kvantitatīvi mērķi vai minimumi? I have no idea, bet ja jau es šo mēģinu darīt, droši vien vajadzētu to noskaidrot. Skatos uz to, cik tuvi ir mani kursabiedri, un šodien man par to mazliet sāp sirds. Es gribētu būt tur, un lai taimings ir pareizs. Gandrīz vienmēr gribu būt kaut kur citur. Un tomēr šoreiz ir tā, ka biju uz visu grūto daļu un aizbraucu tieši pirms ballītes. Radošu, jūtīgu, emocionāli inteliģentu cilvēku ballītes, kurā man patika. Šodien beidzot atradu sandales. Man sākās atvaļinājums. Šodien jutos fiziski ļoti vāja un nevarēju noturēties nesnauduļot, bet tomēr pabeidzu visus darbus, ko biju apsolījusi izdarīt. Izvairījos no Horācija. Kad spiežu sevi darīt vairāk un ātrāk, patiesībā paliek grūtāk. Un tomēr disertācijas termiņš neatļaus man pret sevi lielu, lēnīgu maigumu. Jāatrod radoši veidi, kā turpināt kustību. Izvairījos arī no savas disertācijas vadītājas epasta. Par to gan man mazliet kauns, bet zinu, ka savākšos un visu sakārtošu. Šodien pēc darba sāku skatīties lielisku dokumentālo filmu Netflix par mājdzīvniekiem. Gan smējos, gan raudāju, bet kopumā vienkārši esmu apbrīnas un pateicības pilna. Vīrietis, kas man rādīja dzīvokli, bija seksīgs. Like tik seksīgs, ka es fotogrāfiski atceros viņa krekla krāsu un to, cik stalti un spēcīgi (bet bez muskuļiem, kas izspiežas) viņš stāvēja, atspiedies pret sienu. Kas liek man domāt, ka varbūt es uz viņu blenzu, kamēr runājām, pati īsti to nepamanot. Žēl, ka dzīvoklis nederēja, es godīgi labrāt biežāk redzētu tik labus skatus un tāpat vien parunātos ar mr probably too old but damn……. I’ve said too much. Jāiet klausīties par kurmi un bizamžurku, un upi pavasarī. (Comment on this)
Wednesday, June 29th, 2022
11:25 pm	#4 of 100 Pēc triju dienu slēpšanās no karstuma, šodien beidzot biju ārā. Izbaudīju nu jau mēreni siltā gaisa svaigumu un liepziedu smaržu uz ielām. Parasti mūku no vēsuma, tagad, šķiet, nevaru to atdzerties. Meklēju šortus trīs stundas (ja neskaita tos miljons gadus, ko jau biju pavadījusi veikalos), un beidzot atradu ko +/- OK. Esmu tiiiiiik gaiša, neesmu šovasar nevienu saules stariņu paķērusi. Izskatās varbūt biedējoši, bet mazāk kā vēzis un priekšlaicīga ādas novecošanās. Turklāt gan kādu saulīti dabūšu atvaļinājumā. Ir atpakaļ alerģijas plankums uz kakla. No tāluma izskatās pēc svaigi uzsūkta ziluma, no tuvuma - pēc sarkanas ķirzakas ādas. Interesanti ar skolu - kamēr bija Covid, nevienu nevarēja satikt tāpēc, bet tagad pasākumi atsākušies pilnā jaudā, bet esmu prom. Tā nu paspēju palaist garām lielāko daļu savas studiju sociālās pieredzes daļas. Mazliet žēl, jo mani kursabiedri ir lieliski. Tomēr es arī diez vai spētu turēt līdzi viņu socializācijas līmenim. Vēl tikai viena diena darbā, un varēšu atpūsties. Rīt eju skatīties potenciālu dzīvokli. Ja vēl tur varēs turēt mājdzīvniekus, man drīz būs arī spalvains/pūkains draugs/draudzene/draugi. Par to visu esmu diezgan patīkami satraukta. Un nu man jāiet atpakaļ pie Horācija. (Comment on this)