#9 no 100
Tikko sapratu, ka, kamēr es skaidri un pamatoti nesapratīšu, kāda dzīvesvieta ir pieņemama/piemērota mazam vai vidējam sunim, būs grūti izvēlēties dzīvokli. Man pašai arī vajag telpu, bet suņa komfortam tas ir svarīgāk (nu, man svarīgāk).

Turpinu atlikt admin lietas. Vispār lietas. Zaudēju iespēju laikā tikties ar disertācijas vadītāju, jo pagājušo nedēļu izvairījos un nākamās divas viņai ir atvaļinājums. Izskatās, ka jāsarunā tikšanās ar studiju atbalsta cilvēku. Vakar man tā nelikās, šodien jau mazliet skaidrāks, ka problēma ir psiholoģiska.

Šodien bija skaista diena ar draudzeni un viņas ģimeni. Mēģinājām nesalīt zem koka, lietus pārstāja, atvadījāmies vienreiz, tad es pārpratu draudzenes meitas peļķē iešanas žestu ar vēl viena apskāviena lūgumu, tiku noraidīta, un mājot gāju tālāk. Man pretī pamāja arī vēl garāmejoši puiši. Man patīk tādas mazas, mīļas dzīves kontakta nejaušības. Tu pavisam viegliņām pieskaries kāda cita cilvēka dzīvei, bez pienākumiem vai smagumiem, bez solījumiem, bez nekā liela, tikai viegli pieskaries. Šī man ļoti pietrūkst kopš atgriešnās Latvijā. Šeit ejot citiem par tuvu garām neviens (nu jau arī es reti) neatvainojas, mēs reti sakām komplimentus garāmgājēju suņiem, atrodam laiku patērzēt ar pārdevēju veikalā vai cilvēku, kas stāv mums priekšā rindā. Bet, ja tev ir suns, tu vari parunāt ar cilvēkiem, kuriem viņš ošņājoties pakutina potītes, sapin siksniņu, mēģinot iet zem viņu kājām zem soliņa, vai vienkārši eksistē visā savā mīlīgumā. Jāatzīst, es arī pati bez dzīvnieciņa vai draugu kompānijas neesmu vairs pārlieku komunikabla uz ielas. Man ir tāda seja, kam cilvēki piesienas, aicinot iedot naudu, telefona numuru, uzmanību vai dalību sektā, un es, godīgi sakot, nejūtos droša. Mans OCD princips kopš bērnības ir spēt paredzēt briesmas, un “uzprasīties uz nepatikšanām” ir plaša, kulturāli arī plaši apspriesta tēma. Ja es skatos uz cilvēkiem un smaidu, man mugurā ir kleita, un man kāds nodītu pāri, es dzirdētu paaudzēm bagātu kori, kas uzskaitītu visus faktorus, no kuriem būtu varējusi izvairīties. Ja es nepareizajā stundā eju pa nepareizo ielu, un ar mani kaut kas notiek, galu galā būtu taču varējusi zināt labāk, vai ne? Vai, ja es aizeju uz jebkuru randiņu ar cilvēku, kas satikts online, man nevajadzētu paredzēt (un izvairīties) no iespējamiem riskiem. Šķiet, ka tas, no kā patiesībā izvairos, ir retraumatizācija - sajūta, ka sevi atkal nepasargāju no apkārtesošo dogmatiskās tiesāšanas, kad man iet vissliktāk/kāds nodarījis pāri/esmu ievainota. Kad es esmu sakauta un jātiek galā ar papildus pāridarījumiem/kritiku/izaicinājumiem, es vairs nespēju cīnīties, jo vairs neesmu es.

Un tomēr - mani draugi mani šodien apskāva, suns (ne mans) sapiņķerējās simpātisku vīriešu kājās, kuri neiebilda, tad satika suņu draudziņu, ar ko arī es samīļojos, un visbeidzot zem koka otrajā lietus reizē kāda sieviete mani paaicināja zem sava lietussarga. Šodien pasaule savērpusies vieglu pieskārienu tīklos.