#8 no 100
Sastrīdējāmies ar māsu, ja tās mazās, sīkmanīgās kliegšanas epizodes tā var nosaukt. Es gan saprotu, kas ir tā lielā lieta apakšā, un apzinos, ka viņai nav bijis viegli. Tā nu es mēģinu tādos pašos mazos sīkumos atvainoties vai vismaz izrādīt labvēlību. Tu man besī, bet es Tevi mīlu.

Šonakt atkal skūpstījos sapnī. Tas bija kaut kā garlaicīgi, un es domāju par to, ka visu laiku jau tā nebūs. Mums ar viņu bija saruna par to, kā mani vairs nesaviļņo ziepju burbuļi. Vai mana zemapziņa sūta man signālus, ka mani interesē noteikta veida tuvība, bet esmu zaudējusi ticību citai? Diezgan droši. Arī tas ir kaut kas, ar ko ļoti gribu strādāt. Sen, iespējams, nekad mav bijis tik ilgs miera periods, kad apzināti meklēju tikai sevi.

Labajās mājās ir tik daudz skaistu, mīlīgu sunīšu. Pirms tam man tā nelikās, bet šodien šķiet, ka varētu iemīlēt vairākus no tiem. Man maksimāli velk uz vidēja/liela izmēra suņiem, kas ir ļooooti, ļooooti impulsīva un apstākļiem nepiemērota doma. Ļoti. Pēdējā laikā ik pa reizei sev esmu tādus atļāvusi, un reti pēc tam esmu pati bijusi sajūsmā, ka ļāvos. Tā es tiku pie kaut kāda megavolānu krekla, kas maksāja gana, bet pēc vienas vilkšanas reizes ir izveidojis caurumu piedurknē, pārāk lielas kleitas (atgriezu), nepareizajām kurpēm (atgriezu), un, iespējams, visai nenoderīga maģistra grāda (tas gan vēl procesā). Suni atšķirībā no dumjiem pirkumiem nevar atgriezt. Nu, var, bet nevar. Labi vismaz, ka esmu beigusi šādi veidot attiecības.