#5 no 100
Domājot par pirmsmiega rakstīšanu sapratu, ka neesmu par izpētījusi, kā šis darbojas. Vai 100 days of writing ir noteikumi? Vai tāpat kā nanowrimo ir gan kaut kādi kvantitatīvi mērķi vai minimumi? I have no idea, bet ja jau es šo mēģinu darīt, droši vien vajadzētu to noskaidrot.

Skatos uz to, cik tuvi ir mani kursabiedri, un šodien man par to mazliet sāp sirds. Es gribētu būt tur, un lai taimings ir pareizs. Gandrīz vienmēr gribu būt kaut kur citur. Un tomēr šoreiz ir tā, ka biju uz visu grūto daļu un aizbraucu tieši pirms ballītes. Radošu, jūtīgu, emocionāli inteliģentu cilvēku ballītes, kurā man patika.

Šodien beidzot atradu sandales.

Man sākās atvaļinājums. Šodien jutos fiziski ļoti vāja un nevarēju noturēties nesnauduļot, bet tomēr pabeidzu visus darbus, ko biju apsolījusi izdarīt.

Izvairījos no Horācija. Kad spiežu sevi darīt vairāk un ātrāk, patiesībā paliek grūtāk. Un tomēr disertācijas termiņš neatļaus man pret sevi lielu, lēnīgu maigumu. Jāatrod radoši veidi, kā turpināt kustību.

Izvairījos arī no savas disertācijas vadītājas epasta. Par to gan man mazliet kauns, bet zinu, ka savākšos un visu sakārtošu.

Šodien pēc darba sāku skatīties lielisku dokumentālo filmu Netflix par mājdzīvniekiem. Gan smējos, gan raudāju, bet kopumā vienkārši esmu apbrīnas un pateicības pilna.

Vīrietis, kas man rādīja dzīvokli, bija seksīgs. Like tik seksīgs, ka es fotogrāfiski atceros viņa krekla krāsu un to, cik stalti un spēcīgi (bet bez muskuļiem, kas izspiežas) viņš stāvēja, atspiedies pret sienu. Kas liek man domāt, ka varbūt es uz viņu blenzu, kamēr runājām, pati īsti to nepamanot. Žēl, ka dzīvoklis nederēja, es godīgi labrāt biežāk redzētu tik labus skatus un tāpat vien parunātos ar mr probably too old but damn…….

I’ve said too much. Jāiet klausīties par kurmi un bizamžurku, un upi pavasarī.