#12 no 100
Šis palīdz justies stabilāk.

Šodien uzrakstīju 2,2 K kādam darbam. Nezināju, ka tā varu, bet bija īstā motivācija un atbalsts. Vēl palikuši 800 vārdi, tad būšu galā.

Ļoti gribas garu, garu pastaigu pie jūras. Bez telefona (vai ar izslēgtu telefonu), plikām kājām, ilgi. Būšu šo nopelnījusi, lai gan nav jau nemaz jāpelna.

Domāju par to, vai spētu samierināties ar to, ka varbūt tā arī nekad neatradīšu sev partneri. Sākumā likās, ka nē. Tad atcerējos, ka tieši ar šāda veida neskaidrību strādājām CBT - pieņemt, ka nezināšu un ka nevaru kaut ko dabūt gatavu. Tad tā bija līdzīga sajūta. Nezinu, vai “tiku galā” ar to, bet noteikti paaugstināju tolerances līmeni. Varbūt caur pieņemšanu iet ceļš, lai kur tas arī vestu. Katrā ziņā izmisīgi svaipot, censties optimizēt čatus, iet uz vairākiem randiņiem nedēļā un uztraukties par ghostošanu vairs neliekas pareizi. Tā nav laba sajūta tā kaut ko meklēt, pat ja tikai tāpēc, ka tā neizdevās atrast. Man šķiet, ka arī pēc sejām nav loģiski meklēt, jo mani parasti vispirms piesaista citas kvalitātes.

Lai kā būtu, gribas saglabāt optimismu par dzīvi un mīlēt to, ko var, kas ir tepat.