#24 no 100 /Mirkļi
Šodien, guļot vannā un skatoties uz bērzu galotnēm, atkal piedzīvoju to skaisto, skaidro miera mirkli. To “Ah, kā es varēju aizmirst!”. Ka viss ir kārtībā, ka dzīve ir tik liela, ka kaut kur iekšā ir pilnīgi viss, kas man vajadzīgs.

Acumirklī izdomāju, kā tikt galā ar potenciāli ļoti neveiklu kautrības risku. Sanāca ļoti veiksmīgi.

Klausoties “Pure” apraudājos vietā, kurā Roza savam draugam izstāstīja par savu OCD un to, cik tas ir briesmīgi, un viņš viņai pateica paldies par dalīšanos, un ka viņi tiks galā. Apraudājos, jo apmēram pirms gada man tādu pašu neticamu laipnību izrādīja mans draugs. Mums nesanāca. Tas bija tik ellīgi skaisti un spēcīgi, un mīloši, bet mums nesanāca.