Sestdiena
Šodien krustmātei uz atvadām, dodoties prom no bēru mielasta, pateicu: "Līdz nākamajai reizei." Tikai pēc pāris soļiem projām sapratu, ko esmu pateikusi, bet bija jau par vēlu.

Visa diena pagāja, braucot uz un no bērēm un tajās, un tagad ir tāda tukša sajūta.

Māsa teica, ka manu suni pieskata pēdējo reizi. Viņš šobrīd ir tik traks, ka man brīžiem negribas eksistēt. Likās, ka pāris stundu pauze no viņa palīdzēs atgūt spēkus, bet patiesībā šķiet, ka tikai sajutu brīvības garšu un atbraucot mājās viņa trakošana nogurdina vēl vairāk kā parasti. Turklāt bēres jau arī beigu beigās nebija nekāds kokteiļvakars ar draudzenēm. Mūsu ģimene ir tāda diezgan stīva un bieži vien nosodoša, tāpēc vienmēr sevišķi šādos pasākumos jūtos sarāvusies čokurā, nospriegota kā stīga, un cenšos nevienu neizprovocēt. Varbūt tas tāpēc, ka brālis sarunās vienmēr ir tāds agresīvs. Vai gana daudz esmu bērnībā dabūjusi pa degunu nepareizās uzvedības dēļ. Jebkurā gadījumā, es tur biju kā īsts pieaugušais, apskāvu un izteicu līdzjūtību mirušās radinieces meitām, novadīju mammas muļķību runāšanu tā, ka pat nepateica neko pārāk debīlu, un te nu mēs esam. Braukt atpakaļ sanāca ar sievieti, kas, izrādās, brauca ar mašīnu, tā nu iepazinos ar foršu mirušās radinieces bērnības dienu draudzeni.

Skatoties atpakaļ, iedomājos, ka no mammas puses patiesībā bija ļoti jauki piedāvāt un tad aiziet pēc lietussarga, lai pasargātu mani, jo tikko izslimoju Covid. Tāda lieta, ko darītu arī normālās ģimenēs varbūt. Vēl viņa beigās mani apskāva atvadoties. Man negribējās, bet nu scēnu gribējās vēl mazāk. Tā nu es šodien esmu dabūjusi veselus divus apskāvienus - vienu no foršas radinieces, otru no mammas.

Tas ir neticami, ka, esot tik krunkainai, vēl aizvien jūtos kā pilnīgs bērns pieaugušo barā.

Pēc bērēm vienmēr kādu laiku ir tā sajūta, ka maksimāli jādzīvo, TAGAD, nekavējoties, lai starp dzimšanas un miršanas gadu būtu kas vairāk par svītriņu.