#39 no 100
Man riebjas rakstīt. Šobrīd jāraksta visu laiku, un principā es to gribu darīt tikai tāpēc, lai pabeigtu lietas un vairs tas nebūtu jādara.

Izlasīju 3 kursabiedru recenzijas un komentārus pirmajai esejai, kura šķita jau gandrīz pabeigta.
Pozitīvais: ieteikumi noteikti palīdzēs palielināt vārdu apjomu, kas man ļoti bija vajadzīgs. Atsauksmes palīdzēja man saprast, ko vajadzētu pētīt dziļāk, dramatizēt (uzrakstīt ainā nevis kopsavilkumā), papildināt.

Negatīvais: Ieteikumu bija tik daudz, ka sapratu, cik maz laika man palicis, lai kaut ko paspētu pabeigt. Ir jāsaņemās strādāt katru dienu; man nesanāk; bet ir jāsaņemās strādāt katru dienu!

Lai tiktu galā ar nospiedošo rediģēšanas apjomu, sadalīju kādus vismaz 30 uzdevumus vieglajos (viss skaidrs, var izdarīt uzreiz), prioritārajos (ja varu paspēt tikai kaut ko un samierināties ar pārējā trūkumu, kuri pāris punkti tie būtu) un pārējos. Šī sistēma nozīmē, ka tiecos uz labu, pabeigtu, bet ne perfektu variantu, un tas ir OK.

Jautājums, ja kāds šo lasa: Varbūt Jūs zināt, vai par mirušiem cilvēkiem var dabūt nāves iemesla/apstākļu izrakstu no slimnīcas? Es ļoti gribu zināt, kāpēc un kā nomira mans tētis, bet īsti nezinu kā šim ķerties klāt, sevišķi mazpilsētā. Pēc tā, ko zinu, man izklausās, ka viena no iespējām ir mediķu nolaidība. Tas būtu bēdīgi, bet neesmu kareivīgi vai nosodoši pret viņiem noskaņota, vienkārši gribu zināt. Tikpat labi varētu būt tā, ka tas, kas izskatās pēc nolaidības, ir kļūda/lietas, ko neviens nevarēja paredzēt vai stāvoklis, ko nevarēja apturēt.