Gribas kaut kur uzrakstīt, cik ļoti mīlu savu sunīti, bet bail piesaukt sliktu dienu. Paliek vieglāk. Paliek jūtami vieglāk. Viņš mācās, es mācos, un ļoti novērtēju dzīves dalīšanu ar savu suni.

Rīt jebkurā gadījumā būs slikta vai labākajā gadījumā brutāli grūta diena. Ja pieveikšu rītdienu, tas būs milzīgs enerģijas lādiņš nākamajai (nu jau šai) nedēļai. Uzvārīju zupu un izcepu pankūkas, lai vismaz ēst nav jātaisa. Viss ir savās vietās.

Un tik svaiga dzīves sajūta kaut kādā ziņā. Esmu bijusi kopā ar cilvēkiem, jūtu sevī mīlestību, viss mav super paredzami, bet nav arī nepanesami vai nolemti. Ir daudz, daudz interesantu lietu, ko darīt un kā būt.

Vai tā šoreiz ir ciklotīmijas gaišā svītra, noteikts brīdis menstruālajā ciklā vai lēmums, ko nesen pieņēmu par savas dzīves (ne)izbeigšanu? Izdomāju, ka, kamēr neesmu sakārtojusi praktiskās lietas, dzīvošu. Man ir kredīti, suns, ģimene, ko drusku var paganīt (un varbūt pat vajag), es negribu aiziet bezatbildīgi. Kamēr paiet gadi, kas būs nepieciešami šī visa sakārtošanai un apkopšanai, varbūt man radīsies iemesli vai vēlme pārdomāt. Sliktākajā gadījumā varbūt ģimenei atstāšu kādus iekrājumus vai vismaz neatstāšu problēmas. Tāds praktisks skats uz šo ienesa dzīvē ļoti daudz miera. Es zinu, vismaz pagaidām, kāpēc dzīvoju. Un tas ir labāk kā nezināt nemaz.