Man ir aizdomas, ka pirmo reizi dzīvē piedzīvoju māniju, ko vienlaikus arī atpazīstu. Neesmu droša, jo, par spīti ļoti tiešiem pierādījumiem, nezinu, vai ticu savām diagnozēm. Psihiatriskā diagnostika, manuprāt, ir viena no uzskatu sistēmām garīgās veselības ārstēšanā, bet ne vienīgā, ne vienmēr pareizākā un ellīgi atšķirīga pat iekšēji (p.d. Latvijā vs UK, US, Somijā utt utjp, parastā vs feminist utt).

Sajūta, ka prāts (vienlaicīgi divās valodās) branches out. It kā smadzenēs būtu iemesta supersēkla vai ūdenī tintes pilīte. Domas ir relatīvas pašas pret sevi, bet meklē patiesību. Vai es spēju uzminēt, kas aiz ādas tam cilvēkam - vai viņa, piemēram, ir nobijusies kā man liekas vai vienkārši pārāk atšķiras no manis, lai es saprastu, kā interpretēt uzvedību, kas šķiet nevietā? Vai tas, ka viņš ir labs un gudrs, nozīmē, ka viņam var uzticēties uzņēmuma varas struktūrā? Varbūt es nemaz negribētu pamanīt, ja viņš uzklausītu kaut ko, ko esmu pateikusi par daudz. Varbūt informācija aizietu pati savu ceļu kā tā mēdz darīt, pa ceļam transformējoties vēl nezināmās formās.

Tātad vairāk sociālā ruminācija? Tas ir tas, kas šobrīd notiek? Ar paranojas pieskaņu?

Vai varbūt šis viss ir normāli un es vienkārši atkal pataloģizēju savas sajūtas? Varbūt es tikai spriedelēju, jo noteiktā sociālajā vidē nejūtos droši un likmes ir pārāk augstas, lai nebūtu uzmanīga?

Nākamo reizi gribētu pajautāt psihiatrei, kā lai es zinu, kas ir normāli. Kā viņa zina. Kam mest virsū burvju ripas un ko tikai pierakstīt vai uzklausīt.

Subjektīvi es jūtos traka.
Objektīvi es nezinu, vai kādreiz esmu jutusies normāla, it sevišķi LV sabiedrībā. SE un NW jā, UK mazliet/apmēram, te īsti nē. Vienmēr ir sajūta, ka jāshēmo, lai izdzīvotu.