Es esmu gatava (nu, gandrīz, jāpaspēj noskaidrot tikai pāris lietas) mana sapņu darba jā. Zinu, ko darīšu, kā svinēšu, kā priecāšos, kam pateikšos.

Bet nekādi nevaru izdomāt, kā (un vai) sagatavoties iespējamam nē. Labi, varbūt nedaudz varu iedomāties - es varētu vēl mazliet pameklēt sevi, uzkačāt visus profilus, piemācīties trūkstošās zināšanas un prasmes.

Un tomēr esmu gatava tikai jā.

Kā lai iztur līdz otrdienai.

Kā es sagremošu nē?

Suns guļ ar purniņu man uz pēdas. Nav iespējams izstāstīt, cik laba tā ir sajūta.

Gan jā, gan nē gadījumā man vajag pēc iespējas ātrāk atrast sunim pareizo (anti)reaktivitātes treneri. Šodien domāju par mežiem un ūdeņiem, pagalmiem un dārziem, kurus varētu apciemot, bet nevaram, jo suns ir traks un es viņu varu savaldīt tikai pašas ideāli mierīgā mentālā dienā.

Es laikam aizlūgšu par jā.

Svētkus skatīties ar mīļu draugu bija pavisam jauki. Skaisti. Mākslinieki tik izturīgi un iedvesmoti. Tikai visiem darvas pilinātājiem gan šobrīd gribas aizgriezt durtiņas un neklausīties - tāda svēta skaistuma priekšā arī, manuprāt, vajadzētu runāt tikai labu vai neko.