Tas ir tik nogurdinoši - mēģināt strādāt radošu darbu, mēģināt darīt jebko jēgpilnu, kamēr man galvā kā vista uz laktas sēž demons, kas visu laiku, dažādās variācijās kladzina: "Tu esi nekas, tu esi mazāk, kā nekas, izniekota vieta, izniekots laiks, vilšanās, dziļa, dziļa vilšanās."

Īpaši nežēlīgi šis ir, kad mēģinu pavadīt laiku ar sev mīļajiem vai darīt ko tādu, kas man patiesi patīk. Tad mana ļaunā, demoniskā vista ir sevišķi nešpetna. Tā pamostas un ar atjaunotas intensitātes indes devu salīdzina mani ar mīļajiem ("skaties, kādas lieliskas īpašības ir viņos! bet tu... nu jā, bēdīgi"), ar lieliskiem cilvēkiem, ko man ir tas prieks un gods intervēt ("bet KĀPĒC tu esi tu, nevis viņi?!") un pat seriālu varoņiem, kurus mēģinu piedzerties, lai aizmirstos ("tu gan tā nevarētu, paskaties, cik cēls un spēcīgs tēls un cik tālu no jebkā tamlīdzīga esi tu").

Nu kā pie joda lai pastrādā, kad tā nebeidzamā kladzināšana vienkārši nerimstas?! Tas, protams, ir retorisks jautājums, - lūdzu demoniskas cilvēkvistas neuzbāzties ar neaicinātiem padomiem, skaidrojumiem un ieteikumiem. Lai gan lieliski arī saprotu, ka tādu kladzinātāju apturēt ir grūti.