24.02.2024.
Šodien kaut kur iekšā, tuvu pie realitātes virsmas jūtu lielu, iesprūdušu raudienu. Sajūta, ka tas iesals zem ledus kā gaisa burbulis vai lēnām peldēs tālāk, meklējot izeju. Mazliet varu tam pieskarties, bet nevaru aptvert.

Nevaru saņemties visu nedēļu: darbam, piedzīvojumiem, dzīvei, sunim. Labi, la viņš ir tik uzstājīgs un rāda man, kas viņam vajadzīgs, kad tas viņam vajadzīgs, citādi es varbūt vispār neceltos.

Apnicis cīnīties, saņemties, paciesties un samierināties, bet nevaru dabūt uzrāvienu.

Pabeidzu savu gandrīz romanci ar D un par to priecājos. Lepojos ar sevi, ka ļāvu sev šoreiz iepazīties lēnām, nelēkt aizā uz galvas, nenodot sevi un nemeklēt attaisnojumus viņa uzvedībai, kas galīgi nesakrita ar vārdiem. Bija vilšanās, bet ne tuvu ne tik spēcīga kā tad, kad ļauj sev aiziet neprātā piemajās pāris sekundēs. Bija pāris patīkamu randiņu, es atklāju, ka vēl diezgan daudz esmu spējīga just, un tas viss ir ļoti labi. Nezinu, ko darīšu tālāk, jo pie lietotnēm neparko negribas atgriezties.