Venting
Esmu tik dusmīga. Negribu šo gāzt uz galvas kādam no draugiem, vismaz ne pa tiešo. Varbūt te izdosies nodzīt pirmo karstumu.

Nezināju, cik citu kāzas arī viesiem var būt dārgs pasākums. Bez pamata lietām kā kleita un kurpes, ko vēl varbūt var aizņemties, un ceļa, laika, suņa aukles, klāt nāk vēl diezgan liela summa sagaidītās dāvanas, vēl vienas dāvanas, jo laikam ir pieņemts tā dāvināt, klāt, protams, nāk arī vecmeitu ballīte.

Kas ir ok, es saprotu, ka to vajag nosvinēt un man pat to gribas. Bet tā, protams, atkal ir laba summa klāt tam visam, kas turpina augt ar katru nākamo pievienoto aktivitāti.

Un tagad meitene, kas šo organizē, sāk vēl dirsties, ka visi aktīvi neiesaistās organizēšanā, lai gan pati šo uzņēmās.

Bļeģ, man gribas viņām abām pateikt, lai pišas dirst.

Esmu vairākus mēnešus ļoti smagi strādājusi, knapi turējusies virs ūdens, brīžiem man nav bijis, ko ēst, un es visu laiku esmu stresā par to, vai varēšu atļauties arī nākamā mēneša īri. Lai piedalītos visā šajā pasākumā, man ir jāstrādā dubultdaudz. Kā frīlancerim tas ir sarežģīti, jo klienti te parādās, te kaut kur pazūd, viņiem mainās plāni, kāds nokavē rēķina apmaksu un viss šis bs. Bet es cīnos un aizvien labāk tieku ar šo galā. Tomēr tas paņem diezgan daudz manas uzmanības, tas ir nereāli stresaini, un neviena no viņām šajā visā mav man blakus.

Viņas mav bijušas blakus ne grūtībās, ne svētkos. Un tai organizētāju meitenei ir darbs, kurā viņa faken neko nedara, laba alga, viņa staigā apkārt pa terasēm un kvasī, bet ķipa man vēl ne tikai jāraujās pušu, lai atļautos viņas izplānoto, bet vēl arī kaut kā jāatrod laiks organizēšanai. Ko es pat teicu; ka atradīšu, bet ne uzreiz kā viņa uzsvilpj.

Negribu sabojāt draudzenei kāzas, tāpēc ciešos. Negribu neko teikt. Bet es reāli vairs negribu arī būt šajās “draudzībās”.

*
Es arī saprotu, ka nav pareizi, ka neesmu viņām godīgi pateikusi, kā jūtos. Neesmu bijusi atklāta šajās draudzībās.

Varbūt manas dusmas par viņu nebūšanu manā dzīvē arī nav īsti pamatotas. Es pati arī neesmu bijusi gana pieejama.

Esmu turējusi sevī aizvainojumu, vilšanos un dusmas, un tagad tās ir uzrūgušas tik tālu, lai apēstu visu, kas tām apkārt. Un es izvēlos tās dusmas, jo man tā acīmredzot ir vieglāk. Jo citādi man būtu jāatzīst, ka man ir bijis bail prasīt to, ko man vajag, bail pateikt, ko domāju, un esmu bijusi dziļi sāpināta par to, ka, lai arī mēģināju šīs draudzības stiprināt, tāpat esmu jutusies kaut kur ārpusē, vienmēr rokas stiepiena attālumā.

Un tagad es tāpēc esmu tik dusmīga, ka ienīstu. Kādā brīdī es skatīšos atpakaļ un varbūt redzēšu šo kā prāta aptumsumu.